Valodnieks Ojārs Bušs
Valodnieks Ojārs Bušs
Foto – Karīna Miezāja

Ko varam izcelt no Latvijas “zemes arhīva”. Saruna ar valodnieku Ojāru Bušu 3

Ja kāds sarīkotu Latvijas iedzīvotāju aptauju ar jautājumu, ko nozīmē viens vai otrs Latvijas vietvārds, teiksim, Viļaka, Jelgava vai Nīca, reakcijā visdrīzāk viņš saņemtu plecu paraustīšanu vai ko ļaunāku. Tomēr patiesībā Latvijas vietvārdi ir intereses vērta, noslēpumaina pasaule. Par to var pārliecināties Latviešu valodas aģentūrā nesen iznākušajā vietvārdu cilmes īsajā vārdnīcā “No Abavas līdz Zilupei” un arī runājot ar vienu no šīs grāmatas autoriem, institūta direktora vietnieku, filoloģijas doktoru OJĀRU BUŠU.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400
TV24
Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 72
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19
Lasīt citas ziņas

Latviešu valodas institūtā jau gadiem rit darbs pie “Latvijas vietvārdu vārdnīcas”, un līdz šim izdoti četri sējumi – pagaidām pēdējā, 2013. gadā izdotajā, valodnieki tikuši līdz burtam R. Tomēr jāatzīst, ka tie ir smagnēji, zinātniski un vienkāršam lasītājam lāgā “nepaceļami”. Tāpēc jau tapis Laimutes Balodes un Ojāra Buša “No Abavas līdz Zilupei” – ap 100 Latvijas galveno vietvārdu, pārsvarā pilsētu, bet arī kalnu, upju un ezeru nosaukumu cilmes jeb etimoloģijas populārs izklāsts. “Tā ir zinātne un glabātava, bet šo var lasīt jebkurš,” skaidro Ojārs Bušs, vispirms norādot uz tumši sarkanajiem akadēmiskās vārdnīcas sējumiem un tad uz jauniznākušo grāmatu. Ap 300 lappušu biezajam, nelielā tirāžā izdotajam darbam paralēli latviešu dots angļu teksts, paturot prātā, ka materiāls varētu interesēt arī ārvalstu pētniekus vai izglītotus tūristus. Jāpiebilst, ka darba otra līdzautore, LU asociētā profesore Laimute Balode, kopš 1996. gada ir arī Helsinku universitātes mācībspēks, māca somu studentiem latviešu valodu, atbild par baltu – slāvu nodaļu, un ne vienmēr ir Rīgā, tāpēc saruna notika tikai ar Buša kungu. Viņš gan neaizmirsa piekodināt, lai pieminu ieguldījumu, ko Latvijas vietvārdu atšifrēšanā tāpat devusi bijusī Valsts valodas centra direktore Dzintra Hirša. Kas attiecas uz fundamentālās “Latvijas vietvārdu vārdnīcas” pabeigšanu, tad tur darba vēl esot 15 – 20 gadiem, un nākamais sējums varētu iznākt 2017. gadā.

– Pieredzēts, ka cittautieši prasa, ko nozīmē “Rīga”, bet mēs, lāgā nezinādami, ko teikt, atbildam, ka neko nenozīmē. Mūsdienu cilvēkam taču nav ne jausmas, ko senie vietvārdi nozīmē!

CITI ŠOBRĪD LASA

O. Bušs: – Tā tas ir ar lielāko daļu seno vietvārdu, ka kādreizējā sugasvārda nozīme pazudusi vai nākusi no citas valodas. Populārākā un ticamākā versija ir, ka Rīgas vārds nāk no tagad zudušās Rīgas upītes jeb Rīdzenes nosaukuma. Seno baltu valodā to izrunāja kā “ring-“, kā “ringupe”. Lietuviešu valodā ir saglabājies vārds “ringoti”, tātad tā būtu “Līkumotā”, “Līkupīte”. Bet mēs grāmatā devām arī citus skaidrojumus, kas varbūt nav tik zinātniski, taču ar kuriem ir interesanti iepazīties.

– Kādu sentautu pēdas Latvijas vietvārdos varam samanīt?

– Varam saklausīt gan lībiešus, gan citus somugrus, dienvidigauņus, gan senos baltus – kuršus, zemgaļus, sēļus. Mazliet arī vāciešus, taču lielāko Latvijas nosaukumu vidū viņu pat pārsteidzoši maz. Vācu valoda ir dzirdama bijušajās muižās, no kurām vēlāk izaugušas pilsētas. Skaidri vācisks nosaukums ir “Hoppe”, kas varētu būt Apes pamatā, jo tiešām ir vēsturiskas liecības, ka 15. gadsimtā tur tāda bijusi. Lejasvācu valodā “Hoppe” nozīmē apiņus. Par Viļaku, Viļakas ezeru viena no jaunajām hipotēzēm ir, ka tā, visticamāk, nāk no igauņu valodas. Igauņu valodā “viljakas” nozīmē “auglīgs, ražīgs”. Tas ideāli atbilst. Tātad Viļaka ir “auglīgā, ražīgā”. Varbūt ar to reiz ticis domāts, ka ezers zivīm ļoti bagāts. Jo arī Vīlande, igauniski “Viljandi”, Igaunijā ir pie ezera.

– Un kā tad ar “īsti latviskiem” vietvārdiem? Un cik lielas iespējas valodniekam ir atšifrēt vietvārdu, ja tauta, kas tajā valodā runāja, tīrā veidā vairs neeksistē?

– Protams, latvisku vietvārdu netrūkst, taču ir pietiekami daudz tādu, ko izjūtam kā latviskus, bet kuru saknes aizved citās valodās. Vēl jo spilgtāk tas ir personvārdos, kurus mēs daudzus uzskatām par latviskiem, bet kas patiesībā ir grieķiski, ebrejiski un tā tālāk. Ja runājam par sentautu valodām, tad ir ap 95% iespēja, ka atšifrēt vārdu tomēr izdodas. Pat, ja tās tautas vairs nav, pastāv kādas radu tautu valodas, kur meklēt analoģijas. Ir senie viduslaiku, 13. – 14. gadsimta dokumenti, kur vietvārdi fiksēti senākā formā, pēc kuras var uzminēt, kas tur bijis. Sevišķi, ja vārdam ir lībiskā vai kursiskā cilme. Šajā grāmatā ir tikai kādi trīs vietvārdi, par kuriem etimoloģiskā ziņā neko nevar pateikt, izņemot to, ka tie izskatās baltiski. Tās ir Cēsis, Cesvaine un Madona. Tie ir vismīklainākie.

Reklāma
Reklāma

Tas ir, pastāv hipotēzes par valodisko piederību, bet nav skaidrības par saistību ar kādu sugas vārdu.

– Kad dzenat pēdas kādam vietvārdam, tur droši vien paveras vesela pasaule?

– Jānim Endzelīnam ir tāds slavens teiciens: “Vietvārdi ir zemes arhīvs.” Tur ir liecības par laikiem, no kuriem mums nav nekādu rakstu pieminekļu. Par tolaiku valodu mēs varam uzzināt tikai no vietvārdiem. Un tur daudz ko var izlasīt. Tīri saturiski mēs varam uzzināt, ka senie cilvēki ir bijuši ļoti lietišķi. Izskaistinātu vietvārdu starp senajiem lāgā nav. Ļoti daudzi saistās ar mitrumu, slapjumu, zemu vietu. Pat ar sūdiem, kas mūsdienās skan vulgāri. Tā pati Lietuvas Nemunas kreisā krasta Sudava, lietuviski “Sūduva”. Vārda sakne ir tā pati, tikai viņiem tas vairāk nozīmē “dubļus”. Pēc ļaudīm, kas kādā vietā dzīvojuši, pēc kādām sīkākām, konkrētākām pazīmēm vietvārdi jau rodas vēlāk. Tad arī top pēc personvārdiem darināti nosaukumi kā Valmieras gadījumā. Nav īsti skaidrs, kādas personas, taču personvārds tas ir acīmredzami. Vai nu tas ir 13. gadsimta dāņu karalis Voldemārs II, vai Pleskavas kņazs Vladimirs, vai Endzelīna pieļautais senās pils valdnieks Valdmiers.

– Skaidrs, ka politiskās varas un to maiņas atstājušas iespaidu Latvijas vietvārdos. Ko darīt ar padomju okupācijas laika vietvārdiem, ar tādiem kā “Nākotne”?

– Nu, tā ir vesela problēma. Taču visu nosaka vietējo iedzīvotāju noskaņojums un vēlmes. Ja jau viņi negrib šķirties no Nākotnes un citiem padomiskiem nosaukumiem, kuros nav ideoloģijas un kas skan pozitīvi… Latvijas ciemu nosaukumu sarakstā ir diezgan daudz tādu. Pašus “kriminālākos” jau nomainīja. Bet vēl pirms gadiem pieciem Latvijā 12 vietās bija Pionieru iela.

– Bet kas tad ir senajai izcelsmei atbilstošāk – Mītava vai Jelgava?

– Grūts jautājums. Abi vārdi ir gana seni un interesanti. Par Mītavas nozīmi aina ir puslīdz skaidra – baltisks tirgus, mīšanas (mainīšanas) vietas apzīmējums. Par Jelgavu vēl strīdas. Tur ir lībiskā hipotēze “jālgab”, kas nozīmē “pilsēta”, bet “jālga” ir arī “kāja”. Konstantīns Karulis šo versiju apstrīd ļoti strikti un izvirza hipotēzi, ka Jelgava cēlusies no latviešu apvidvārda “jelgs” – “sekls”, vai “jelga” – slapja, purvaina vieta. Viņš arī pieļauj, ka nosaukums cēlies no vārda “elks”, kas Jelgavu apzīmētu kā kulta vietu vai arī kā upes izliekumu. Tā ka patiesībā ar Jelgavu versijas ir “puse uz pusi”. Vārds “Jelgava” jebkurā gadījumā nav jaunizdomājums un tas eksistējis līdzās Mītavai.

– Kāpēc tad 20. gadsimtā Mītava vairs nepatika un pārgāja uz Jelgavu?

– Laikam tāpēc, ka baltiskais “Mītava” gadsimtos bija pārtapis par vācisko “Mitau”. To uztvēra kā vāciskumu. “Mitau” rakstīja dokumentos, kamēr tautas mutē, iespējams, runāja par Jelgavu. Latvijas valsts nodibināšanas laika izmaiņas izpaudās ne tik daudz galvenajos vietvārdos, cik vācisko muižu nosaukumu atmešanā. Tajā laikā ir tikai viens jauna personvārda došanas gadījums, kad Sasmaku pārdēvē par Valdemārpili. Sasmakai jau ar smaku nekāda sakara nav, bet mūsdienu cilvēks to tā uztvēra. Pēc Endzelīna domām, vārds cēlies no baltu saknes “sas-” (senprūšu valodā “sasins” – “zaķis”) un latviešu “makņa” – “purvs”. Pēc citas versijas, no “sasmagt” – “kļūt smagam” vai “smagnējums” – “zems, mitrs lauks”.

– Kolkasragu diezgan ilgi sauca par Domesnēsi…

– Tas jau ir skandināvisms, jo “nes” ir “deguns” un arī “zemesrags”. Kolkas nosaukumam nav saistības ar nosišanu, kā spriež pēc lībiešu valodas pavēles formas “kuolka!” – “mirstiet!”. Igauniski “kolk” ir “izliekums, stūris”. Šim vietvārdam ir lībiska, dienvidigauniskā vai sāmsaliska cilme, jo uz Kurzemi pāri brauca daudz sāmsaliešu, tāpēc tur vietvārdos ir ne tikai lībiskais, bet arī igauniskais iespaids.

– Un Valka/Valga?

– Tur mēs visu laiku ar igauņiem strīdamies, no kurienes tas vārds nāk. Vai no pietiekami bieži vietvārdos izmantotā igauņu “valge” – “balts” vai latviešu “valks” kā vieta, kur no vienas upes otrā, šajā gadījumā no Pedeles uz Gauju, tiek pārvilktas laivas. Kurzemē par valku sauc strautiņu, arī pļavu pie strautiņa. It kā jau areāli nesakrīt, taču Ziemeļvidzemē pārsteidzošā kārtā ik pa laikam parādās kas radniecīgs kursiskajam. Tas nozīmē ieceļotāju no Kurzemes klātbūtni. Vairākumā gadījumu gan ir runa par samērā vēliem laikiem vietvārdu tapšanā.

– Tad pēc vietvārdiem var konstatēt arī iekšējās migrācijas ceļus?

– Tāds vārds kā “Nīca” Dienvidkurzemē būtībā ir radniecīgs Latgales Nīcgalei. Vārdam “nīca” seno latgaļu valodā ir lejas, ielejas nozīme. Kaut gan latgaļi līdz Nīcai neaizgāja. Zemgaļi gan. Tad jādomā, ka šis vārds bija kopīgs abām sentautām.

– Saprotu, ka laika gaitā arī vietvārdu nozīmes traktējumi mēdz mainīties, līdzīgi kā ar vēsturi, kad par vienu un to pašu notikumu dažādos laikos var spriest dažādi.

– Vietvārdu pētniecībā tādi procesi notiek stipri lēnāk nekā vēstures pētniecībā. Arī 19. gadsimta beigās uzrakstītā vietvārdu pētījumā, piemēram, Augusta Bīlenšteina “Latviešu cilts un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā” joprojām ir daudz vērtīga, kaut daudz novecojuša arī. Valodniecībā progress nesaistās ar kādiem revolucionāriem procesiem, kaut etimoloģijā pēdējos pārdesmit gados viena tāda lieta ir gan. Tā ir tā sauktā laringālā teorija, kas attiecas uz visu vārdu, ne tikai vietvārdu, vēsturi, un paver jaunas iespējas. Tā ļoti vienkāršoti – teorija saistās ar indoeiropiešu pirmvalodu, tās saknēm, kur iezīmē specifiskus līdzskaņus – laringāļus –, par kuriem agrāk nezināja, bet par kuriem rekonstrukcijas apstiprina, ka tie ir bijuši. Līdz ar to viena otra vārda cilme un saistījums, kas agrāk šķita nelikumsakarīgs, tagad ir likumsakarīgs. Piemēram, ja raksta tāda vārda kā “Liepāja” etimoloģiju, tad galu galā līdz tām laringālajām saknēm, līdz laringāļiem būtu jānonāk.

– Tātad vietvārdu šķietami nepārprotamā nozīme var būt mānīga? Teiksim, Liepāja – liepas un cauri!

– Ja mums šis vārds būtu tikai 21. gadsimta pierakstā, tad patiešām neko citu nevarētu izdomāt. Taču ir vēl senie fiksējumi “Lyva” un vāciskais “Libau”. Tad nu jāsāk domāt. Igauniski “liiv” nozīmē smiltis. Kaut gan arī “liepa” nav vārds, kas simtprocentīgi izslēdzams, jo tā ir senprūšu un kuršu “līpā”. Tāpat kā ar Jelgavu, Liepājas nosaukums 20. gadsimtā netika izdomāts, nenokrita no gaisa. Tam jau pilnīgi noteikti bija vietējās saknes. Ar Aiz­kraukli jau arī viss šķiet skaidrs, tomēr tā nav saistīta ar putnu kraukli un izcelsme ir stipri sarežģīta. Drīzāk nosaukums radies no “kraukāt”, “kŗaukt” tādā nozīmē kā trokšņojošas upes krāces.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.