Ko zināt par barikāžu laiku?
 0

Egita Petrova no Beverīnas novada Kauguru pagasta: “Kad risinājās barikādes, biju pavisam maza, tādēļ nespēju īsti aptvert 1991. gada emocijas. Protams, daudz dzirdēts vēstures stundās, arī medijos skatos sižetus par barikādēm.

Reklāma
Reklāma

 

Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām
Lasīt citas ziņas

Tāpat bērnībā tētis un vectēvs man bieži stāstīja, kā viņi devušies piedalīties barikāžu dienās – kurinājuši ugunskurus, līdzcilvēki nesuši siltu tēju un ēdienu. Domājot par to, pārņem pretrunīgas izjūtas. Gan apbrīna par cilvēku bezbailību, spēju mobilizēties, taču – viņi arī nedomāja, ka drošsirdība var dārgi izmaksāt, jo notika apšaudes. Vai līdzīga veida mobilizācija būtu iespējama mūsdienās? Ātrumā gribas teikt: nē. Šobrīd jaunieši nebūtu gatavi nedomājot iestāties par savu valsti. Globalizācijas apstākļos esam kļuvuši par pasaules pilsoņiem. Domāju, šodien valsts aizstāvēšana izpaustos mierīgākos protesta veidos.”

 

Kristīne Voroņina no Valmieras: “Par barikāžu laiku zinu vien to, ko man stāstījuši vecāki, esmu dzirdējusi medijos un uzzinājusi skolā vēstures stundās. Pēc pieejamās informācijas šķiet, ka barikāžu laiks ir viens no vienojošākajiem notikumiem 90. gadu neatkarības cīņās. Varu vien apbrīnot cilvēkus, kuri devās uz barikādēm, savu rīcību divreiz nepārdomājot. Diez vai mūsdienu paaudze būtu ar mieru aizstāvēt savu valsti līdzīgos apstākļos. Manuprāt, mūsdienās aizstāvēt valsti nepieciešams vienīgi pret svešu valstu ekonomiku. Naudas pelnīšana citai valstij nekad nepacels Latviju augstāk par vidējo līmeni.”

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Sandra Misjūne no Krāslavas: “Ja pareizi atminos, šogad barikādēm aprit 22 gadi. Sākumā par tām uzzināju no vecākiem, tad par to tika stāstīts skolā un augstskolā, kur studēju vēsturi. Lielā mērā pateicoties barikādēm un to dalībniekiem, esam brīva, neatkarīga valsts. Esmu pateicīga uzņēmīgajiem barikāžu cīnītājiem par viņu ieguldījumu Latvijas neatkarības veicināšanā. Šo cilvēku devums nav pietiekami novērtēts. Diemžēl jāatzīst, ka pati neesmu tik liela patriote, lai cīnītos par Latviju pret iebrucējiem. Neesmu arī droša, vai mūsdienu sarežģītajos sociāli politiskajos apstākļos šāda nepieciešamība varētu rasties – vienīgi tad, ja Latvija kļūtu par interešu krustpunktu kādos starptautiska mēroga konfliktos.”

 

Lelde Arnicāne no Jelgavas: “Barikāžu atceres laiks liek aizdomāties, cik jauna vēl ir mūsu valsts un cik dažādi varēja iegrozīties tās liktenis. Barikādes uztveru kā robežpunktu starp padomju periodu un dzīvi, kāda tā ir mūsdienās. Izjūtu lepnumu un interesi, dzirdot, kā cilvēki aizstāvēja Latvijas neatkarību. Reiz augstskolā mums bija iespēja klausīties radio pārraides, kas ierakstītas barikāžu laikā, ar to palīdzību barikādes varēja izjust daudz personiskāk, ne tikai kā vēstures faktu. Par barikāžu laiku lielākoties uzzināju pamatskolā, ģimenē to pārrunājam, kad medijos parādās attiecīgs sižets. Tad vecāki pastāsta, ko tajā laikā darījuši un jutuši. Visinteresantāk barikāžu laikā atgriezties caur laikabiedru atmiņām, tā laika televīzijas un radio sižetiem. Domāju, ka šobrīd, ja būtu nepieciešamība, cilvēki tikpat dedzīgi aizstāvētu Latvijas valsti. Par spīti negatīvismam, cilvēki ikdienā domā par valsti, kopējais sabiedrības noskaņojums noteikti nav vienaldzīgs. Arī jauniešos, manuprāt, ir ticība un piederības izjūta Latvijas valstij.”

 

Maksims Komars no Daugavpils: “Mani vecāki nepiedalījās barikādēs, un mamma mēdz uzsvērt, ka barikādēm nebija izšķirošas nozīmes Latvijas neatkarībā. Ja PSRS nebūtu bijusi uz sabrukuma robežas, pret barikāžu dalībniekiem pielietotu daudz stingrākus līdzekļus. Kopumā uzskatu, ka barikādes drīzāk bija simbolisks akts, kas parādīja Latvijas iedzīvotāju spēju mobilizēties, būt vienotiem. Diemžēl vēstures stundās par to runājām maz, arī tīmeklī nav vienkārši atrast informāciju, turklāt tā bieži ir tendencioza. Es pats cīnītos par valsts neatkarību, jo tā liktu mans pilsoņa pienākums. Taču nedomāju, ka, būdami tik mazi un ekonomiski vāji, mēs šobrīd esam interesanti kādai lielvarai.”

 

Fakti

1991. gada 20. janvārī padomju militārās specvienības ieņēma LR Iekšlietu ministriju, izraisot Rīgas centrā apšaudi, kurā bojā gāja vairāki cilvēki.

Kopš 1997. gada 20. janvāris noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu.

Šonedēļ visā Latvijā notiek barikāžu laikam veltīti sarīkojumi.

 

 

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.