Latvijā
Politika

Koalīcijas katliņš vēl nav uzvārījies. Saruna ar Aigaru Freimani0


Aigars Freimanis
Aigars Freimanis
Foto: Timurs Subhankulovs

Politiskos notikumus pēc vēlēšanām komentē sociologs, premjerministra Māra Kučinska padomnieks Aigars Freimanis.

Gan ZZS pīlāri, gan viedokļu līderi pārmet Kučinska kungam par apvienības ne visai sekmīgo startu vēlēšanās. Neesot pielaidis Lembergu valdības vadībā, debatēs smīnējis par konkurentiem. Jums jāuzņemas vainu, jo premjera birojā konsultējāt par sabiedriskajām attiecībām!

A. Freimanis: Galīgi neiebildu pret premjera smaidu, bet galvenais iemesls necilam sniegumam vēlēšanās, ka Kučinska valdības reformu uzstādījums neatbilda tradicionālā ZZS vēlētāja priekšstatam, ko jādara un kā līdz šim darījuši “zaļie zemnieki”. Bija uzskats, ka visam jānotiek lēni, rāmu garu. Lai ZZS kādā brīdī piebalso, paprotestē, lai ir partneri, nevis līderi. Vēlēšanu gadā bija vēstījumi, kas radīja aizdomas, ka varas partija neparādīs plānoto rezultātu. Bija 4,5% ekonomiskā izaugsme, bet nostrādāja kā abpusgriezīgs nazis. Daudzi iedzīvotāji savā makā neatrada pieaugumu, kāds bija fiksēts statistikā, līdz ar to jutās atstumti no lielā pozitīvā procesa. Tam, ka Lemberga klātbūtne būtu diži palielinājusi atbalstu, ne sevišķi ticu. Sekojot visam, ko darīja valdība un ko par to teica Aivars Lembergs, varēja redzēt, ka viņš par daudz ko bija opozīcijā, nepiekrita un pārmeta.

Izskanēja vērtējumi, ka visi esot zaudētāji 13.Saeimas vēlēšanās. Tam nepiekritīs tie, kas izglābuši dzīvību “Vienotībai”, uzvarējuši jūtas arī tie, kas pavēruši ceļu uz varu jauniem spēkiem.

Vērtējums “visi zaudējuši” izriet no ļoti fragmentētā Saeimas sastāva ar 7 frakcijām, kas šobrīd ļauj kombinēt, projektēt, plānot virkni variantu, kādai būt koalīcijai. Tur dažam labam ambīcijas tālu pārsniedz ieņemto vietu skaitu, bet par vēlēšanām nevar teikt zaudētas. Tā bija pilsoņu izvēle. Nepatīkamais, ka kampaņās lielā mērā bija negatīva emocionālā piegarša ar aizvainošanu un tamlīdzīgi. Otra blakne, ko ievēroju, populisms, kas robežojās ar netīrību. Ja tev nav ierobežojumu internetā, vari raut vaļā visu, kas uz sirds un iekšā, ar cerību iespaidot daļu auditorijas. Un tas iespaidoja vēlēšanu dalībnieku tēlu.

Ceturto nedēļu turpinās koalīcijas saliedēšana, process jūtami bremzējas, vairākums nav izveidojies.

Tā nav traģēdija, ja valdības aprises vēl neskaidras. Ievēlētas partijas ar ļoti dažādu politisko pieredzi. Programmatiskie uzstādījumi, bieži vien salkanie solījumi, no kuriem grūti atkāpties, pavelk garumā kopīgas valodas meklējumus. Man ir sajūta, ka kuluāru līmenī dienaskārtībā ir vairāki plāni. Kur iezīmējas līnijas? Ņemt valdībā “vecos” vai atstāt ārā? Jautājumā iebūvēti citi izrietoši jautājumi – vai jaunievēlētām partijām ir pietiekams kompetenču apjoms un politiķi, kas zina drēbi? Šai ziņā “Attīstībai/Par” ir rafinētāki, bet JKP, “KPV LV” nepieredzējušāki. Pirmajiem ir lielāka prasme TV ekrānā izlikties, ka viss ir kārtībā, viņu komanda prot vadīt procesus valdībā, ministrijās. Otrajiem tas ir sarežģītāk, un man aizdomas, ka viņi paši to saprot. Nevar no malas “ielēkt” valsts pārvaldes augstākajā līgā. To iepazinu, padarbojies pie Ministru prezidenta. Kad sāc dot rīkojumus, ierodas ierēdņi ar papīru paku padusē – šis likums to neļauj darīt! Apstāklis, ka trūkst profesionalitātes, jaunos politiķus drusku atdzesē. Bet, protams, būtu jokaini, ja valdību par 90% sastādītu no vecajiem ministriem. Iznākumā droši vien būs jaunās sejas ar kompetences piešprici.

Otra līnija, kura pēc satura patlaban pieaug, ir izvēle – kas notiks ar “Saskaņu”? Saskaņieši ilgstoši atskaņo mantru par netaisno atgrūšanu, kas izklausās dīvaini. Lielais lēciens uz valdības pusi var notikt tad, ja latviskiem spēkiem ne par ko neizdodas vienoties. Trīs nedēļas norunāts pa tukšo, ceturtajā nez vai būs vairāk konstruktivitātes.

Brīdiniet, ka tieksme ņemt “Saskaņu” valdībā pieaugs?

Mēģinājumi bijuši arī agrāk. Tagad palēnām var sagatavot sabiedrisko domu, īpaši latviešu daļā, un uzturēt stāstu, ka latvisko partiju problēma ir nespēja sadarboties, lai izveidotu strādāt spējīgu valdību. Un tad norādīt – bet tam ir straujš risinājums, iesaistot “Saskaņu”!

Pret kuru novilktas sarkanās līnijas!

Kad latviskie spēki krustu šķērsu savilks savstarpējās sarkanās līnijas, kad koalīcijas sarunās iestāsies krīze un strupceļš, var sekot norāde – rekur, spēcīgs partneris “Saskaņa” ar 23 balsīm.

It sevišķi, ja latviskajā pusē ir konservatīvo vērtību piekritēji, liberālisma atbalstītāji, populisti – dažādi domājoši spēki?

To nezinām, varbūt vēl vajadzīgs laiks, lai starp viņiem uzplaukst mīla. Arī latvisko spēku starpā iespējami daudzveidīgi risinājumi, kā veidot valdību bez “Saskaņas”.

Jums nebija pārsteigums, cik konservatīvais latvietis lielā mērā piekritis balsot par liberāli noskaņotiem spēkiem?

Šis tas bija interesanti “Attīstībai/Par” sakarā. Bija mērķtiecīga kampaņa, ko būtiski iespaidoja Pabrika parādīšanās priekšgalā. No Eiroparlamenta mājās pārnākušos latvietis vienmēr novērtē, jo tā ir garantija, ka briselietis atstājis tikpat kā Dieva paradīzes dārzus un atgriezies dzimtenes politikā bez savtīgiem nolūkiem. Nolicis vieglās dienas. Liberāļi ir fokusējušies uz dažām savām vērtībām, bet pārlieku sašutumu ar to potenciālajos partneros neraisa.

Prezidents cenšas ievirzīt notiekošo konstruktīvākā gultnē. Kad Vējonis saukšot premjera amata kandidātu, vezums iekustēšot. Kuru vārdu sauks?

Nav ne jausmas. Esmu aizejošās valdības vadītāja angažēts cilvēks, man pārmetīs nepatiku, bet visos trijos kandidātos saskatu zināmu komiskuma elementu.

Lai vadītu piecu, sešu partiju sadarbību valdībā, vajag stipras gribas personību ar darba un diplomātiskajām spējām. Kurš no trim tam atbilstošākais?

Ja skatāmies, kuri lielākie runātāji, spriedēji par notiekošo procesu un valdības veidošanu, priekšplānā vairāk ir Daniels Pavļuts, nevis premjera amata kandidāts Pabriks. Bordāns nodefinējis, kas viņš ir un atnesis citu nokritizētu valdības modeli. Līderiem pašlaik grūti pateikt ko jaunu. Ja nominants ir partneriem nepieņemams, pats nevar rast sadarbības ceļus, atkal fonā klusām nogaida “Saskaņa” ar pretenziju iekļauties valdībā ar pāris ministriem. Galvenais ir pirmoreiz tikt pāri koalīcijas slieksnim, pārējās lietas atlikt uz vēlāku, tālāku perspektīvu. Bet pagaidām nosaucu “Saskaņu” kā potenciālu balsu pienesēju valdībai. Neko vairāk līderības nozīmē. Par varu kausies esošie līderi. Nedomāju, ka kāds gatavs uz triku paaicināt premjerēt personu no malas. Kombinācijas, ar kurām spēlēties, vēl ir daudz. Sešas, piecas, četras partijas koalīcijā, pat trīs.

Atcerieties, pēc Dombrovska ar uguni meklēja, kurš piekristu iet par premjeru. Tagad politisks sasniegums, ka Latvijā gribētāju uz valdības galvas amatu diezgan!

Vai viņi tā īsti grib? Par vienu noteikti var sacīt, ka ļoti grib, un, pēc amata kārodams, neguļ naktis. Divi citi tik braši neizskatās. Vairāk ar pozēšanu, lai uzturētu partijas ambīciju. Premjera amats ir kompetenču darbs, nevis amatvieta, kur uzlikt kājas uz galda un ieslēgt datorspēles.

Atgādināsim, ka amatu sadales tīklā ir citi garšīgi kumosi. Vienojoties par valdību, paketē būs Saeimas priekšsēdētāja, eirokomisāra, Valsts prezidenta, Latvijas bankas prezidenta amati, kur arī nepieciešamas nelielas prasmes un kvalifikācija.

Esam interesantu notikumu priekšā, kad dalīs lielu, gardu rozīņmaizi.

Kas jāraksta darāmo darbu sarakstā? Vai gaidāmi pagriezieni no iesāktām veselības, izglītības reformām, valdības veidotāji grib arī pārzīmēt Latvijas teritoriālo karti?

Administratīvi teritoriālā reforma ir nobriedusi, varbūt pat pārbriedusi. To runājis premjers pašvaldību forumos un no citām tribīnēm. Tā saprotu, ka jaunie kartes pārzīmēšanā grib likt mazliet citu saturu – iztēlot kā panaceju, kas automātiski atrisinās skolu tīkla optimizāciju, veicinās izglītības un arī veselības reformas. Tas gan nebūs tiesa, jo nav tik primitīvi ar zīmuli sēsties pie kartes un paziņot, ka nu viss būs kārtībā. Būs sarežģītāk – ar finansiālo pamatu likšanu, ar attieksmi pret vietējām novadu kopienām. Vēl dzirdam par momentānu, tūlītēju OIK atcelšanu.

Kaimiņa kungs uzsvēra – šī būšot OIK likvidatoru valdība!

Tas būs saistīts ar grūti prognozējamām tiesvedībām, kur neiztikt bez spēcīgas juridiskās ekspertīzes. OIK gāzēji lieto argumentu – tāpat būs jāmaksā vairāk, nekā zaudēsim tiesas prāvās! Otra apņemšanās – atstāsim vien 6 ministrijas un nezināmu skaitu sekretariātu. Baidos, tie paliks skaisti vārdi, jo citi partneri mēra savādāk. Jau minētā Pabrika komanda šķiet analītiskāk domājoša, uzmanīgāka revolucionāru lēmumu pieņemšanā.

Tauta būs vīlusies, ka ne visas gaišās ieceres piepildīsies.

Pie tik milzīga populisma lādiņa, kādu ielika iekšā sabiedriskajā domā, vilšanās būs neizbēgama.

OIK likvidēs, pensijas strauji cels, realizēs grandiozus plānus! Tur bija ātrie risinājumi, cerību pilnie solījumi, spilgti pret veco eliti noskaņoti personāži. Emocijas un priekšnesums izšķīra vēlētāju izvēli, nevis nosliekšanās pie konservatīvās vai liberālās ideoloģijas.

Vēlēšanās daudz runāja par sponsoru klātbūtni. Vai vilcināšanās valdības sastādīšanā nav skaidrojama, ka vispirms jāsaskaņo naudiskās intereses?

Ļoti iespējams, kāds veicina atbalstīt un otrādi – nepiekrist atsevišķiem risinājumiem. Vienam no otra ir arī mazliet bail, ka amatos ieliks politiķus, kas sargās vienas politbiznesa intereses un vērsīsies pret citām. Un tas sarežģī iekšpartijisku lēmumu pieņemšanu. Vēl zīmīga lieta, kas savādi ietekmē koalīcijas un valdības sastādīšanas procesu. Prezidenta vairākkārt teiktais brīdinājums partijām būt uzmanīgām saistībā ar amatos virzītiem cilvēkiem sakarā ar pielaides saņemšanu. Tas liek domāt, ka tāda līmeņa amatpersonai, kam pieejama informācija, ir, kā modē teikt – pienākuši signāli. Dažiem skaļi sauktiem pretendentiem uz premjera, ministru amatiem būs sarežģījumi ieņemt krēslu. Arī tas var raisīt vēl netapušas valdības krīzi. Tāpēc pieglaimīgā runāšana vēlētājiem, ka amatus neviens netīko, bet visi raujas strādāt, īsā brīdī var izvērsties ar ļoti negaidītām izvēlēm attiecībā uz amatu ieņēmējiem. Tas ir viens no procesa pikantiem momentiem.

Bēdīgi, ka rodas šaubas, vai ievēlētās partijas īstenos plaši aģitēto tiesiskuma stiprināšanu valstī un tikšanu vaļā no naudas ietekmes politikā.

Parlamenta fragmentētība rada lietu kārtību, kādā dzīvojam. Katrs grib mazliet vairāk, nekā viņš var, un katrs, kurš nevar, grib piebremzēt to, kurš var. Tāpēc koalīcijas katliņš vēl nav uzvārījies.

Kā šai kontekstā iederas prezidenta sacītais, ka ar pili jāsaskaņo ārlietu, aizsardzības un nu arī iekšlietu ministra kandidāti?

Kontekstā ar pielaidēm un saistībā ar dažiem nepublicētiem sarakstiem, kur ir nekavējoši nomaināmu amatpersonu vārdi tiesībsargājošās iestādēs. Tā priekšvēlēšanu karsonī no kampaņotājiem tika teikts par vienu otru amatpersonu – citā valstī viņš sen sēdētu cietumā.

Kāds garastāvoklis Kučinska kungam?

Viņam jājautā. Bet – piekritis būt Saeimas deputāts. Gaida priecīgas pārmaiņas ģimenē. Ņemot vērā iekšpartijisko kritiku, mazliet distancējies no tā, kas notiek ZZS, bet ne jau, ka pametīs apvienību. 6. novembrī būs Kučinska valdības tūkstošā darbadiena. Šī valdība atstās mantojumā pozitīvo iespaidu, ka Ministru kabinets spēj strādāt itin intensīvi.

LA.lv