Uldis Šmits: Var iztēloties, kādus “kultūras sakarus” vēlas veidot Putina agresijas atbalstītāji 10
Jūs droši vien zināt šo dīvaino atgadījumu – kad Eiropas Savienības sankciju sarakstā tika iekļauts Josifs Kobzons, vairāki Krievijas politiķi pieteica ko līdzīgu solidaritātes kampaņai ar lozungu “Es esmu Kobzons” jeb “Je suis Kobzon”, tātad pēc analoģijas ar “Je suis Charlie”. Vienīgi atšķirībā no terora aktā apšautajiem avīzes “Charlie Hebdo” līdzstrādniekiem Kobzons ir sveiks un vesels. Turklāt viņš ir ne vien, kā agrāk sacīja, estrādes dziedātājs, bet arī aktīvs politiķis – Krievijas Valsts domes deputāts un kultūras komitejas priekšsēdētāja vietnieks.
Kampaņa “Es esmu Kobzons”, protams, uzšķīla sociālo tīklu lietotāju humora dzirksti. Tomēr šai lietai ir arī sava visai nopietna puse. Pagājušā gada vasarā viņš bija redzamākā figūra to dažu Putina agresijas atbalstītāju skaitā, kuriem tika liegta iespēja iebraukt Latvijā un apmeklēt “Jauno vilni”. Tāpēc aizliegumu ierosinājušais Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izpelnījās kritikas birumu. Lai gan konkrēti Kobzons kļuva “persona non grata” ne pirmo reizi un uz viņu jau tobrīd attiecās aizliegums iebraukt ASV (pamatojums – sakari ar organizēto noziedzību), un tāpat viņu neielaida Austrālijā un vairākās Eiropas valstīs. Tomēr Jānis Jurkāns sacīja, ka saraksts sastādīts “uz dullo”, Ainārs Šlesers nodēvēja Rinkēviča rīcību par priekšvēlēšanu ampelēšanos, bet Tatjana Ždanoka – par spēlēšanos smilšu kastē. Lielāko troksni cēla pats Kobzons, kurš nosauca Latvijas ārlietu ministru par pamuļķi, jo bija iecerējis jauki pavadīt laiku Jūrmalā un uzstāties ar koncertu, ko nu vajadzēja atcelt. Taču viņš drīz rada iespēju koncertēt citur, proti, Doņeckā, kur, pēc paša vārdiem, sastapa brīnišķīgus cilvēkus un īpaši sveica “tautas republikas” barvedi Zaharčenko. Bet Maskavā, kā pērn vēstījis laikraksts “Moskovskij komsomoļec”, Kobzonu apciemoja Nils Ušakovs – abi esot sirsnīgi tērzējuši, turklāt ciemiņš izteicis cerību, ka Latvijā pēc 12. Saeimas vēlēšanām mainīsies situācija un varēs vērst plašumā “kultūras sakarus”. Kobzons intervijā minētajam laikrakstam arī sunīja tos šovbiznesa kolēģus, kuri neizrāda pienācīgu cieņu Putina režīmam. Bet citās intervijās skaidro, cik ļoti ienīst Maidana bandītus, kas stumj ukraiņus uz briesmīgo Eiropu. Tādējādi varam drusku iztēloties Kobzona iemiesoto “kultūras sakaru” būtību. Tāpat varam šaubīties, vai tagadējais Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis pārstāv Krievijas kultūru vai Kremļa propagandu. Arī viņš ir cilvēks, kas izceļas ar jocīgiem paziņojumiem, tostarp nu jau slaveno frāzi: Maskava sankcijas pret Eiropas māksliniekiem nepiemēros, jo Eiropā vispār nav Kobzona līmeņa mākslinieku. Iznāk, ka Alvis Hermanis ir gandrīz vienīgais…
Tomēr šī epopeja ir ievērības vērta galvenokārt cita iemesla dēļ. Un svarīgākais pat nav tas, kā Latviju uztver Kobzons, kuram Jūrmala liekas kas politiski līdzvērtīgs dzimtajam Donbasam, bet tas, kā daudzi uzlūko Kobzonu Latvijā, kur viņš simbolizē vai nu padomju pagātni, vai Krievijas naudu. Jeb dāsno tēvoci, kura priekšā jāizritina sarkanais paklājs. Šāda loģika izpaužas, piemēram, arī pazīstamajā shēmā “uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām”. Uz šādu loģiku plašākā nozīmē balstās gan atsevišķas mūsu politiskās partijas, gan nostalģijas komercializētāji, kas par savu himnu varētu izraudzīties Gazmanova “Ražots Padomju Savienībā”. Bet neba visi ir kobzoni. Un viņš pats teicis, ka tikai priecājas par iekļaušanu Eiropas melnajā sarakstā. Mēs tāpat.
