Juris Balodis
Juris Balodis
Foto – Andris Ozoliņš

Abras gardākajai maizītei. Meistars Juris Balodis apvieno inženierzinātnes un etnogrāfiju 2

Pašā vasaras briedumā, kad laukos jau nobriedusi jaunā raža un apcirkņi sāk pildīties ar graudiem, kārtīgās lauku mājās saimnieks ar saimnieci klāj mielastu mājas ļaudīm un viesiem. Tiek brūvēts alus, apvilktas goda drānas, skandētas dziesmas un līksmi dancots. Tiek svinētas apkūlības. Galu galā gājējiem ir pamatīgi jāiestiprinās, lai varētu visu ražas laiku kārtīgi nostrādāt. Godinot seno tradīciju, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā jau vairākus gadus rīko Maizes svētkus. Bet maizes pamats ir kārtīga vienkoča abra, tāda, kā grebj meistars Juris Balodis. Starp citu, inženierzinātņu maģistrs kokapstrādes tehnoloģijās.

Reklāma
Reklāma

Kā veido dobumu

Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Klasiskajā galdnieku leksikā iedala masīvkoka un līmētus koka izstrādājumus. Vārds “vienkocis” papildināja terminoloģiju, norādot uz vienu no liela koka bluķa darinātu darbu, piemēram, krēslu, abru vai laivu. Dobuma veidošana koka bluķī ir viena no senākajām koka apstrādes tehnoloģijām, kad tika izmantoti primitīvi akmens instrumenti un koka dobšanai lietota pakāpeniska dedzināšana.

Ja var ticēt aprakstiem, tas noticis šādi. Baļķa vidū saliktas oglītes un stumbrs aizdedzināts. Izdegušās daļas izkasot un saudzējamās daļas slapinot, liesmas pakāpeniski “izēda” koka vidu, veidojot dobumu. Dobuma malas nokasīja ar kasīkli un izveidojās trauks ar apgruzdējušām, blīvām malām. Šādā veidā akmens laikmetā bez dzelzs instrumentiem tapušas daudzas lielas, dobtas koka lietas, sākot ar laivas korpusu un beidzot ar abru vai sili. Vēlāk siles un abras izgatavoja no dēļiem. Lai veidotu abru, vispirms nepieciešams kārtīgs lietaskoks. Un vislabākais ir svētais mātes koks liepa – maiga, balta ar pavisam vieglu, saldenu koksnes smaržu. Ar vārdiem gan ir interesanti. Jau vairākus gadsimtus kokus nevis cērt, bet zāģē. Taču valodā spītīgi saglabājušās vecās formas – ciršanas atļauja, kailcirte vai izcirtums.

CITI ŠOBRĪD LASA
Kokapstrādes amata meistars Juris Balodis gatavo abras – no maziņām, piemērotām bulciņu gatavošanai, līdz kārtīgai rupjmaizes abrai. Dažu no izstrādājumiem rotā tautasdziesmas pantiņš. Meistara darinātie liepas koka priekšmeti ir patīkami silti, formas labi izstrādātas, tos visus var lietot un arī dāvināt. 

Foto – Andris Ozoliņš

Pirmās abras

Krīzes laikā tika mēģināts atrast veidu, kā piepelnīties. Vispirms pēc vectēva (savā laikā Alūksnes tirgū pārdeva karotes) parauga izmēģināja grebt karotes un piedāvāt Brīvdabas muzeja gadatirgū. Karotes tur jau bija, bet abras? – sev negaidot Juris ieprasījās. Abras nebija un meistars ar pirmajām trim vienkoča abrām devās uz tirgu.

Pirmajā gadā izbrīns bija lielāks, bet nenopirka nevienu. Lai nebūtu mājās jāglabā, Juris vienu abru iemainīja pret skaistiem keramikas šķīvjiem, otru – pret mīkstām čībām un trešo abru vienkārši uzdāvināja kaimiņam. Tomēr nu jau cilvēki (galvenokārt saimnieces) bija pie abras pieraduši un nākamajā gadā sāka pirkt. Meistaram uz gadatirgu dodas līdzi un andelēt palīdz viņa divas meitiņas – Lūcija un Eleonora. Tieši Lūcija izdarīja vēsturisku žestu – pati, tikai astoņus gadus veca, pārdeva pirmo abru, kamēr meistars bija aizgājis izlocīt kājas. Otrajā, trešajā gadā jau tika notirgoti apmēram 80% produkcijas un, piemēram, šogad jau ir pārdotas 20 abras. Divas no gadatirgus aizstiepa japāņi, rēķinot, ka vairāk lidmašīnā nevarēs iekraut.

Galdnieks Juris Balodis no Stopiņu pagasta piedāvā ozolkoka kausu, ar ko pirtī uzmest garu, kā arī šūpulīti zīdainītim. Kauss – 20 eiro, šūpulītis – 100 eiro.

Kā izgrebt abru

Abras var būt dažādu izmēru. Lielāko abru Juris ir taisījis divus metrus garu un izrotājis ar tautasdziesmu rindiņām. Tomēr tirgū pieprasījums pēc tik ražena izstrādājuma nav, tas ir vairāk funkcionāli – dekoratīvs meistara darba paraugs skatītāju pievilkšanai, kas noder no gada uz gada.

Ticis taisīts arī grezns vienkoča šūpulītis, tomēr īsteni etnogrāfiski pareiza forma tam nav bijusi. Ja vadās pēc veciem aprakstiem, šūpulīša dibenam bija jābūt vaļējam, ar linu auklu režģi. Auklas turēja salmus, uz kuriem gulēja bērniņš. Šāds šūpulītis labi vēdinājās un sasmērētos salmus varēja ātri nomainīt.

Jura pamatprodukcija, kas visvairāk tiek pieprasīta, ir 50 – 60 cm garas liepas koka abras, kas domātas maizes mīcīšanai. Saimnieces ir atzinušas, ka šāds izmērs ir piemērots ģimenes vajadzībām.

Abriņa tiek taisīta no mitra liepas koka, kas ir mīkstāks nekā sauss. Dobuma kontūru šķērsām šķiedrai iezāģē ar ķēdes motorzāģi. Koksni izņem ar namdaru cirvīti, kuram viens gals ir kā karošveidīgs kalts. Kad vidus lielums ir izņemts, seko apstrāde ar elektriskajām frēzēm, slīppapīra diskiem, līdz iegūta ideāla forma. Tieši no meistara acumēra atkarīgs, cik abras iekšpuse būs apaļīga un acij tīkama. Jurim tas izdodas. Viena no smalkākajām “skunstēm” ir gatavas abras izžāvēšana, ko meistars veic koka skaidās.

Reklāma
Reklāma

Ķocis

Jaunākais Jura meistarstiķis ir ķoči, vienkoča trauki ar iespriegotu dibentiņu. Tos gatavo no liepas stumbra, kam jau ir iebojāts vidus. To izņemot un apstrādājot malas ar frēzi un diskiem, iegūst cilindru. Atliek tam precīzi perpendikulāri nozāģēt apakšu un iekšējo diametru uzzīmēt uz liepas koka dēlīša, ko piegriež par 1 cm lielāku, 5 mm uz katru pusi. Kad tas ir izdarīts, ar speciālo mucinieka grebli trauka apakšējā daļā iegrebj precīzu rievu. Trauka korpusu iemērc karstā ūdenī, tas izplešas pietiekami, lai sauso dibentiņu varētu iespiest cilindriskā trauka apakšējā gropē un gaidīt, kad cilindrs atkal žūstot sakļaujas ap dibentiņu un tikai tad trauks gatavs.

“Šo ideju es gribētu attīstīt un ķočus papildināt ar apkaltām metāla stīpām. Man patīk eksperimentēt ar koku, patīk atjaunot senas lietas, patīk, kad redzu vecus meistarus ar prieku glāstām abras apaļumus, patīk, kā mirdz meitiņas acis, kad viņa ir pārdevusi abru. Tas man nav tikai papilddarbs, tas ir kas vairāk,” smaida meistars.