Ekonomika
Darbs un nauda

Olafs Zvejnieks: Kod, kurā pirkstā gribi, – visi sāp0

Foto: Frank Pflügler/PN/Scanpix/LETA

Uz Labklājības ministrijas (LM) priekšlikumiem samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu un apmēru var paskatīties divējādi – gan no atbalsta, gan nolieguma pozīcijas.

No vienas puses, diez vai kāds ņemsies apšaubīt atziņu, ka Latvija ir vitāli ieinteresēta ātrākā bezdarbnieku atgriešanā darba tirgū, jo par katastrofālu darbinieku trūkumu runā itin visi uzņēmēji. Raugoties uz jautājumu no šī viedokļa, bezdarbnieka pabalsta maksāšanas laiku varētu samazināt nevis no deviņiem līdz astoņiem mēnešiem, kā to paredz pašreizējie LM priekšlikumi, bet gan uzreiz par trešdaļu – līdz sešiem mēnešiem, jo diez vai jebkādi kursi vai pārkvalifikācija aizņem vairāk par pusgadu.

Pašreizējie likumā paredzētie ilgie bezdarbnieka pabalsta maksāšanas periodi tika apstiprināti laikā, kad bezdarba līmenis bija stipri augstāks. Taču situācija ir būtiski mainījusies, darba tirgus atkal ir tik karsts, ka apdedzina pirkstus. Bez darba Latvijā šobrīd ir 6,8% darbspējīgo iedzīvotāju – apmēram 64,5 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam – valstī, kurai mums tik ļoti patīk līdzināties, Igaunijā, bez darba ir tikai apmēram 4,8%.

Liekas sīkums, bet šī starpība nozīmē apmēram 20 000 darbinieku Latvijas apstākļos. Lieki teikt, ka tie ir ļoti vajadzīgi un tāda darbinieku skaita ieplūšana darba tirgū to vismaz daļēji atdzesētu. Tādēļ var argumentēt, ka bezdarbnieku pabalsta sistēma jāveido tā, lai veicinātu ātrāku darbinieku atgriešanos tirgū.

Tomēr, kā jau vienmēr – nekas nav tik gludi, kā sākumā izskatās. Ar šo ieceri ir divas pro­blēmas. Pirmkārt, Rīgas pārkarsētais darba tirgus nav visas Latvijas darba tirgus. Spriežot pēc darba tirgus datiem, Rīgā bezdarbnieku pabalstus varētu samazināt vēl vairāk nekā sākumā minētos sešus mēnešus.

Taču Latgalē un ne tikai, īpaši ārpus pilsētām, situācija nebūt nav tik vienkārša un tur varētu būt vajadzīgi ilgāki periodi darba atrašanai. Daļēji situāciju varētu risināt lielāka darbaspēka mobilitāte, taču dzīvokļu trūkums pilsētās un aizvien sarūkošais sabiedriskā transporta apjoms reģionos traucē efektīvi izmantot šo mehānismu.

Otra problēma ar šiem priekšlikumiem ir tā, ka tie iecerēti ar nepareizu mērķi, proti, izņemt daļu līdzekļu no strādājošo sociālās apdrošināšanas, lai novirzītu tos minimālās vecuma pensijas palielināšanai, kā arī sociālo nodrošinājuma pabalstu personām ar invaliditāti.

Nav jēgas diskutēt par to, ka arī šie mērķi ir svarīgi, taču tie tomēr jāfinansē no citiem līdzekļiem. Tad jau drīzāk būtu pamats šādi ietaupītos līdzekļus vai nu novirzīt bezdarbnieku atbalstam un pārkvalifikācijai reģionos, kur situācija ar darbu ir sarežģītāka, vai arī, piemēram, atrisināt vēl vienu būtisku problēmu, par ko jau ilgstoši sūdzas uzņēmēji, – slimības lapu apmaksu.

Saistītie raksti

Viņi argumentē, ka Igaunijā, kur darba devējs apmaksā slimības lapu no ceturtās līdz astotajai dienai, ir būtiski labāka situācija nekā Latvijā, kur darba devējiem tā jāapmaksā no otrās līdz desmitajai dienai. Katrā ziņā doma par to, ka no bezdarbnieku pabalstiem ietaupītie līdzekļi būtu arī jāizmanto darba tirgus problēmu risināšanai, šķiet pamatota.

LA.lv