Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. oktobris, 2014
Drukāt

Koka dēļu grīda – prieks acīm un bauda basām kājām

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Senas un pamatīgas tradīcijas

Masīva koka grīdas mūsu klimatiskajos ap­stākļos ir viens no vecākajiem grīdas segumiem, kas plašāk parādījās reizē ar metāla instrumentiem. Par senākajām grīdām, kas saglabājušās Kurzemes pusē, kalpoja uz pusēm pārzāģēti ozola baļķi, kurus ar apaļo pusi uz leju guldīja smiltīs. Tādas pusbaļķu grīdas patiesi kalpoja ļoti ilgi.

Vecajās muižnieku mājās par grīdām jau kalpoja spundēti 70 mm biezi ozola dēļi, savukārt jaunākās konstrukcijās izmantoja 40 mm biezus skujkoka dēļus ar pilnu spundi. Pilna spunde nozīmē, ka dēļa vienā pusē visā garumā ir tapa, bet otrā pusē pa vidu – 
attiecīgi ligzda. Šādā savienojumā dēļi nevar izvirzīties no kopējās plaknes. Grīdu klājot, dēļus ar speciāliem ķīļiem cieši sadzen kopā.

Saskaņā ar amatnieku tradīcijām grīdas dēļus ēkā ilgāku laiku noturēja un tikai tad nagloja pie grīdas. Svarīgi ievērot arī gadalaiku. Ja grīdu pienaglo vasaras karstumā, dēļi ir ļoti sausi, bet rudenī tie uzbriest platumā, un grīda var uzmest kūkumu. Savukārt grīdu klājot laikā, kad gaisa mitrums ir vislielākais, vasaras svelmē dēļi žūstot saraujas un grīdā parādās prāvas spraugas.

Malējos grīdas dēļus pieņemts nestiprināt cieši pie sienas, bet atstāt spraugas, kas noder gan koka staigāšanai briestot un rūkot, gan pagrīdes ventilācijai. Īpaši svarīgi tas ir pirmajā stāvā, kur apakšā atrodas pagrīde, kuras ventilācija novērš grīdas bojāšanos. Namu pirmajā stāvā grīdlīstēm agrāk pat veidoja speciālus iegriezumus, kas šo ventilāciju nodrošināja. Nelieli caurauguši zari dēļos bija pieļaujami, tomēr pamatā uzskatāmi par materiāla defektu. Tie ir cietāki par pārējo koksni un ar laiku veido uz grīdas nelielu reljefu.

Dēļus pēc ieklāšanas ēvelēja. Grīdas biezums atļāva to izlīdzināt arī pēc kāda laika, kad dēļi bija vietām izdiluši. Grīdas spraugas piešpaktelēja ar špakteļķiti, kuras sastāvā bija krīts, galdnieku līme un pernica. Lai ķite būtu elastīgāka, tai pievienoja koka putekļus. Šāda masa saglabāja zināmu elastību. Tradicionāli grīdas krāsoja ar eļļas krāsu. Kad tā padila, grīdu krāsoja no jauna. Tāpēc vecās mājās krāsojumu var redzēt kārtu kārtām. Ja dēļi izdila, grīdu pārēvelēja un krāsoja par jaunu.

No priedes līdz osim

Koka grīda joprojām ir vērtība, tādēļ ļaudis, ja vien var atļauties, joprojām labprāt izvēlas Latvijā gatavotus masīvkoka grīdas 
dēļus – tātad nelīmētus, dažāda garuma, biezuma un platuma grīdas dēļus. Līmētus no vairākām kārtām sauc par parketa dēļiem, kam cēlkoks veido tikai 4 mm virsējo kārtu. Ozola vai oša grīdas dēļu segums ir populārs izturības un izskata dēļ, savukārt priedes un egles grīdu pievilcīgu dara ekonomiskā cena. Ne velti priedes dēļi ir vispopulārākie, turklāt pietiekami izturīgi un blīvi, neplaisā un netrūd, jo koksnē ir daudz sveķu kanālu. Vienīgais trūkums ir priedes dēļu nosliece uz zilēšanu. Nedaudz gaišāka ir egles koksne. Arī izturības ziņā tā nav sliktāka par priedi, tomēr egles koksnē nav tik daudz sveķu un tai piemīt lielāks zarainums nekā priedei. Dažās Eiropas valstīs egle ir populārāka par priedi. Skujkoku dēļi ir mīkstāki nekā cēlkoku, tāpēc dāmu kurpju papēdīši tajā noteikti veidos iespiedumus. Ozola un oša dēļi ir diezgan līdzīgi, parasti ozola dēļi ir tumšāki par oša dēļiem, un to nedaudz skābenais aromāts norāda uz miecvielu esamību.

Grīdām izmanto 28 – 40 mm biezus skujkoku vai 15 – 25 mm biezus ozola vai oša dēļus. Ja dēļi ir biezāki, tos klāj uz izlīdzinātām koka lāgām ar 60 cm soli. Ja dēļi ir plānāki, tos klāj uz tā sauktās melnās grīdas (uz vecās dēļu grīdas, OSB vai betona). Naglas vai skrūves stiprina 45 grādu leņķī, lai novērstu dēļu deformāciju. Plānākus dēļus stiprina pie melnās grīdas (betonam pielīmē) vai veido tā saukto peldošo grīdu, kad dēļu klājums tiek salīmēts sānos un pie apakšas netiek stiprināts. Šādā gadījumā nepieciešams brīvs laukums zem kājlīstēm, kur dēļiem izplesties, mainoties temperatūrai un gaisa mitrumam. Dēļi var būt dažāda platuma 80 – 250 mm, šaurākos dēļus mēdz stiķēt garumā. Darbojas princips – mazajās telpās liek šaurus dēļus, lielās telpās labāk izskatīsies plati dēļi.

Grīdu klāj virzienā uz lielāko logu, kur iespīd saule, tad dēļu spraudziņas optiski šķiet mazākas. Pēdējā laikā, liekot dārgu dēļu grīdu, katru dēli savienojuma vietā mēdz atdalīt ar nelielu gropīti. Seklā gropīte ir viegli kopjama, un tās uzdevums ir akcentēt koka skaistumu. Klājot grīdu, jāraugās, kāds koks izmantots pārējās mājas konstrukcijās. Ja kāpnes un mēbeles izgatavotas (vai plānots izgatavot) no oša vai ozola, no šā materiāla vēlams klāt arī grīdu. Dēļu savienojumu veido uz lāgas vidus. Vislabāk, ja grīdas dēļiem ir spundēti arī gali, tad veidojas stabilāks savienojums. Tomēr ļoti labi un dzīvi izskatās grīda no dažādu platumu dēļiem. Augstākās šķiras grīdas dēļu virsma ir speciāli apstrādāta, un pirms ieklāšanas to nav nepieciešams papildus slīpēt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+