Foto – Guntis Krauja

Somijas galvaspilsētā Helsinkos viņnedēļ četras dienas no trešdienas līdz noslēguma koncertam sestdienas vakarā ritēja 7. Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētki. Kori muzicēja baznīcās, skolās, lielākajā koncertzālē “The Finlandia Hall” un pašā pilsētas sirdī Doma katedrālē pie Senāta laukuma. 


Ieklausās latviešu spēka avotos

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Uz katedrāles granīta kāpnēm sestdienas rītā kori dziedāja skaistākās savas valsts dziesmas. Latvieši bija iecerējuši kopkorim piedāvāt dziesmu “Pūt, vējiņi!”, taču svētku rīkotāji ļoti lūdza Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” – kaut arī bez pavadījuma. Kā man sacīja svētku mākslinieciskais vadītājs Kari Turunens, arī viņam šī ir vismīļākā dziesma no Latvijas repertuāra. “Šo dziesmu iekļāvu ļoti apzināti, jo līdz ar “Pūt, vējiņiem!” un “Gaismas pili” tā ir mūsu dziesmu svētku atslēga,” man pēcāk atzina diriģents Romāns Vanags. Bet diriģents Eriks Runefors no Zviedrijas, kam šie bija pirmie svētki, atzinās viņam jaunā atklāsmē: “Zviedriem amatierkora dziedāšana lielākoties ir vaļasprieks, bet baltiešiem, īpaši latviešiem, tā ir patiess tautas garīgā spēka avots.”

Igauņu diriģentei Helli Jirgensonei šie bija otrie Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētki. Diriģentei prieks, ka labi apmeklēta bijusi viņas pasniegtā meistarklase. Par igauņu garīgo mūziku un tās aranžētājiem interesējušies grenlandieši, somi, zviedri…

Spēcīgu nokrišņu dēļ nākamnedēļ gaidāms ievērojams ūdens līmeņa kāpums Daugavā, liecina laika prognozes

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Turpretī mūsu Romāns Vanags ir kritiskāk noskaņots. Viņaprāt, šīs meistarklases vairāk domātas profesionāļiem, diriģentiem un nevis koru dziedātājiem amatieriem. “Iepriekšējos svētkos man bija iespēja citu valstu dziedātājus iepazīstināt ar Uģa Prauliņa mūziku, to varēja arī atskaņot. Ļoti radošs brīdis…”

Lietuvas diriģentam Alfonam Virdžunam šie ir piektie svētki. Viņš uzskata, ka mēs joprojām maz zinām cits par citu, lai kā arī braukātu pa Eiropu. Tāpēc esot ārkārtīgi interesanti dzirdēt citus un parādīt sevi.

Baltieši – spēcīgākie

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem šoreiz tajos bija neparasti maz dalībnieku – tikai nepilni septiņi simti. Alfons Virdžuns tam cēloni saskata divas reizes palielinātajā dalības maksā. (Tā bija 70 eiro.)

Somijas piedāvājums arī Latvijas delegācijai izrādījies samērā dārgs. Sākumā pieteikušies divdesmit kori, taču galu galā braukt nolēma tikai četri. Diriģents Romāns Vanags saka – jāsaprot, ka ir grūti šādu tradīciju uzturēt bez valsts palīdzības. Svētki Helsinkos ir piemērs arī mākslinieciskam kritumam, kas var draudēt bez regulāra valsts finansējuma. “Ja nonāksim tik tālu, ka dziesmu svētkos būs jāpiedalās tikai un vienīgi par savu naudu, kā tas notiek Ziemeļvalstīs, dziedātāju interese un koru mākslinieciskais sniegums ies mazumā. Salīdzinājumā ar 1995. gadā sākto tradīciju, kad svētkos Latvijā piedalījās pieci tūkstoši dziedātāju vai arī aizpērn Islandē notikušo koru saietu ar diviem tūkstošiem dalībnieku, svētki Helsinkos ar septiņsimt dziedātājiem ir solis atpakaļ. Tā ir traģēdija, ka šogad no Norvēģijas nav neviena kora, bet 2008. gadā Tartu bija 28 norvēģu kori.”

Iespējams, sava loma bijusi arī pārmaiņām Koru asociācijas vadībā Norvēģijā, ko ilgus gadus vadījis dziedātāju cienītais Kore Hankens, kurš nu devies pensijā. Nu vadībā ir cilvēki, kam tradīcija pasveša, kuri nav bijuši tās dibināšanas pirmsākumos un kuriem varbūt šķiet – nu ko tie baltieši bāžas virsū ar savu kordziedāšanu.

Somijā koru dziedāšanas laukā ir trīs organizācijas, kuras diemžēl viena otru gan redz, bet tā īsti nav satikušās. Zviedrijā ir septiņas amatierkoru organizācijas, Norvēģijā – astoņas, un šīs sadrumstalotības un vienoties nespējas sekas diemžēl ir jūtamas. Dāniju allaž pārstāvējuši viens vai divi kori, jo amatieru koru māksla te nav attīstīta masveidīgi un ir problēmas ar koru organizēšanos. Skaidrs, ka nevienam šīs tradīcijas nav tik spēcīgas un valsts atbalstītas kā Baltijā. No šā aspekta Latvija ir liela valsts.

Romānam Vanagam ir vēl viens iebildums: “Žēl, ka svētkos nebija valstu reprezentācijas koru. Visi no Latvijas atbraukušie ir labi, taču sastāvi paretinājušies līdzekļu trūkuma dēļ. Būtu labi, ja valsts varētu piešķirt dažus tūkstošus, lai kaut viens koris varētu atbraukt pilnā sastāvā reprezentācijas kora statusā un parādīt latviešu mūzikas atskaņojumu visaugstākajā līmenī meistarklasēs un individuālā koncertā, piedalīties svētku kopkorī.”

Svētki Rīgā – izšķiroši

Sava veida pārsteigums bija svētku noslēguma jeb to vainagojuma koncerta izkārtojums koncertzālē “Finlandia”. Dziedātāji sēdēja skatītāju vietās zāles centrā, būtībā aizņemot tās lielāko daļu, klausītājiem atvēlot vien sānus un aizmuguri. Uz skatuves muzicēja tikai atsevišķi kori, bet kopkori varēja uzlūkot un klausīties tikai no aizmugures… Par gaumi nestrīdas, taču man radās sajūta, it kā koristi dziedātu paši sev.

Jautāts par šādu neierastu izkārtojumu, svētku mākslinieciskais vadītājs Kari Turunens man sacīja, ka, pirmkārt, Helsinkos neesot zāles ar tik lielu skatuvi, kur izvietot septiņsimt dziedātājus. (Latviešu diriģenti gan izteicās, ka arī “Finlandia” zālē tas būtu iespējams.) Turklāt zāle esot veidota tā, ka publika dzird skanējumu no visām pusēm.

Svētku izskaņā zviedri, dāņi, somi, igauņi, latvieši dzied latviski “Pūt, vējiņi!”.

Svētku karogs tiek nodots Romānam Vanagam kā nākamo Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku Rīgā 2015. gadā mākslinieciskajam vadītājam, kurš savulaik apsolījis Imantam Kokaram tradīciju turpināt. “Latvijai jāsarīko brīnišķīgi svētki, kurus es veltīšu Imanta Kokara piemiņai,” sacīja diriģents.

Viņam ir ideja 2015. gada repertuāru veidot no iepriekšējo svētku skanīgākajām visu valstu dziesmām, kuras izraudzītos paši diriģenti. “Es būtu ļoti priecīgs, ja mēs, latvieši, pārējiem varētu iemācīt arī “Gaismas pili”. Galu galā šo svētku idejas autora Imanta Kokara doma bija mūsu kordziedāšanas tradīciju iznest pasaulē, kas 1995. gadā tika arī iesākts, – mācot citam cita melodijas, dziesmas, valodu.”

Romāns Vanags uzsver – 2015. gada svētki Rīgā var izrādīties tradīcijai izšķiroši. Ja tajos piedalīsies tikai Latvijas vai Baltijas kori, tad tradīcija acīmredzot sevi būs izsmēlusi. Taču Ziemeļvalstu koru kustības vadītāji apņēmušies runāt ar savu valstu valdībām, sponsoriem, lai svētki no Helsinku krustcelēm atkal virzītos augšup.