Koko Šanele: pašas radītais mīts 0
Atriebība dzīvei, koķetēšana ar nāvi
Daudz ko no tā, kas mūsdienās sievietēm šķiet ikdienišķs, izdomājis un radījis viens konkrēts cilvēks – modes dizainere Koko Šanele (19.08.1883-10.01.1971). Viņas dzīve, no vienas puses, ir pārsteidzoši vienmuļa – izgudrojumi, izgudrojumi, izgudrojumi un panākumi, panākumi, panākumi. Nekā cita un nekā vairāk. Tostarp tā gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē bija gluži apzināta pašizšķīšana savās fantāzijās, apņēmīga lielākās daļas dzīves reāliju noliegšana nolūkā pāriet tajā pasaulē, kas viņai šķita labāka un pilnīgāka. Taču, iespējams, tieši tas bija viņas ceļš uz mūžību.
Īstajā vārdā Gabriela Bonēra Šanele bija Alberta Šanela un Žannas Devolē kopdzīvē pasaulē nākusī otrā meita. Gabrielas vecāki nebija vīžojuši apprecēties, tāpēc viņu bērni pat nedrīkstēja “oficiāli” piedzimt, un Gabrielai pa pusei slepeni vajadzēja nākt pasaulē nabagu patversmē. Tur jaundzimušo reģistrēja vietējā pašvaldībā un tostarp arī piešķīra vārdu Gabriela – par godu medicīnas māsai, kura pieņēma dzemdības.
Gabriela bija visbanālāko ielas tirgoņu bērns, un viņai jau kopš dzimšanas nebija nekādas saistības ne ar mākslu, ne vispār ar kultūru, un viss, ko vēlāk viņa radīja, bija tikai viņas savdabīgās pašizglītošanās rezultāts, savdabīga vēlme atriebties dzīvei par to, ka pašā tās sākumā viņa bijusi tik ļoti apdalīta.
Jau agrā bērnībā Gabriela demonstrēja brīvdomīgumu, nepakļāvību un virkni dažādu dīvainību. Piemēram, viņai ļoti patika pavadīt laiku kapsētā. Tur viņa meklēja sev īstos draugus: izvēlējās divus pamestus kapus, sāka tos apkopt un it kā sazināties ar tajos apglabātajiem cilvēkiem. Tad viņa šajā kapsētā pati apglabāja savas vecās lelles un vienlaikus apraka arī dārgāko, kas viņai tajā laikā bija – visas tēva dāvanas. Tādā veidā tobrīd sešus septiņus gadus vecā Gabriela jau radīja pati savu personisko pasauli, savu valstību, savu realitāti, kurā pati bija karaliene. Un šī koķetēšana ar nāvi, ar nebūtību kā gluži ontoloģisku kategoriju, kas nenoliedz esamību, bet gan tieši veido to, vēl ne reizi vien atsauksies viņas reālajā dzīvē.
Gabriela jau bērnībā sāka pamazām izgudrot sev citu biogrāfiju. Piemēram, viņa allaž apgalvojusi, ka piedzimusi 1893. gadā Overnijā, lai gan neapšaubāmi dokumenti liecina, ka viņa nākusi pasaulē tieši desmit gadus agrāk – 1883. gada 19. augustā – Somīrā. Un tamlīdzīgi. Šo un citu mazās Gabrielas fantāziju rezultāts ir tāds, ka pētnieki un pat oficiālie biogrāfi patiesībā ļoti maz zina par viņas agrīnajiem dzīves gadiem.
Lai kā arī būtu, taču vēlāk, kad Gabriela pat vēl nemaz nebija kļuvusi tik ievērojama, visi viņas tuvinieki kaut kur pagaisa no viņas biogrāfijas, jo izplatību guva galvenokārt viņas pašas sadomātais variants, kurā citiem ģimenes locekļiem vietas neatradās. Turklāt, izrādās, viņai bez māsām bijuši arī brāļi, par kuriem vispār teju nekas nav zināms. Katrā ziņā viņa jau kopš bērnības, arī neskatoties uz nonākšanu tik bezcerīgos apstākļos, akli ticēja tam, ka pati ir kaut kas ļoti unikāls, tāpēc viņa ir tikai viena un citiem līdzās īsti nav vietas.
Gabrielas ģimene dzīvoja patiešām trūcīgi. Tēvs bija komivojažieris, kas bieži uzturējās ārpus mājas un nepārtraukti baudīja visus dzīves priekus. Māte bija diloņslima mājsaimniece, kura vīram allaž visu piedeva, un 1895. gadā nomira 33 gadu vecumā.
Gabrielai bija vēl divas māsas, un 1895. gadā viņas visas nosūtīja uz bāreņu patversmi klosterī, kur audzēkņiem nebija izredžu uz lielu nākotni. Tiesa, Gabriela to labi un pietiekami agri saprata un turpināja pilnveidot pašas izdomāto pasauli. Viņa joprojām turpināja ticēt, ka tēvs tomēr kaut kad ieradīsies un paņems viņu pie sevis, un allaž centās to iestāstīt arī citiem patversmē esošajiem. Kad citas meitenes ironizēja, sakot, ka viņš taču ne reizi nav Gabrielu apciemojis, viņa tūlīt sāka pārliecinoši klāstīt, ka tēvam piederot milzīgi vīnogu lauki, viņš dzīvojot Ņujorkā un eksportējot vīnu, un tas taču ikvienam esot skaidrs, ka tik aizņemts cilvēks nespēj izbrīvēt laiku, lai ierastos kaut kādā nožēlojamā Francijas lauku ciematiņā…
No saviem priekštečiem, Dienvidfrancijas kalnu zemniekiem, Gabriela bija pārmantojusi nepiekāpību un izturību grūtībās, ticību labākajam un tieksmi uz pilnību, lai arī neviens nekad nebija lieki aizdomājies par skaistuma estētiskajām kategorijām. Viņas gadījumā izcili izpaužas neizglītota cilvēka talantīgums un spēja pašizglītoties, kā mēdz teikt, ikkatrā personiskās dzīves solī.
Gabriela izmisīgi centās nesamierināties ar savu bēdīgo pagātni un pazemojošo eksistences formu, iekliedzot patversmes audzinātājai sejā: “Es nemaz neesmu bārene!” Un jau tad, sēžot pie trūcīgā klostera ēdamgalda, viņa sev nozvērējās pārvarēt nabadzību un dzīves nodarīto netaisnību.
