Kultūra
Literatūra

“Koks mirstot nesaudzēs bendi.” Sandras Ratnieces dzeja0


Sandra Ratniece: “Dzejā, tāpat kā prozā, autors identificējas un saplūst ar lirisko varoni. Diendienā dzīvo un sapņos kļūst par to.”
Sandra Ratniece: “Dzejā, tāpat kā prozā, autors identificējas un saplūst ar lirisko varoni. Diendienā dzīvo un sapņos kļūst par to.”
Foto: Gints Ivuškāns

Sandra Ratniece ir literatūrzinātniece, kritiķe un laikraksta “konTEKSTS” galvenā redaktore. Dzimusi Rīgā 1969. gadā. “Dzīve mani nav lutinājusi, bet ir dāvājusi iespēju visu mūžu darīt to, kas patīk, proti, esmu strādājusi radošu darbu, un tas pamatā joprojām ir saistīts ar kultūru, īpaši literatūru,” stāsta Sandra.

Viņas pirmais publicētais dzejolis atrodams žurnāla “Skola un Ģimene” 1989. gada maija numurā. Aktīvi publicējās līdz 20. gs. 90. gadu sākumam, tad publiskajā telpā pieklusa, taču turpināja rakstīt dzejoļus – fiksēt frāzes, rindas. “Dzīve meta sāpīgus kūleņus, ārēji vienmēr esmu bijusi ekstraverta, taču visu, kas skāra manu personīgo dzīvi vai manas izjūtas, ieslēdzu savā introvertajā telpā un ilgi neslēdzu to vaļā. Šobrīd savās iekšējās sajūtās šo slēdzeni esmu salauzusi.” Sandra nepārstāj būt literatūrzinātniece arī savu tekstu pasaulē.

– Tomēr pastāsti, kā tas ir – apkārt nomainās dzejnieku paaudzes, dzeja tiek pētīta, kritizēta un varbūt dažreiz pat mirst, bet tu spēj VAIRS nerakstīt un noskaties visā vēsā, zinātniskā mierā?

S. Ratniece: – Es no dzejas jau nekur neaizgāju – kritikas, pētniecība, pasniedzējas darbs. Kopš 2013. gada vadu Latvijas Rakstnieku savienības un Ronalda Brieža lolojuma “Literārās akadēmijas” paspārnē auklēto jaunākās paaudzes literātu konkursu “Aicinājums”. Tikko Dzejas dienās ar priekšnesumu “Vai es esmu dzejnieks?” uzstājās “Aicinājuma” jaunieši. Biju laimīga, dzirdot tiešām labu dzeju. Pēc stundu garā priekšnesuma publikas aplausi bija nevis pieklājīgi, bet gan no sirds.

– Kas par robežšķirtni bijusi Dr. philol. iegūšana?

– Kopš bērnības vienmēr esmu kaut ko klasificējusi un pētījusi.

Esmu gandarīta, ka desmit gadi, ko pavadīju, pētot literāro jūgendstilu, nav bijuši velti.

Lai par manu pienesumu literatūrzinātnē spriež citi, taču man literārais jūgendstils ļāva pasauli ieraudzīt daudz plašāku, daļēji arī atslēgt savu introverto izjūtu telpu, piemēram, ikdienas steigā nebrāzties pa ielu ar nodurtu galvu, bet pacelt acis, palēnināt gaitu, ieraudzīt daudzkrāsainu pilsētu un vērot dzīvi, kas mutuļo visapkārt.

– Man Sandra Ratniece vienmēr galvenokārt būs Latvijas Universitātes pasniedzēja. No akadēmiskā darba līdz laikraksta vadīšanai – kāds bijis šis ceļš un kas varētu būt tālāk?

– Žurnālistika bijusi mana pavadone kopš 1990. gada. 2004. gadā, šķiet, aizsākās kritiķes ceļš, tāpat arī pasniedzējas stāžs ir divpadsmit gadus. Šobrīd laikraksts “konTEKSTS” aizņem daudz laika, tādēļ ar studentiem strādāju mazu slodzi. Tālāk… Esmu jau tajā vecumā, kad negribas neko strauji mainīt, proti, ticu, ka laikraksts turpinās iznākt. Kā līdz šim turpinu un noteikti turpināšu rakstīt dzeju. Prozā ir iestrādes, un beidzot jāpieliek punkts disertācijas pārtapināšanai par grāmatu.

– Pastāsti par konkrēto dzejoļu ciklu – tas ir visai jūtīgs…

– Mani tuvinieki tika izsūtīti 1949. gada 25. martā. Ilgus gadus mana mamma, kurai izsūtīšanas brīdī bija tikai seši gadi, un krustmāte, kurai bija 22 gadi, par izsūtījuma laiku runāja ļoti maz. Jau sen vēlējos šīs traumatiskās atmiņas pierakstīt, un pirms pusgada sākās izsūtījuma laika stāstījums.

Gribu akcentēt, ka tās ir divas atšķirīgas pieredzes, kas tvertas no jaunas sievietes un bērna skatpunkta.

Visgrūtākais bija iejusties izsūtījuma laikā, kā arī dokumentālo apvienot ar poētisko.

Dzejā, tāpat kā prozā, autors identificējas un saplūst ar lirisko varoni. Diendienā dzīvo un sapņos kļūst par to. Tā bija arī ar mani. Tādēļ paldies iespējai būt Dubultu rakstnieku namā un intensīvi rakstīt šo ciklu!

Starp citu, bargs faktoloģiskās precizitātes kritiķis cikla rakstīšanas laikā bija mana krustmāte, kurai uzrakstīto jēlmateriālu lasīju priekšā, un, ja kaut kas nebija faktoloģiski pareizi uztverts (pat sīkas detaļas), uzreiz tika aizrādīts. Tādējādi varu teikt, ka faktu atspoguļojums ciklā ir maksimāli precīzs.

Pēc dzejoļa “Barakas” priekšlasījuma bija pauze, pēc kuras krustmāte teica, ka viņai ir sajūta, ka esmu tur klāt stāvējusi un savām acīm to visu redzējusi, izdzīvojusi. Šis vērtējums man nozīmēja ļoti daudz, tās bija vārdos neaprakstāmas sajūtas…

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Sandras dzejas kopa, kas veltīta uz Sibīriju izsūtītajiem, ar savu lakonismu, sižetiskumu un literāro dokumentālismu atgādina Varlama Šalamova “Kolimas stāstus”. Tāpat kā prozaiķim, arī te emocija neatrodas virspusē, tāpēc ka tā ir vai nav lasītājā pašā.”

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu Sandras Ratnieces dzejoļu ciklā “Vasjuganas plostnieces dziesmas”.

 

VI Baraka

 

agri satumsis nogurums

liecot muguru jautājumzīmē

mizojot koksni cērtot kokus

baļķus ragavās kraujot

 

darbdiena beigusies

brist līdz barakai pusbadā tālu

iegrimt kupenās aizķerties zaros

spēku spert soli mudina domas

par iekurtu krāsni

pie barakas ārsienas spelgonī

maišelī iesietu kartupeli

 

iezemi garā guļbaļķu ēkā

līnijā taisnā kā zaldāti izcirsti logi

pie logiem vienādi rindotas gultas

galvgalī spilvens pildīts ar salmiem

plašums gluži kā mazā baržā

vietas pietiktu armijas vadam

 

dodas pie miera

sievas vīri puiši un meitas

baraku piepilda balsis gurusi elpa

krāsns karsta sviedrējas logi

baraka ieslīgst ciešā cirtēju miegā

 

rīts pienāk par ātru

vēl kaulos smagums

visapkārt dzestrums

naktī siltme ielīda šķirbā

izspurdza gurkstošā sniegā

mežinieku kopkora izelpota

dvaša pieplok dzestrajām rūtīm

lai no rīta tā barakas logos

pārtaptu gleznainās puķēs

 

lēciens no gultas

straujš kritiens atpakaļ

pie loga piesaluši

ledus liliju savaņģoti

meitenes viļņainie mati

 

VII Ciedras

 

Sibīrijas spelgonis taigā

 

klaudz cirvji

ievaidas

sasveras ciedras

vareno stumbru dzīvības dziest

 

zāģerim jāprot būt manīgam

jābūt tramīgam

modram

koks mirstot nesaudzēs bendi

 

skan zāģi dažādās mēlēs

latvietes rokās pie stumbra

cirvis dzied tautasdziesmas

 

lūst ciedra

brakšķ zari

vaid pazares

lapotne liecas

meitene apjūk

viņa ir bende zaļoksnam kokam

ciedra noelšas smagi

pēdējo reizi un krīt

 

atskan taigas atbalsī nopūta

sprauslodams

šalkdams

šņākdams

žvindzēdams

guldzot gāžas ūdenskritums zaļoksns

 

ciedras zars skar augumu trauslo

 

gar acīm zib ziedošas pļavas

tad satumst un noklust viss

laiks sasalis lāstekā grodā

 

divi augumi stinguši blakus

 

pēc brīža apziņa mostas

sniegs uzvilcis sārtas buras

karsti drebuļi viļņo miesu

kā Vasjuganas straume

guldz pavasaros

 

sāpēs gurst meitenes skatiens

smaga un trula top galva

asiņo mute bez zobiem

 

Sibīrijā ļaudīm

līdzīgi kaķim

septiņas dzīvības dotas

 

pirmā tikko ir dzēsta

LA.lv