Koku zinības “Namdara darbnīcā”. Vieta, kur iepazīt koku un tā celtnes 0
Kā pareizi salikt guļbūvi? Kāpēc koku mizojamo sauc par slīmestu, kaut gan slaisti ar to nestrādā? Kā pēc izskata var atšķirt dažādu koku koksni? No kāda koka vislabāk izgrebt abru maizes mīklas raudzēšanai?
Projekta “Satiec savu meistaru!” laikā to visu var noskaidrot, kā arī iemēģināt roku dažādos namdara darbos Kaspara Arņa un Lauras Batarevskas “Namdara darbnīcā”, kura atrodas netālu no Rīgas, Garkalnes novada “Pirts Alpos”.
Kaspars pēc izglītības ir mežizstrādes tehnologs, labi jūt katra koka raksturu. Pašmācības ceļā apguvis guļbūves. Viņa vizītkarte ir paša rokām uzceltā dzīvojamā māja.
Kasparam patīk arī mazāki darbiņi – viņš gatavo mēbeles, grebj abras un karotes, no kadiķiem darina smaržīgus svečturus. Cenšas koku saglabāt pēc iespējas dabiskāku, tādēļ viņa darinātās dārza mēbeles ir robustas, veidotas rustikas stilā.
No karotēm līdz guļbūvēm
Blakus dzīvojamajai mājai atrodas akurāts stāvbūves namiņš – “Namdara darbnīca”, kurā veic nelielus, tīrus darbus, te apmeklētājiem ļauj arī pašiem pastrādāt. Nopietnā ražošana notiek prom no mājām, bijušā poligona teritorijā, kur lielā angārā top guļbūves – dzīvojamās mājas, pirtiņas, lapenes. Tur novietota visdažādākā tehnika, tostarp arī jumta skaidu plēšamā mašīna. Ģimene uzskata, ka ražošanas ēkas nevajadzētu likt blakus dzīvojamajai mājai, jo baļķu krāvumi vai, piemēram, autoserviss ar izjaukšanai paredzētajām automašīnām apkārtni nerotā.
Laurai un Kasparam šī ir otrā laulība. Kopā dzīvo piecus gadus, pa abiem ir četri bērni. Laura pēc izglītības ir juriste, taču strādājusi tūrisma jomā. Patīk vadīt ekskursijas, prot aizraujoši pastāstīt par jebkuru šķietami ikdienišķu un necilu lietu.
“Namdara darbnīca” un citas ēkas uzbūvētas un iekārtotas, neņemot kredītus. Kad iepazinušies, abiem bija sava darba pieredze un iestrādes, no nulles nebija jāsāk. Kasparam ir zelta rokas, bija izveidots savs kokapstrādes uzņēmums, iegādāta tehnika, sameklēti labi palīgi. Laurai pūrā nāca atraktivitāte un prasme skaisti iekārtot un apdzīvot jebkuru vietu un telpu, izdomāt neparastas atrakcijas un nodarbības. Laura atzīst, ka, to visu kopā saliekot, radās kolosāls uzrāviens.
Namdara tūrisms
Savienojot divas ierastas lietas, radies pavisam kas jauns – namdara tūrisms. Esam pieraduši domāt, ka tūristu uzņemšanai vajadzīgs kas ekskluzīvs – ja nav pils vai kāda senatnes objekta, tad prasās vismaz izcili skaista daba. Taču “Pirts Alpos” nav ne jūras, ne ezera, ne viduslaiku pilsdrupu, bet cilvēki šurp brauc bariem vien! Pagājušajā gadā, kurš bija arī pirmais darba gads, te viesojušies ap 7000 apmeklētāju!
Laura uzskata, ka ļoti svarīga ir darbošanās. Cilvēki, nonīkuši pilsētas sterilajā vidē, ir sajūsmā, kad var paši padarboties, kaut ko izveidot, uztvert jauno ne tikai ar redzi un dzirdi, bet arī ar citām maņām – aptaustīt, pasmaržot, paņemt rokās un izmēģināt.
Vispirms ciemiņus iepazīstina ar dažādu koku paraugiem. Priede, egle, osis, apse, ozols, bērzs, kadiķis, blīgzna, ābele un alksnis atšķiras ne tikai pēc krāsas un dzīslojuma, bet arī pēc smaržas un cietības.
Piemēram, ja dēlīti var ar nagu ieskrāpēt – skaidrs, tā ir priede! Pēc tam viesi mēģina salikt guļbūves maketu. Kad ar māju esam tikuši skaidrībā, pārejam pie jumta. Brīvdabas muzejā niedru jumtiem pieskarties nedrīkst, bet te izlikts niedru jumta gabaliņš. Lūdzu, tausti, čubini, glaudi! Mazi bērni, ieraudzījuši tik pievilcīgu materiālu, tajā ieklūp gluži vai ar zobiem.
Cik kokcilvēku ir mūsu vidū? Gandrīz katrā grupā ir vismaz daži ar kocisku uzvārdu – Bērziņi, Liepiņi, Ozoliņi, Kļaviņi, Kārkliņi, Kadiķi, Paeglīši, Liepas, Egles un Priedes, arī vienkārši Kociņi, Meži un Krūmiņi.
Jau vismaz 150 gadus mēs kokus nevis cērtam, bet gan zāģējam. Taču valodā spītīgi saglabājušās vecās formas – jādabū ciršanas atļauja, jāveic kailcirte vai kopšanas cirte, jāapmežo izcirtums, kurš patiesībā ir tīrs izzāģējums!
Kad koks nozāģēts, tas jānomizo. Citādi pie darba ķersies kaitēkļi, kopā ar mizu sabojājot arī koksni. Senāk vācu amatnieki palīgos ņēmuši apķērīgākos latviešus. No vāciešiem mūsu tautieši noskatījuši arī koku mizojamo nazi ar diviem rokturiem. Kamēr citi baļķus čakli tīrījuši ar cirvi, modīgā rīka īpašnieks sen jau darbu bija padarījis un varēja slaistīties. Skaidrs, jo strādāja ar slīmestu!
Vīri var izmēģināt spēku zāģēšanā ar divroci. “Namdara darbnīcā” iegriežas arī kāzinieki. Ir bijuši gadījumi, kad jaunais vīrs šos darba rīkus rokās tur pirmo reizi mūžā un novērtē :
– Jā, labs trenažieris pēc sēdēšanas pie datora!
Mizojot vai ēvelējot, pāri paliek skaistas, smaržīgas, zeltainas skaidas. Cilvēki bez fantāzijas tās sadedzina, taču no garām un cirtainām var veidot dažādus dekorus, arī Adventes vainagus, kuri izdodas barokāli grezni.
Dekoratīviem nolūkiem noder arī dažādu nokrāsu zariņi, kurus ar asām dārza šķērēm var sagriezt gabaliņos un pēc tam veidot sezonai atbilstošas lietas – ligzdiņas Lieldienu olām, Adventes vainagus vai vienkārši spurainus svečturīšus.
Abras grebšana un spēka tēja
Viesiem ļoti patīk abras grebšana. Kaspars izveido sagatavi, un tad pie darba var ķerties kolektīvs. Piemēram, simts pirmklasnieku var izgrebt ļoti glītu abru, kura pēc tam paliek viņu īpašumā. Un kur nu vēl lepnums par paveikto!
Abras un citus traukus vislabāk grebt no liepas. Tas ir viegls koks, bez smaržas. Taču jāatceras, ka abrā, tāpat arī citos koka traukos nevar ilgstoši turēt ūdeni, piemēram, atstāt uz nakti mērcēties. Abru uzreiz izmazgā ar plastmasas birstīti un, ja nepieciešams, ieeļļo ar pārtikas lineļļu vai olīveļļu. Ja traukā neliks ēdamas lietas, to var ieeļļot arī ar darvas eļļu, tad iegūs skaisti brūnu toni.
Mūsu senči koka traukus gatavoja no kļavas. Tad klimats mainījās, un kļavas gāja mazumā. Taču tagad žēl noskatīties, kad pilsētas parkos un citviet kļavas izzāģē un sadedzina malkā.
Ja bluķīši ir vismaz 30 cm diametrā un metru gari, tie ir vērtīgi lietaskoki! Dekoratīviem nolūkiem abras var grebt no apses, jo šī materiāla netrūkst.
Meistariem noder arī ābeles, bumbieres, ķirši, robīnijas (tautā sauktas par rozā akācijām). To koksnei ir skaists raksts, iznāk elegantas karotes un citas lietas. Arī sīkos augļu koku zariņus var pataupīt un piemest ugunij, kūpinot gaļu. Pavisam cits aromāts!
Pērnā gada decembrī tapa gatavs arī ugunskura namiņš. Te var apsildīties aukstā laikā. Lielā katlā virs uguns vāra namdara spēka tēju. Melnajai tējai pieliek karstvīna garšvielas – kanēli, kardamonu, ingveru, piešauj nedaudz melno piparu, iemet apelsīnu un citronu šķēlītes, ābolu miziņas. Var pielikt arī dzērvenes, ābolus un citus augļus atkarībā no gadalaika. Karsta tēja pie karsta ugunskura – kas var būt labāks šajās aukstajās Lieldienās?
