Dabā
Zaļā dzīvošana

Kurzemē plāno savvaļā izlaist kokvardes ar jaunām gēnu līnijām0


Kokvardes Latvijā sastopamas jau teju visā Dienvidkurzemē – Kalētos, Krotē, Rīvā, Rucavā, Skrundā, Vērgalē un daudzviet citur.
Kokvardes Latvijā sastopamas jau teju visā Dienvidkurzemē – Kalētos, Krotē, Rīvā, Rucavā, Skrundā, Vērgalē un daudzviet citur.
Foto: Elīna Gulbe

Ziņas par kokvaržu dziedāšanu šopavasar iegūtas teju no 400 vietām Latvijā. Un, lai gan kokvaržu Kurzemē ir visai daudz un tas visticamāk liecina, ka Latvijā izdevies atjaunot kokvaržu populāciju, daudzas no tām ir ļoti tuvas radinieces.

 

Meklēs svaigas asinis

Dienvideiropā itin bieži sastopamā Eiropas kokvarde tika uzskatīta par Latvijā praktiski izzudušu sugu jau kopš 19. gadsimta beigām.

Pirms trīsdesmit gadiem Rīgas zooloģiskais dārzs sāka savā ziņā unikālu šīs sugas atkalatjaunošanas darbu, izlaižot dabā Embūtes pagastā zooloģiskajā dārzā izaudzētus kokvardulēnus. Piecu gadu laikā tika izlaisti 4110 vardulēni. Vēlāk vēl divi tūkstoši vardīšu uzsāka dzīvi dabā netālu no Ēdoles.

Jau gadsimtu mijā kokvardes varēja dzirdēt Bunkā, Vecpilī, Kalvenē, Vaiņodē un daudzviet citur, visai tālu no izlaišanas vietas. Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza direktors Ingmārs Līdaka stāsta, ka kurzemnieki šopavasar ļoti aktīvi atsaukušies zoodārza aicinājumam ziņot par kokvardēm.

Izdevies iegūt apstiprinājumu, ka kokvardes nu sastopamas visā dienvidrietumu Kurzemē, taču daudzas no tām ir ļoti tuvas radinieces.

Kokvardes pavairošanai zoodārzā tika atvestas no Baltkrievijas un ne visas pēc tam izdevies izprovocēt ikru nēršanai. Īpatņi vairošanai nebrīvē tika iegūti Baltkrievijas dienvidos – Pripetes un Goriņas upju sateces rajonā.

Lai izvairītos no tuvradniecības, nākamgad plānots atkal zoodārzā pavairot kokvardes un pēc tam palaist tās teritorijā starp Ēdoles, Embūtes un Kalvenes mikropopulācijām. Par atbalstu kokvaržu pavairošanā Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs vienojies ar Grodņas zooloģisko dārzu.

“Ir jāsaprot, ka mēs nevaram tā vienkārši braukt uz Baltkrieviju un ķert vardes, lai pēc tam palaistu Latvijā,” smejot stāsta I. Līdaka.

Ziņas par kokvardēm zooloģiskajā dārzā saņemtas arī no Jelgavas, Smiltenes, kā arī Latgales.

 

Kokvardes jau nekurkst

Vai kokvardes tiešām dzīvo kokos? Rīgas Nacionālā zooloģiska dārza zooloģe Elīna Gulbe teic, ka principā uz koku lielajām zaļajām lapām kokvardes var atrast, taču koki nav šo abinieku galvenā dzīves vieta. Turklāt kokvardes ne vienmēr ir zaļas, krāsa var būt mainīga. “Mēs esam konstatējuši arī brūnas kokvardes,” piebilst E. Gulbe. “Zaļums kokvardēm ir ļoti raksturīga īpašība, bet atkarībā no situācijas tās var būt arī zeltainā vai pelēcīgā krāsā.”

Pamanīt šo zaļo tikai dažus centimetrus lielo un labi maskēto abinieku garā zālē, avenājos vai uz zemāku krūmu lapām ir teju neiespējami, tāpēc visvienkāršāk tos meklēt maijā, kad nelielos nārsta dīķos kokvaržu tēvi rīko ļoti skaļus un tālu dzirdamus nakts koncertus. Visaktīvāk kokvardes dzied no plkst. 23 līdz 2 naktī, tad zoodārza eksperti klausījās un pēc GPS un kompasa reģistrēja kokvaržu dzirdēšanas vietas.

Kokvardēm ir izteikti atšķirīga dziesma. “Kokvardes jau nekurkst. Viņām tā dziesma vairāk atgādina zāģēšanu. Ļoti skaļa un atšķirīga no pārējiem abiniekiem,” teic zooloģe E. Gulbe.

Ja naktī mežā zāģē, tad nav, bet, ja pie mājas, krūmos, mazajā dīķītī dzirdamas zāģēšanu vai skrāpēšanu atgādinošas skaņas, tad gan var meklēt zaļās parkšķes.

“Šopavasar kokvardes dziedāja ļoti labi. Pēdējais gads tām ir bijis labvēlīgs. Mums bija ļoti daudz ziņojumu, arī paši ļoti daudz dzirdējām. Jā, kokvardes Latvijā ir,” secina zooloģe. Kokvardes teicami pārziemojušas Latvijas klimatiskajos apstākļos – gan bezsniega ziemās ar kailsalu, gan arī ziemās ar -20oC un lielāku salu.

 

Nepļaujiet zāli dīķmalā

Savulaik kokvardes biežāk bija sastopamas mežainos bebru dīķos, bet tagad piemājas dīķos. Bebru skaits Kurzemē samazinājies, dīķi aizauguši, un kokvardes pārcēlušās tuvāk cilvēkiem. “Tiesa, jāņem vērā arī fakts, ka cilvēki visvairāk ziņo par kokvardēm savos īpašumos, kur viņi naktī dzird kokvaržu zāģēšanu vai arī redz varžu pārvietošanos no vai uz ziemošanas vietām. Ja vardes ienāk mājās, pagalmā, tad cilvēks tās nevar nepamanīt,” secinājusi varžu pētniece.

Izrādās, ka neatbilst patiesībai līdzšinējais pieņēmums, ka zivis izēd kokvaržu ikrus.

“Mēs šopavasar runājām ar cilvēkiem, kuriem dīķī ir gan zivis, gan kokvardes. Acīmredzot dabā ir iespējams arī līdzsvars,” konstatē E. Gulbe.

I. Līdaka, papildinot kolēģi, piebilst, ka piemājas dīķīši kokvaržu dzīvošanai piemēroti, ja apkārt netiek pļauts mauriņš vairākas reizes nedēļā. “Augustā no dīķa nāks ārā mazuļi un būs redzami uz augiem dīķmalā. Ja to augu nav, ja ar pļaujmašīnu nopļauj zāli ar visiem mazuļiem, tad kokvardes dīķī nebūs uz ilgu palikšanu.

Vairošanās process nevarēs notikt līdz galam, jo mazuļi netiks prom.” Ja mājas saimnieks vēlas savā dīķī visai eksotiskā paskata parkšķītes, tad viņam vismaz viena dīķa mala ir jāatstāj nepļauta, lai iepriekšējā gada jaunuļi var doties savā pieaugušo varžu ceļojumā. “Vecās kokvardes ir nometnieces, metamorfozi, proti, pārvērtīsies no kurkuļa par vardulēnu, pēc pārziemošanas pavasarī dosies tālāk,” teic I. Līdaka. Zoodārza direktors uzsver, ka no kokvardēm piemājas dīķī nevajag baidīties. Latvijas likumi Eiropas kokvaržu dzīves vietās neparedz nekādus saimnieciskās darbības ierobežojumus vai lieguma izveidi.

 

Kokvardes nav veģetārietes

Diennakts gaišajā laikā kokvardes slēpjas koku lapotnē, bet rudenī – septembra beigās, oktobrī – dodas ziemot alās, celmu dobumos, zem sakārņiem.
Foto: Elīna Gulbe


* Latvijas dabā sastopamas sešas atšķirīgas vardes – ezera varde, zaļā varde, dīķa varde, parastā varde, purva varde un arī kokvarde.

* Zaļo vardi (6–8 cm), kas ir ezera vardes (7–10 cm) un dīķa vardes (4,5–5,5 cm) hibrīds, sauc arī par ēdamo vardi.

* Kokvardes ir nelielas ( 3,5–5 cm) vardes ar slaidām, spēcīgām pakaļkājām. To pirkstu galos ir piesūcekņi, ar kuru palīdzību tās pārvietojas pa zariem un lapām.

Saistītie raksti

* Kokvarde, neraugoties uz savu nosaukumu, tāpat kā citas sugas māsas ēd tikai dzīvu barību – kukaiņus, arī dažādus kāpurus, skudras un vaboles.

* Kokvaržu tēviņi Latvijā dzimumgatavību sasniedz otrajā dzīves gadā. Katra mātīte iznērš ap 200–1000 un vairāk ikru.

LA.lv