Foto – Dainis Bušmanis

Kolaboracionisms Otrajā pasaules karā – Krievijas vēstures noklusētā tēma
 8

Svinēt 8. vai 9. maiju nav lielas principiālas starpības, jo šā vai tā tiek atzīmētas kara beigas Eiropā un attiecīgi Lielajā Tēvijas karā, krievvalodīgajai auditorijai uzsvēra no Krievijas Rīgā iebraukušais Otrā pasaules kara vēsturnieks Boriss Kovaļovs.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Kokteilis
Izplatītas frāzes, ko vedeklām labāk neteikt vīramātēm 1
Lasīt citas ziņas

Publikas jautāts par abu datumu konfrontēšanu, vēstures doktors sacīja: ”Galvenais, ka gan 8., gan 9. maijā cilvēki toreiz aiz prieka piedzērās kā Londonā un Ņujorkā, tā Maskavā.”

Atšķirīgo datumu tradīcijas viesis skaidroja ar laika joslām un kara beigās iezīmējušos tendenci, kad antihitleriskās koalīcijas dalībvalstis ”sāka katra vilkt deķi uz savu pusi”. Tomēr vēsturnieks nosodīja Ukrainas jaunās varas vēlmi svētku akcentu pārcelt no 9. uz 8. maiju kā ”bērnišķīgu mēģinājumu izkalpoties Eiropai”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Novgorodas Valsts universitātes profesors, Krievijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta līdzstrādnieks Boriss Kovaļovs uzstājās mediju kluba ”Formāts A3” rīkotā pasākumā. Vienlaikus tā bija iepazīstināšana ar Krievijā iznākušo Kovaļova jaunāko grāmatu ”Brīvprātīgie svešajā karā. Zilās divīzijas vēstures lappuses”. Darbs stāsta par spāņu brīvprātīgo divīziju, kas Otrā pasaules kara laikā 1941. – 1943. gadā cīnījās Vācijas pusē Austrumu frontē. Kopumā šajā vienībā dienēja 46 tūkstoši spāņu. Rīgā atradās divīzijas hospitālis, un pilsētā spāņu karavīri mēdza pavadīt savus frontes atvaļinājumus. Kā atzīmēja vēsturnieks, vēstulēs un atmiņās spāņi Rīgu pieminējuši kā ”paradīzi”, no kuras ļoti negribējās atgriezties frontē. Grāmatā izmantoti Vācijas un Krievijas arhīvu dokumenti, un tā tapusi arī sadarbībā ar Latvijas vēsturniekiem.

Kovaļovs pēdējos gados Krievijā guvis atpazīstamību, jo ir viens no pirmajiem un nedaudzajiem autoriem, kas rak­sta par iedzīvotāju ikdienu vācu okupētajās teritorijās un kolaboracionismu. Populāras ir viņa grāmatas ”Krievijas iedzīvotāju ikdienas dzīve nacistu okupācijas laikā” un ”Kolaboracionisms Krievijā 1941. – 1945. gadā: tipi un formas”. Novgorodas Valsts universitātes profesors uzstāšanās laikā norādīja, ka par ”labajiem varoņiem” rakstīt ir daudz vieglāk nekā par tiem, kas nebija varoņi un nebija arī nodevēji, bet vienkārši vēlējās izdzīvot okupācijas ikdienas apstākļos. Kovaļovs uzsvēra, ka kolaboracionismam ir daudz formu un vairākums no tām nav uzskatāmas par noziegumu, jo var izsaukt ja nu vienīgi nožēlu. Krievijā par aktīviem kolaborantiem bieži kļuvuši tie, kas vēlējās ”vienmēr būt ar portfeli pie jebkuras varas”, proti, amatos. Okupantiem savus pakalpojumus piedāvāja arī kompartijas biedri. Protams, daudzi kolaboranti bija cilvēki, kam bija patiess iemesls neieredzēt padomju varu – represētie un cilvēki, kam cara laikos piederēja kāds tituls, īpašums vai sabiedriskais stāvoklis, bet kas padomju laikā tika vērtēti kā otrās šķiras pilsoņi. Vāciešus atbalstīja arī no padomju varas cietušās nacionālās minoritātes.

Patieso kolaboracionistu skaitu esot grūti noteikt, jo vācieši vietējos iedzīvotājus pretpartizānu un soda vienībās iesaistīja pakāpeniski un padomju laikā ar kolaborācijas pakāpes izvērtēšanu neviens nenodarbojās. Bija tikai divi varianti: vai nu sodīt kā nodevēju, vai izlikties sadarbošanos nemanām.

Publikas jautāts par latviešu leģiona vērtējumu, vēsturnieks lika saprast, ka jānošķir tie, kuri piedalījās soda vienībās, un ”Otrā pasaules kara beigu parauga latviešu leģionāri”. Leģiona formēšanā Kovaļovs vilka paralēles ar ģenerāļa Vlasova Krievijas Atbrīvošanas armiju un skaidroja procesu ar Vācijas nepieciešamību pēc dzīvā spēka pēc 1943. gada Staļingradas sagrāves un sabiedroto izsēšanās Itālijā, kad Berlīne bijusi gatava dot ieročus ”jebkuram”: ”Kāds tur nonāca tāpēc, ka viņu pārliecināja, kāds patiesi ticēja pasaciņai par neatkarīgu Latviju vai neatkarīgu Krieviju. (..) Saprotiet, kad mēs runājam par nacionālo kolaboracionistisko formējumu radīšanu, jāņem vērā, ka tur bija daudz kā – gan vācu un politikāņu cinisma, gan muļķīgas un naivas cilvēku ticības tam, ka viņi nodarbojas ar svētīgu lietu.”

Reklāma
Reklāma

Auditoriju, protams, interesēja Ukrainas notikumu vērtējums. Precīzāk tas, ko zālē sēdošie uzskatīja par ”fašista” Stepana Banderas slavināšanu, antikrieviskumu un antisemītismu. Kovaļovs uz tāda veida jautājumiem gan pārsvarā atbildēja aplinkus, citējot dzejas, atjokojot, lietojot līdzības un it kā liekot izdarīt secinājumus pašiem. Atzinis par ”neētisku un muļķīgu” mēģinājumu slavināt un izcelt jebko, kas saistās ar hitlerismu, viņš tomēr aicināja uz Ukrainu raudzīties ne tik vienkāršoti, jo Rietumukrainai ir savs īpašs vēstures stāsts. Notikumus Ukrainā Kovaļovs salīdzināja ar 1917. gada februāra revolūciju Krievijā, kad sākotnēji daudzi cerējuši uz Kerenski un demokrātiju, taču galu galā varas līmenī ”uzpeldēja lumpenizēti elementi”. Šajā gadījumā ar pēdējiem domāti ukraiņu nacionālradikālie spēki.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.