Kolēģis no labas sabiedrības 0
Ilmārs Birulis. (15. 01. 1950. – 09. 11. 2013.)
Tā par Tevi arvien esmu domājusi. Arī tad, kad biji pikts, reizēm neaprēķināms, bet tas būtu stāsts no jaunības. Ilmār, es jau dzirdu, kā Tu errojies: “Nu, beidz! Tas nemaz tā nav…” Bet Tu zini gan, ko mūsu vecvecāki un vecāki sauca par labu sabiedrību – to, kurā visi jūtas omulīgi, kur nevienu neizprašņā, neaprunā, jo ir tik daudz interesantu un patīkamu lietu, ko pārspriest, ka privātā dzīve kļūst gluži lieka. Vērtīga grāmata. Aizraujoša filma. Draugiem vai kolēģiem izdevies darbs.
Tava smalkjūtība gan profesionālajās, gan sadzīves lietās bija pazīstama. Tavā klātbūtnē sīkmanība un tenkošana šķita pavisam neiederīga. Kaut arī nu esi tur Augšā, varbūt tagad Tev ir laiks parunāties. Nedusmo, arvien šķitis, ka Tev piemīt mazliet aristokrātiska atturība.
Vēl kaut kas, ko mums visiem esi atgādinājis – Tevī nebija ne druskas no mazvērtības izpausmēm. Tevi apgrūtināja sabiedriska kņada, jo juties labi pats savā sabiedrībā. Vientuļnieka radošajā brīvībā…
“Padomju Jaunatnes” redakcijā pagājušā gadsimta 70. gadu vidū uzradās kāds savdabīgs aizputnieks. Mūsu redaktors Voldemārs Krustiņš viņu ņēma it kā savā aizgādībā, jo tas puisis prata ne tikai rakstīt, bet arī fotografēt. Kas Ilmāru atšķīra no citiem – pat īsā informācijā viņš uzrakstīja dažus tādus filozofiskus teikumus, kas liecināja par cilvēka vai parādības dziļu izprašanu. Redaktors ikdienas sanāksmēs Ilmāru dažkārt titulēja tā: “Nu ko tad mūsu akvarelists atkal uzrakstījis?”
Ilmāra tuvākais draugs bija Fēlikss Zvaigznons, skolotājs, žurnālists, viens no atmodas līderiem. Viņš ārēji it kā bija pretstats mazrunīgajam draugam – runātīgs, atklāts un kareivīgs, bet Fēliksam piemita tā pati smalkjūtība. Abi bija gara radinieki, varbūt viņš bija Ilmāra vienīgais īstais draugs…
Vēlāk kopā strādājām žurnāla “Lauku Dzīve” redakcijā, Ilmārs bija atbildīgais sekretārs, tagad tas būtu – numura redaktors. Viņa darbs bija filigrāns. Man nebija nekādu rūpju, vai kāda bilde nebūs nevietā, kā vērtīgākie raksti būs izcelti – Ilmārs to visu zināja bez atgādinājuma.
“Lauku Dzīves” laikā reiz dabūju no Ilmāra pamatīgu brāzienu. Kaut gan uz redakciju Preses namā bijām uzaicinājuši dažus labākos ārštata autorus, tajā rītā aizbraucu komandējumā. Ilmāru atstāju savā vietā ar balvām. Kad atgriezos, viņš bija pūcīgs: “Cilvēki cēlušies piecos no rīta, bet galvenās redaktores nav! Tā nedrīkst!” Taisnība, protams. Tā bijusi tikai viena reize, kad pārliecinājos par kolēģa patieso smalkjūtību…
“Lauku Avīzes” redakcijā Ilmārs sāka strādāt 1992. gadā par atbildīgā sekretāra vietnieku. Kad nodibināja “LA” izdevniecību, pēc lasītāju pieprasījuma tapa tematiskās avīzes. Grāmatā “Latvijas Avīzei 25” (2012) Ilmārs rakstīja, ka tematiskās avīzes iznāk jau otro gadsimtu. Jā, kopš 2000. gada, sākot ar gurķu, tomātu, kartupeļu avīzēm. Tagad to skaits tuvojas diviem simtiem, jo tematiskās avīzes iznāk katru mēnesi. To tapšanas un veidošanas dvēsele bija Ilmārs. Redaktors, kas prata strādāt ar visiem autoriem – dārzniekiem, puķkopjiem, augļkopjiem, selekcionāriem, tūrisma speciālistiem, dažādu dzīvnieku un lauku sētas pazinējiem.
Žurnālista profesionālisms ir akurātība, dzīves izjūta un savas zemes izprašana. Tev tas viss bija. Es negribu teikt tradicionālos atvadvārdus – mēs Tevi pieminēsim, nē, mēs vēl ilgi mācīsimies no Tevis, kas ir gara pašvērtība un gudrības smalkjūtība. Lai Tev saulainas takas Aizsaules puķu pļavās!
