Kolektīvajās medībās galvenais ir disciplīna 1
Neskatoties uz Valsts meža dienesta (VMD) vadības izdoto rīkojumu, ka dienesta amatpersonas nedrīkst būt par mednieku kolektīvu vadītājiem, bijušais Kandavas mežsargs Viesturs Dreimanis ilgus gadus šo pavēli uzskatīja par absurdu un veiksmīgi vadīja vietējo mednieku klubu “Mežarags”.
Pēc kārtējās rekonstrukcijas dienestā Viesturs amatu nesen zaudēja, taču kolektīva vadītājs ir arī pašlaik. Viņa uzskats – tieši VMD darbinieki ir ieguvuši pietiekamu izglītību, zināšanas, kā arī vislabāk pārzina vietējos apstākļus mežā un medību procesu. Tieši medībās ar dzinējiem, kas ir kolektīva pasākums ar daudzu cilvēku piedalīšanos, vissvarīgākā ir disciplīna, drošības pasākumu ievērošana un medību vadītāja lēmumu bezierunu izpilde. Brīvajā laikā Viesturs Dreimanis raksta mednieku stāstus, apkopo dažādus gadījumus un novērojumus, kas notikuši viņa vadītajā mednieku klubā. Piedāvājam pamācošu viņa medību dienas hroniku. Lūk, kā atgadās, kad klibo disciplīna.
Kuiļa dūrējs
Ir pieņemts lēmums medīt Pūres pusē. Ņemsim mastu starp Caunu ceļu, elektrolīniju un Pūres malu. Masts tāds sarežģīts, ar vairākiem pagriezieniem, tādēļ nolemju iet kopā ar dzinējiem. Uz medībām saaicināti ciemiņi no blakus kolektīviem un arī daži rīdzinieki. Norīkojam atbildīgos par mednieku nostādīšanu uz līnijas – Agri, Zaķi, Ivaru, Alfrēdu, Viesturu. Katram tiek kādi četri pieci mednieki. Zaķim jānostāda mednieki uz grāvja no krautuves pa kreisi. Bet ko šis? Aiziet pa labi, rakaris tāds. Galīgi aptracis – laikam tas zaķu dulluma laiks sācies… riests vai kā viņu tur sauc, īsti nezinu. Bet nu riktīgi nav. Visu laiku esam gājuši pa kreisi, bet kā palaiž šo vienu, tā prom uz otru pusi. Bet labi jau vien sanāca.
Smuks, ļoti smuks kuilis izlīda kaut kur no brikšņiem un uzskrēja virsū Cēres Aināram. Ainārs tika pie trofejas, bet Zaķis pie rājiena. Būtu Zaķis aizgājis pa kreisi, kā runāts, kuilis paliktu dzīvs. Aināra divi šāvieni bija pirmie šajā mastā.
Laiks mums nav draudzīgs. Visu nakti nepārtraukti lijis, mežs slapjš un drēgns. Arī no rīta līst, un ziņās sola, ka līs visu dienu. Tā arī notiek. Labi, ka dzinējiem, vismaz dažiem, kājās garie gumijas zābaki. Var droši brist, bet dažiem grāvjiem pat ar garajiem netiek pāri. Jāiet apkārt, tad jāpārstājas un atkal jādzen. Dzenam gar elektrolīniju uz Caunu ceļa pusi. Meža vidū ik pa laikam atskan šāvieni. Esot pāris sivēni, bet brieži aizgājuši sveikā. Šauj uz Caunu ceļa. Arī sivēnus.
No rīta vienojāmies, ka medīsim lēni, bez steigas, bet solīdi. Ja kāds redz meža dzīvniekus, tad paziņo, ko redzējis un, galvenais, kur dzīvnieki palikuši. Izgājuši no masta vai vēl ir iekšā mastā. Staigāju ar dzinēju līniju pa mežu un rēķinu, kurā stūrī ir dzīvnieki un kā tos izlikt pa šāvienam. Mums palīdz arī pāris medību suņi – dažas laikas, Latvijas dzinējs, bavārietis un taksis. Esam gandrīz pie Caunu ceļa, kad cauri dzinēju līnijai iziet paprāvs cūku bars. Ko darīt? Griežamies visi apkārt un dzenam uz otru pusi, atpakaļ. Mednieki stundu nosēdējuši, nu būs jāsēž vēl stunda. Atkal šauj meža vidū. Rīdzinieki. Šauj arī pa elektrolīniju. Mednieks no Turcijas (kur tāds te gadījies?) nomedījis briedi. Savainots arī mežakuilis, bet tur jau vainīgs mūsējais – pensionārs. Kuilis bijis gar zemi, bet iemucis mežā, atpakaļ mastā.
Priekšā rej suņi, no manis pa labi. Rej uz vietas. Vajadzētu būt rīdzinieka šautajam. Esot sivēns. Nu, ja jau sivēns, tad nav ko čammāties. Dzinējam, kurš vistuvāk, sivēns jānoķer un jānodur. Lai var vilkt ārā uz mašīnu. Agra autiņš nav pārāk tālu no šīs vietas, arī Zaķa busiņš turpat. Sariktēju dzinēju līniju un pats eju pie suņiem. Pieeju klāt… Valmeta špūrē guļ kārtīgs trīsgadīgs kuilis. Pats melns kā ogle, ilkņi balti kā sniegs, vidū sarkans pleķis no šāviena. Blakus divi dzinēji – Dzintars Zariņš un Vilnis Barkāns.
Vispār… nav jau ko teikt. Disciplīna paliek disciplīna. Ja medību vadītājs teicis, ka cūcēns jānodur, tad arī jānodur. Dzintars izvilcis dunci – stāsta Vilnis, kurš to visu redzējis, – un meties virsū kuilim, bet kuilis savukārt meties virsū Dzintaram. Dzintars ir tāds divmetrīgs jauneklis, medībās otro vai trešo reizi. Abi divi satikušies tieši Valmeta pēdā, pilnā ar dubļiem. Dzintaram kājas pa gaisu, bet ar garajām rokām paspējis apķerties kuilim ap kaklu. Dzintars apakšā, dubļos, kuilis augšā, sausumā, un nu tik mīca to Dzintaru.
Palēnām, pamazām Dzintars velk kuili zem sevis un pats veļas virsū melnajam. Jau pēc brīža Dzintars jāteniski sēž uz kuiļa un ar pieklājīga izmēra tuteni zāģē pušu nezvēra miega artērijas. Pieskrien Vilnis un iedur kuilim sirdī. Saucu pārējos dzinējus – jāvelk kuilis ārā no meža. Prasu Dzintaram – nu, kā ir? Nekas, tikai kāja sāpot, bikses arī pušu. Gan jau pāries! Pie sevis domāju – tev, vecīt, ir baigi paveicies, parasti jau tādās reizēs dabū kaut ko šūt. Ir pat gadījies, ka nepaspēj uz to lāpīšanu aizvest un cilvēks aiziet bojā. Ne jau velti mežakuili uzskata par pašu bīstamāko meža dzīvnieku.
Pēc kādām desmit minūtēm zvana Zaļevskis Igors – Viestur, tam Dzintaram kāja ir galīgi čupā, kādus astoņus centimetrus plata brūce. Tā jau domāju. Saku, lai liek pirmajā mašīnā un ved uz Kandavu, uz ātrajiem. Mums taču ir bezmaksas pirmā medicīniskā palīdzība. Kandavā ātrie paņem nelaimīgo, aizved uz Tukuma slimnīcu un tur pamet. Māsiņa noprasa – tev trīs lati ir? Tad šūsim. Atvedīs, atvedīs – šļupst Dzintars un zvana man, lai atsūta kādu viņam pakaļ. Aizsūtu dēlu Artūru, jo tas vienīgais zina, kur Tukumā cilvēkus lāpa. Pašu kādreiz lāpīja. Toreiz šoferis biju es. Bet bija tā. Artūrs ar draugu makšķerēja līdakas. Spiningoja. Kādu jau bija noķēruši, un tad mīļais vizulis ieķērās vecā kokā. Puika pa noglumējušu koku aizlīda līdz vizulim, izāķēja to un meta uz krastu… Āķis pirkstā pret kaulu, pats ūdenī līdz ausīm. Tas trakākais, ka nevar āķi cauri pirkstam dabūt – kauls priekšā. Tukumā māsiņa toreiz teica – normāli, tu jau trešais šodien.
Atgriežamies pie mūsu medībām. Saku rīdziniekam – tev tās medības sanāks dārgas. Par diegiem jāmaksā, strādnieks arī uz nedēļu no ierindas ārā. Un tikai tāpēc, ka slikti trāpīji.
Pēkšņi kādu pārsimts metru attālumā sāk riet suņi. Egļu jaunaudzē, bebru purva otrā pusē paņēmuši uz elektrolīnijas savainoto kuili. Dzinēji velk pirmo kuili, rīdzinieku nostādu uz tādas šauras meža strēmeles starp diviem izcirtumiem, lai gaida. Pats eju klāt suņiem. Eju pa taisno, pāri ūdenim, zābaki pilni, eglēs iekšā. Suņi nāk uz manu pusi. Stādītajās eglēs, apmēram divu cilvēku augumā, labi redzu kuiļa sānus. Divi suņi blakus kuilim, bet trešais visu laiku kā pielīmēts aiz kuiļa. Eju līdzi desmit, piecpadsmit metrus, bet izšaut nevaru. Riskanti. Kuilis palec uz priekšu, šāviens… alksnī caurums. Vai nav trakums? Vienīgā iespēja, un tā pati palaista vējā. Kuilis iet prom, suņi seko, sekoju arī es. Atkal ūdeņi, ūdeņi, grāvis pilns ar ūdeni. Tieku pāri. Tas ķēms iet tieši uz rīdzinieku. Skrienu cik jaudas un bļauju – nešauj, nešauj, suņi! Bail par suņiem. Man priekšā guļ nokritusi egle ar visiem zariem, neko neredzu. Atskan divi šāvieni… bums… bums… Pieskrienu… paldies Dievam, visi suņi sveiki un veseli. Rīdzinieks stāv retos kokos kādu 50 metru attālumā. Malacis, šoreiz viss beidzies labi. Saucam dzinējus, lai nāk pakaļ otram kuilim. Savācam medījumus, paiet labs laiciņš. Atskaite notiek Agra šautuvē pie karstas pusdienu zupas. Izrādās, esam nomedījuši padsmit mežacūkas, arī kādu briedi. Vienā mastā. Tā kā slapji ir ne tikai dzinēji, bet arī mednieki, nolemjam otru mastu nemaz neņemt. Dienas veiksmīgākais mednieks izrādās Igors Dombrovskis. Nomedījis četrus vai piecus sivēnus. Arī Lindai kāds ticis. Tās dienas vienīgajai daiļā dzimuma pārstāvei.
