Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. maijs, 2014
Drukāt

Latvijas hokeja izlasei piesardzīgs, bet labs noskaņojums

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Latvijas hokeja izlase nedaudz piesardzīgā, taču labā noskaņojumā vakar devās uz pasaules čempionātu Minskā.

Latvijas Hokeja federācijas (LHF) izvirzītais uzdevums izlasei – iekļūt desmitniekā. Pirmā spēle B grupas turnīrā mūsējiem rīt pulksten 16.45 pret Somijas valstsvienību, svētdien 13.45 – pret vāciešiem, pēc tam līdz 20. maijam – pret Kazahstānas, ASV, Krievijas, Baltkrievijas un Šveices hokejistiem.

Jaunie un vecie


Pirmais lidostā ieripoja aizsargs Jēkabs Rēdlihs, kurš pasaules čempionātā spēlēs pēc trīs gadu pārtraukuma. Pēdējais, kad komandas biedri jau bija reģistrējušies lidojumam un izklīduši, atsteidza viņa brālis Miķelis. Pasmējos, ka lidmašīna jau gaisā, un piedāvāju uz Minsku doties šodien ar LHF apmaksāto autobusu faniem. Minskā mūsējiem tādu būšot ap pieciem tūkstošiem.

Kā allaž sirsnīgs bija Koba Jass, silti apsveicinoties ar galveno treneri Tedu Nolanu. Artūrs Kulda mazliet domīgāks – treniņā rikošetā no Kobas slidas ripa trāpījusi pa lūpu, uzliktas septiņas šuves.

Valstsvienības visvairāk pieredzējušajam spēlētājam Rodrigo Laviņam apvaicājos, kāda sajūta šobrīd varētu būt blakus stāvošajam izlases jaunākajam dalībniekam, pasaules čempionāta debitantam Jānim Jakam. Rodrigo, atceroties sevi 18 gadu vecumā, nosmēja, ka draņķīga, kam Jānis daļēji piekrita – esot jāstaipa inventārs un jāvāc ripas. Bet tas ir visu jauno liktenis, un viņš ir bezgala priecīgs, ka iekļuvis izlasē. Sastāvā ir vēl divi debitanti – vārtsargs Ivars Punnenovs un uzbrucējs Roberts Lips­bergs, abiem 19 gadu.

Laviņš, kurš 1992. gadā piedalījās pirmajā Latvijas izlases spēlē pēc valsts neatkarības atjaunošanas, uz elites divīzijas čempionātu dodas jau 12. reizi. Vēl vairāk iekrājis Aleksandrs Ņiživijs, kurš augstākajā sabiedrībā Latvijas krāsas aizstāvējis 14 reizes. Abi ir spēlēm bagātākie Latvijas izlases hokejisti. Herbertam Vasiļjevam būs 11. čempionāts. Neviens no šī trio sākotnēji nebija Teda Nolana plānos, bet, ūdenim smeļoties mutē, saņēma zvanus, ka jānāk palīgā. Un nāca. Veterānu attieksme grūtajā situācijā tiešām priecē.

Jāpiemin Edgara Masaļska fantastiskā sērija – kopš 2002. gada viņš nav izlaidis nevienu pasaules čempionātu, un šis būs jau 13. Cerams, velna ducis nesīs laimi, jo savu likstu kausu Edgars izstrēba jau pērn. Treneri plāno, ka viņš čempionātu sāks kā pirmais vārtsargs. Šāda pieeja nesa augļus Sočos, un labs labu nemaitā. Apaļais desmitais čempionāts Minskā būs Mārtiņam Cipulim, kurš dzimtenei bijis uzticīgs katru pavasari kopš 2005. gada.

Divi mūri


Latvijas hokeja izlases gatavošanos Minskai var vērtēt no diviem aspektiem. Pirmais ir tas, kas notika ap komandu, ārpus laukuma. Negatīvisma netrūka. Galvenais treneris Teds Nolans aizķērās Ziemeļamerikā un līdz Rīgai atkūlās tikai pirms pēdējām divām pārbaudes spēlēm. Cits pēc cita dažādu iemeslu dēļ izlasei atteica hokejisti, kuri aiz sevis var pavilkt komandu. Latvijas potenciālu tas noteikti nevairoja. Nolans uz Minsku ved 15 spēlētājus no olimpiskā sastāva Sočos.

Otrais – gatavošanās uz ledus un svaru zālē. Valdīja laba, darba sparu veicinoša atmosfēra. Nebūtu pareizi teikt, ka pārbaudes spēles iepriecināja, bet nomierināja gan. Ja neskaita pirmās divas sakāves pret Somiju (no toreizējā komandas sastāva uz Minsku dodas tikai seši), tad pārējās sešās bilance ir četras uzvaras un divi zaudējumi. Par spēles kvalitāti dažbrīd vajadzēja saraukt pieri, bet svarīgākais, ka izveidojies saliedēts kolektīvs un komandas gars esot tikpat spēcīgs kā Sočos.

Šopavasar izveidojusies netipiska situācija, kad par uzbrukumu ir mierīgāka sirds nekā par aizsardzību. Astoņos mačos gūti 18 vārti (pēdējos sešos – 16) ir labākais rādītājs Nolana ērā pavasara spēlēs. Minskā gan būs pavisam cita rakstura cīņas, kad sāncenšu vārtu iekarošana arvien prasa lielākas pūles un vairāk aukstasinības noslēdzošajā fāzē. Vai veterāniem pulveris būs sauss, vai jaunie spēs atvērties īstajā brīdī?

Aizsardzības līnija izskatās krietni trauslāka. No Soču sastāva ierindā vien Kristaps Sotnieks, Artūrs Kulda un Georgijs Pujacs. Vai izdosies sakārtot spēli tā, lai viss smagums negultos uz vārtsargu pleciem? Edgara Masaļska un Kristera Gudļevska meistarība vieš pārliecību, ka pēdējais bastions ir drošs, tomēr neviens nav pārcilvēks.

KOMENTĀRS


Teds Nolans, Latvijas izlases galvenais treneris: “Pirms šī čempionāta esmu vairāk pārliecināts nekā pirms diviem iepriekšējiem. Pirmajā gadā nepazinu hokejistus, otrajā daudzi bija savainoti un arī vēl īsti neiepazīti. Bija daudz jautājumu, bet tagad krietni labāk zinu spēlētājus, mums ir solīda vārtsargu līnija. Šī nav labāka komanda kā pērn, bet citādāka. Par līderu trūkumu es neuztraucos – to var uzņemties Ņiživijs, Vasiļjevs, Daugaviņš un citi. Nešaubos, ka komandas gars būs tikpat labs kā Sočos. Svarīgākais ir ticēt un strādāt, tad labas lietas notiks.”

Edgars Masaļskis, izlases vārtsargs: “Jā, es zinu, ka neesmu izlaidis nevienu čempionātu kopš 2002. gada. Pirmajos divos gan nenospēlēju nevienu spēli, bet cerēju, ka tā diena pienāks, kad sākšu spēlēt. Grūti spriest, kā man izdevusies tāda sērija. Diezgan ilgu brīdi nebija jaunu un talantīgu vārtsargu, nebija lielas konkurences. Pats laikam spēlēju pietiekami labi, lai būtu izlasē. Sajūta pirms šī čempionāta ir laba, esam sagatavojušies un rādīsim labu hokeju. Tad redzēs, kas no tā sanāks. Domāju, ka būs interesants čempionāts, daudz līdzjutēju no Latvijas un forša atmosfēra.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+