Mobilā versija
+11.5°C
Viesturs, Viestards, Kitija
Trešdiena, 28. jūnijs, 2017
20. jūnijs, 2017
Drukāt

Koncerts ar diskutablu vērtību (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Lai arī Juka Peka Saraste un viņa pārraudzītais Ķelnes Radio simfoniskais orķestris godprātīgi atainoja Brāmsa Trešās simfonijas dramatiskos rakursus un lirisko tēlainību, opusa lasījums parādījās pārlieku virspusējā veidolā.

2017. gada Rīgas festivālā izskanējis vijolnieka Gidona Krēmera, dziedātājas Oļesjas Petrovas un kamerorķestra “Kremerata Baltica” koncerts, svinēta Ellas Ficdžeraldas simtgade un Uģa Prauliņa jubileja, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sadarbojies ar Egilu Siliņu, bet Latvijas Radio koris – ar aktrisi Gunu Zariņu, savukārt 13. jūnijā Lielajā ģildē Latvijas publika sagaidīja viesmāksliniekus – Ķelnes Radio simfonisko orķestri ar franču čellistu Gotjē Kapisonu un somu diriģentu Juku Peku Sarasti.

Šie mūziķi nebūt nav vienīgās slavenības, kas pēdējā laikā atbraukušas uz Latviju, un 13. jūnija priekšnesums pirmām kārtām raisīja salīdzinājumu ar Rikardo Muti vadītā Luidži Kerubīni Jauniešu orķestra uzstāšanos, galu galā arī šoreiz liekot meklēt atbildi uz jautājumu, kāda īsti ir konkrētā koncerta jēga un vērtība. Izslavēto ārzemju viesu muzicēšana daudzējādā ziņā uzrunāja gan Dzintaru koncertzālē, gan Lielajā ģildē, taču Rīgas festivāla programmā prieks par izdevību dzirdēt Latvijā sen vai vispār nekad nebijušus māksliniekus vēl jo vairāk mijās ar pretrunīgākām izjūtām. Programmas pirmajā daļā – Antonīna Dvoržāka koncerts čellam un orķestrim. Kanonisks opuss, kurā Gotjē Kapisonam bija visas iespējas parādīt savu mākslinieciskās meistarības un pieredzes diapazonu, ko viņš arī izdarīja pietiekami pārliecinoši – čella tembrs saistīja ar spraigu un intensīvu skaņu, mūzikas emocionālās aprises solists atklāja kolorīti un izteiksmīgi, turpretī interpretācijas ritējums nešaubīgi vēstīja, ka Dvoržāka partitūrā čellists iedziļinājies daudzkārt un līdz ar to prot droši atspoguļot skaņdarba vēstījumu un nianšu spektru. Tieši tāpat ar skanīgiem stīgu instrumentu tembriem uzmanību uzreiz pievērsa Ķelnes Radio simfoniskais orķestris, priekšnesuma turpinājumam paužot, cik brīnišķīga ir orķestra mežragu spēle, cik augstu līmeni sasnieguši arī pārējie mūziķi koka un metāla pūšaminstrumentu grupā un cik izkopti skan sitaminstrumentālistu sniegums. Diemžēl ar to vien nepietika, lai atskaņojumu varētu atzīt par spožu interpretācijas virsotni – lai arī Gotjē Kapisons nodēvēts par “ievērojamāko savas paaudzes čellistu”, vismaz romantisma mūzikas lasījums liecināja, ka čella tonim viņa priekšnesumā pietrūkst tembrāla apjoma un siltāku krāsu, turpretī neizbēgamais Rikardo Muti un Jukas Pekas Sarastes salīdzinājums kļuva par piemēru tam, ar ko izcils diriģents atšķiras no – teiksim tā – mazāk izcila diriģenta. Lai arī somu mākslinieka majestātiskā stāja un žesti radīja nenoliedzamas simpātijas, pilnīga saslēgšanās starp visiem atskaņojuma dalībniekiem tā arī nenotika – temporitms bija neviendabīgs, artikulācija – neprecīza, bet čella koncerta fināla muzikālās dramaturģijas risinājumi izklausījās pārmēru stiepti un haotiski.

Arī koncerta otrajā daļā skanēja labi pārbaudīta klasika – Johannesa Brāmsa Trešā simfonija, un programmas turpinājums atstāja vēl skeptiskāku iespaidu. Atskaņojuma kvalitātes palika tās pašas – lieliska pūtēju un perkusionistu grupa, priekšnesuma saskaņa ar komponista pārstāvēto stilu un emociju gammu, brīvs un atraisīts mūzikas plūdums, kurā droši jūtas gan stīdzinieki, gan diriģents. Turpretī interpretācijas šaubīgākās puses pieauga – lai arī Juka Peka Saraste un viņa pārraudzītais orķestris godprātīgi atainoja simfonijas dramatiskos rakursus un lirisko tēlainību, Brāmsa opusa lasījums parādījās pārlieku virspusējā veidolā. Pietrūka dziļuma, pietrūka ekspresijas un līdz ar to pietrūka arī prasmes patiešām spoži iedzīvināt to, ko Brāmss vēlējies pateikt.

Galvenais jautājums, sastopoties ar šādu koncertu un priekšnesumu, protams, būtu – kādēļ tieši Antonīns Dvoržāks un Johanness Brāmss? Dvoržāka čella koncertu Rīgā taču vēl pavisam nesen spēlēja ar ļoti labiem panākumiem, bet visu četru Brāmsa simfoniju ciklu bija iespēja noklausīties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācijā. Savukārt Ķelnes Radio simfoniskais orķestris pat nevar aizbildināties ar to, ka viņi spēlē tikai standartrepertuāru, jo Rīgas festivāla programma nepielūdzami vēsta: “Laikmetīgās mūzikas atskaņošana ir orķestra darbības neapšaubāma prioritāte; orķestra pirmatskaņojumā dzimuši Lučāno Berio, Hansa Vernera Hences, Maurisio Kagela jaundarbi, kā arī Kšištofa Penderecka, Karlheinca Štokhauzena, Igora Stravinska un vēl citu 20. gadsimta dižgaru opusi; Rietumvācijas radio ik gadu pasūta komponistiem aptuveni divus desmitus jaundarbu.” Kur, lūdzu, pēkšņi pazuda šī “neapšaubāmā prioritāte”? Kādēļ tieši Rīgā atkal tika piedāvāts pats aprobežotākais programmas variants? Un vēl, ja reiz par jaundarbiem – jāatgādina, ka Mūzikas akadēmiju nupat absolvēja vairāki komponisti, kuru diplomdarbi saņēma izcilu vērtējumu. Vai patiešām būtu par daudz prasīts, lai viņu mūzika parādītos Ķelnes Radio simfoniskā orķestra repertuārā, ja reiz šis orķestris ir izlēmis atbraukt uz Latviju, un lai to arī latviešu mūziķi atskaņotu ārpus augstskolas sienām?

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Lai Latvijas Mūzikas akadēmiju tikko absolvējušo komponistu darbi parādītos Ķelnes orķestra repertuārā – tas patiešām ir par daudz prasīts.

Viss traki reizē zied. Saruna ar Ditu Lūriņu (1)"Savus dvēseles lokus saistībā ar "Spēlmaņu nakti" esmu izgājusi," atklāj Gada aktrises titulam nominētā Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa
Draugiem Facebook Twitter Google+