Koncertā par lielāko pārsteigumu kļuva jaunās čellistes Magdalenas Ceples sniegums.
Koncertā par lielāko pārsteigumu kļuva jaunās čellistes Magdalenas Ceples sniegums.
Publicitātes foto

Koncerts Baltijas valstu simtgades ieskaņā 1

Tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, arvien pieaug šim notikumam veltīto kultūras pasākumu vēriens, taču daudz retāk kāds atceras, ka šīs pašas svinības 2018. gadā gaidāmas arī Igaunijā un Lietuvā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Lasīt citas ziņas

Lai pienācīgi atzīmētu triju Baltijas valstu simtgadi, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūzikas augstskolas apvienojušas spēkus, divpadsmit koncertu turnejai izveidojot Baltijas Mūzikas akadēmiju simfonisko orķestri. Klāt piesaistīti jauni un daudzsološi solisti – tā, piemēram, šā gada aprīļa koncertos Viļņā un Tartu orķestris uzstāsies ar čellisti Emmu Aleksandru Bandenieci, bet 22. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē priekšnesums noritēja ar Magdalenas Ceples dalību. Novitātes arī repertuārā – šajā koncertciklā mūziķi apņēmušies atskaņot ne tikai klasiskas vērtības, bet arī visjaunākās paaudzes Baltijas komponistu darbus, un Rīgā diriģenta Andra Vecumnieka vadībā pirmatskaņojumu piedzīvoja Madaras Pētersones opuss “Ātrums”.

Koncerta programmā vēstīts, ka šīs partitūras “tapšanu iedvesmojusi komponistes interese par Alberta Einšteina dzīvi un filozofiju, un tas ir apjomīgākais darbs no četru skaņdarbu cikla par lietu un jēdzienu relatīvajām attiecībām”. Un jāteic, ka Madara Pētersone, konsekventi iedzīvinot šo konceptuālo ideju, ir pratusi izvairīties no racionālu nostādņu dominēšanas pār radošo iztēli. Lai gan kompozicionālo domu un struktūru var uztvert ātri vien, un tālāk nekādi īpaši pārsteigumi vairs neseko, iespaids par laika un kustības relativitāti tiek uzburts trāpīgi un uzskatāmi, neizpaliekot arī humora izjūtas klātbūtnei. Priekšstatu par temporitma paātrinājumiem un palēninājumiem veido izteiksmīgi ritmiski intonatīvo motīvu salikumi, vērā ņemamas sekmes gūtas orķestrācijā un formas uzbūvē, un rezultāts ir tieši tik labs, lai radītu vēlmi dzirdēt arī trīs pārējos darbus. Pietiekami pārliecinošs bija arī pirmais iespaids par Baltijas Mūzikas akadēmiju simfoniskā orķestra līmeni – tiesa, skaņdarba “Ātrums” sarežģītības pakāpe vispiemērotākā laikam būs īsti profesionālam orķestrim, un, neraugoties uz diriģenta precīzajiem žestiem, ne gluži viss izskanēja nekļūdīgi un noslīpēti, taču kopumā nepavisam nevajadzēja vilties. Katrā ziņā gan iezīmīgās fagota partijas lasījums, gan pārējo pūtēju un perkusionistu dialogs ar stīgām ļāva saprast, ka mūziķi komponistes jaundarbā iedziļinājušies gana nopietni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Roberta Šūmaņa Trešās jeb “Reinas” simfonijas skaņuraksts nav tik ritmiski kaprīzs, arī mūzikas romantiskajā plūdumā var iejusties vieglāk, līdz ar to koncerta turpinājumā diriģenta un orķestra muzikālajā sarunā saspringums bija tikpat kā izzudis. Un Šūmaņa kanoniskā opusa interpretācija īpaši priecēja no diviem aspektiem. Pirmkārt, nepārprotami varēja dzirdēt, ka orķestrī sapulcināti labākie no jaunajiem māksliniekiem, un orķestra stīgu grupa skanēja krāšņi, krāsaini un tembrāli piepildīti. Brīžiem pat varēja iztēloties, ka koncertzālē spēlē nevis studenti, bet gan kādas Eiropas metropoles simfoniskā vienība. Salīdzinājumā ar stīgu instrumentiem pūtēju sekmes mazākas, ko varētu definēt šādi – ja ir skaists tonis, tad pietrūkst ritma un artikulācijas precizitātes, un otrādi, taču skaidrs arī tas, ka muzikalitāte, ansambļa izjūta un gaume piemita ikkatram orķestra dalībniekam. Otrkārt, priekšnesuma gaitā bija jūtams, ka Šūmaņa mūzika Andri Vecumnieku ir sevišķi iedvesmojusi – interpretācija uzrunāja ar emociju bagātīgumu un izteiksmes skaidrību, vienlaikus iztiekot bez jebkādiem pārspīlētiem afektiem. Bez šaubām, var pastrīdēties par to, vai atsevišķās epizodēs mūzikas ritējums nebija pārāk lēns, taču par simfoniju, kuras piecdaļu cikls gandrīz bez pārtraukuma rakstīts stipri mērenā tempā, primāro atbildību tomēr uzņemas pats komponists.

Koncerta otrajā daļā ar Antonīna Dvoržāka koncertu čellam un orķestrim romantisku kaislību bija vairāk, un to atklāsmē galveno lomu uzņēmās Magdalena Ceple. Arī citos rakursos interpretācija atzīstama par veiksmīgu, diriģentam un orķestrim apliecinot prasmi būvēt saskanīgas harmoniskās vertikāles un spēju saprasties ar solisti, taču par lielāko pārsteigumu kļuva tieši jaunās čellistes sniegums. Viņas spēlei ritmiski un intonatīvi tīrs skanējums jau nu piemita pilnā mērā. Taču pats svarīgākais, ka klāt vēl nāca pārliecība par savas personiskās interpretācijas nozīmīgumu un patiesumu, kas izvērtās spēcīgā emocionālā spriegumā un tembrāli dzīvīgās krāsās.

Līdz ar to noslēguma secinājumi ir vairāki. Skaidrs, ka Magdalena Ceple pelnījusi gan kvalitatīvāku instrumentu, gan arī uzstāšanos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tūlīt pēc tam arī vēl citiem. Otrkārt, pati ideja izveidot Baltijas Mūzikas akadēmiju simfonisko orķestri saucama par lielisku, un cerams, ka tas mudinās arī citus mūziķus biežāk pievērsties jauno latviešu komponistu darbiem un atminēties arī par lietuviešu un igauņu autoriem. Visbeidzot, skumīgi, ka pat šādā koncertā Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē rēgojās tukšas klausītāju vietas, liekot uzdot retorisku jautājumu – vai vienīgais, par ko interesējas tradicionālā simfonisko koncertu publika, ir slaveni vārdi viņu karjeras norietā, un vai tas attiecas arī uz pašiem Mūzikas akadēmijas studentiem un vietējo igauņu un lietuviešu kopienu?