“Scharoun Ensemble” mākslinieki līdzās pagātnes meistaru partitūrām nebaidās programmās iekļaut laikmetīgo mūziku un aicina komponistus radīt jaundarbus.
“Scharoun Ensemble” mākslinieki līdzās pagātnes meistaru partitūrām nebaidās programmās iekļaut laikmetīgo mūziku un aicina komponistus radīt jaundarbus.
Publicitātes (Edgara Poheviča) foto

Koncerts “Lielā dzintara” jubilejā 1

Pie Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” visi jau tā pieraduši, ka šķiet gluži neticami – ar 2017. gada 4. novembra programmu tika svinēta vēl tikai koncertzāles divu gadu jubileja. Bet tā nu patiešām ir, pie nozīmīgām sabiedriskām celtnēm, par kuru nepieciešamību pirms tam diskutēja gadiem ilgi un stipri asos toņos, acīmredzami pierod ļoti ātri (tas pats noticis ar Cēsu koncertzāli, Rēzeknes koncertzāli un, protams, Latvijas Nacionālo bibliotēku), un tagad skaidrs, ka arī “Lielais dzintars” visai Latvijas kultūras dzīvei nācis par labu. Tieši tur ir piemērota vieta Liepājas Starptautiskajam zvaigžņu festivālam, klasiskās mūzikas festivālam “Sensus” un Jāzepa Vītola Starptautiskajam pianistu konkursam, tieši tur ir vislabākās iespējas multimediālu laikmetīgās mākslas darbu demonstrēšanai (kā pēdējais apliecinājums – Ievas Epneres un Kristapa Epnera izstāde), un “Lielajā dzintarā” mājvietu atradis kā Liepājas simfoniskais orķestris, tā arī Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

4. novembrī uz skatuves kāpa Berlīnes filharmonijas oktets “Scharoun Ensem­ble”, un zīmīgi, ka šis ansamblis nosaukts Berlīnes koncertzāles arhitekta Hansa Šarouna vārdā; tikpat zīmīgi arī, ka šie mākslinieki līdzās pagātnes meistaru partitūrām nebaidās programmās iekļaut laikmetīgo mūziku un aicina komponistus radīt jaundarbus.

Uzreiz gan jāteic, ka šoreiz programmas izvēlē bija vairāki nepārprotami vāji punkti. Jau ar diviem visnotaļ monumentāliem klasicisma opusiem koncerta sākumā un beigās – Volfganga Amadeja Mocarta kvintetu klarnetei un stīgu kvartetam un Ludviga van Bēt­hovena septetu klarnetei, mežragam, fagotam, vijolei, altam, čellam un kontrabasam – pietiktu, lai publiku noskaņotu uz ilgu un nopietnu klausīšanos. Taču klāt vēl nāca Jērga Vidmaņa 2004. gadā radītais oktets, kas patiesībā, neraugoties uz atonālo skaņurakstu un ceturtdaļtoņu intonēšanu, atgādināja to pašu klasicismu – vāciski pamatīgu, smagnēju, ar ierobežotu izpratni par gaumi un tikpat kā bez humora izjūtas. Un, lai arī partitūrā atsevišķas epizodes bija pat ļoti veiksmīgi organizētas un tīri saistošas, kopaina vēstīja, ka šis slavenā klarnetista veikums kompozīcijā diez vai būs saucams par īpaši izdevušos – vēl jo vairāk tādēļ, ka atšķirībā no Mocarta un Bēt­hovena Vidmanis nevar lepoties ar muzikālās formas slīpējumu, un viņa opusā veseli posmi nudien izklausījās izstiepti un tukši. Tātad šajā programmā līdzās Platona Buravicka jaundarbam būtu noderējis vēl kāds stila un mentalitātes ziņā principiāli atšķirīgs darbs, visviens – no franču, krievu vai ungāru komponistu skolas. Tā vietā “Scharoun Ensemble” izvēlējās viengabalaināko un sarežģītāko programmas versiju, kas arī pašiem mūziķiem izvērtās par pārbaudījumu – jau Vidmaņa opusa lasījumā viņi pagura, rūpīgi būvētajā interpretācijas veidolā palaikam iezogoties neprecīzas saspēles un bezkrāsainu tembru radītajām plaisām.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas gan neliedza novērtēt “Scharoun Ensemble” prasmes klasicisma partitūru atskaņojumos – Mocarta kvintetā, kur vijolniekiem Volframam Brandlam un Reičelai Šmitai, altistam Mišam Afhamam un čellistam Klaudiusam Popam pievienojās klarnetists Aleksandrs Bāders, uzmanību piesaistīja niansētais emocionālu svārstību atainojums, kas ietvēra grāciju, melanholiju un līksmākas intonācijas, un tikpat daudzveidīga jūtu sfēra izpaudās arī Bēt­hovena septeta interpretācijā, mūziķu priekšnesumam vienlaikus pārliecinot ar harmonisku māksliniecisko dramaturģiju un skaidri izzīmētiem kontrastiem. Galu galā – arī Jērga Vidmaņa oktetā, kur līdzās iepriekšminētajiem ansambļa dalībniekiem klāt vēl nāca kontrabasists Gunārs Upatnieks, fagotists Markuss Veidmanis un mežradznieks Stefans de Levāls Ježerskis, mūziķi darīja ļoti daudz, lai šajā skaņdarbā iedvestu dzīvību, un zināmi panākumi neizpalika.

Šo uzdevumu jūtami vieglāku vērta Platona Buravicka jaunā opusa “Injector. Впрыск. Sprausla” skaņuraksts – lai arī astoņiem mūziķiem adresētās artikulācijas fineses sabalsojās ar Jērga Vidmaņa pieeju, šī mūzika līdzās izsmalcinātām kompleksitātēm uzrunāja ar dramatisku piesātinājumu, vairāku stilu organisku saplūsmi (romantisma alūzijas gan īsti nesaklausīju, bet jaunās sarežģītības un minimālisma it kā savstarpēji izslēdzošie principi patiešām bija klātesoši) un kompozicionālās domas mērķtiecīgumu. Līdz ar to sākotnējais priekšstats par labirintam līdzīgu formu priekšnesuma beigās guva loģisku skaidrojumu, un arī citas skaņdarbā izteiktās idejas apliecināja, ka Platons Buravickis negatavojas apstāties pie “Demontāžas estētikas” vai trio “Debesziedu aromāts” koncepcijām un tēliem un vēlas katrā partitūrā atklāt ko jaunu. Interesanti, protams, būtu kādreiz uzzināt, kā šis komponista skaņdarbs sasauktos ar “Scharoun Ensemble” repertuārā pārstāvēto Hansa Vernera Hences, Pjēra Bulēza vai Ģērģa Kurtāga daiļradi (kura Latvijā nav dzirdama gandrīz nemaz) – jo skaidrs, ka Berlīnes filharmonijas oktets ir laipni gaidīts ne tikai Liepājā, bet arī Dzintaros un Rīgā.