Mobilā versija
Brīdinājums +17.8°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
24. janvāris, 2017
Drukāt

Koncerts pirms Francijas turnejas

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

LNSO un tā mākslinieciskais vadītājs Andris Poga jau sasnieguši tādu meistarības pakāpi, kurā spēj formulēt katras Rahmaņinova partitūras atšķirīgos stilistiskos vilcienus un konceptuālo vēstījumu.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) veiksmīgi aizvadījis cikla “Klasikas virsotnes” turpinājumu ar vijolnieci Baibu Skridi, nākamā uzstāšanās Lielajā ģildē paredzēta Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, taču pa vidu izskanējusi programma Cēsu koncertzālē.

Tās atkārtojums jau plānots citā valstī, jo uzreiz pēc tam LNSO kopā ar pianisti Plamenu Mangovu dosies uz Eksanprovansu un Mecu, orķestra Francijas turnejai ar jaunu repertuāru turpinoties Nantē. Tā nu, lai iepazītos ar programmu “Ravela koncerts un Rahmaņinova dejas”, 21. janvārī nācās doties uz Cēsīm – koncerta pieteikumā līdzās minēto meistaru darbiem bija pārstāvēta arī Modesta Musorgska daiļrade ar simfonisko tēlojumu “Nakts Kailajā kalnā”.

Latvijā Musorgska simfoniskās partitūras oriģinālversija skanēja pirmo reizi, un šim opusam bijusi tikpat dramatiska vēsture kā daudziem citiem komponista darbiem – tos īsināja, papildināja, orķestrēja no jauna vai arī vienkārši uz ilgu laiku atstāja neatskaņotus un nepublicētus. Attiecībā uz savu jaunības gadu skaņdarbu Musorgskis atteicās jebko mainīt, tam sekoja strīds ar viņa bijušo draugu un skolotāju Miliju Balakirevu, un “Nakts Kailajā kalnā” Nikolaja Rimska-Korsakova versijā pirmatskaņojumu piedzīvoja tikai piecus gadus pēc Musorgska nāves, oriģinālais variants – vēl gadus četrdesmit vēlāk. Bez šaubām, savi argumenti ir arī Musorgska partitūru uzlabotājiem, taču mūsdienu atskaņotājmāksla tomēr augstāk vērtē autentiskumu, un, lai gan “Nakts Kailajā kalnā” nežilbina ar tādu instrumentācijas spozmi kā Balakireva, Borodina vai Rimska-Korsakova mūzika, šajā partitūrā viss bija savā vietā. Uzmanību pievērsa gan trauksmainās pūšaminstrumentu frāzes, gan pūtēju sasaukšanās ar stīdziniekiem, savukārt programmas veidotāju piesauktā “montāžas tipa forma” radīja vēl papildu kontrastu starp Musorgska un viņa konservatīvāko laikabiedru daiļradi. Andra Pogas vadītajā priekšnesumā ne visas detaļas bija vienlīdz noslīpētas, taču kopējais priekšstats atbilda Musorgska mūzikas garam – psiholoģiski kolorītam, skarbam un nepielūdzamam.

Otrs iemesls braucienam uz Cēsīm – Morisa Ravela klavierkoncerts Sol mažorā. Šis Ravela darbs nesen skanēja Rīgā, kur nonācu pie atziņas, ka Lielā ģilde nav tam piemērotākā vieta, izsakot cerības uz Cēsu koncertzāles akustiku. Un patiešām – tagad orķestris Sol mažora klavierkoncertu atskaņoja Cēsīs, diriģenta Gunta Kuzmas vietā nākot Andrim Pogam, bet Agneses Egliņas vietā – Plamenai Mangovai, taču iespaidi vienalga raksturojami kā neviennozīmīgi. Akustiskie apstākļi Cēsīs gan bija labvēlīgāki pianista un orķestra saskarsmei un pienācīgai solopartijas uztverei, tāpat arī abu mākslinieču salīdzinājums nevienai solistei nenāca par sliktu – kā latviešu, tā bulgāru pianistes priekšnesums iezīmējās ar veiklu un virtuozu skaņdarba lasījumu, kurā netrūka ritmiskas intensitātes un vitālu emociju spektra, atbilstoši mūzikā rodamajiem kontrastiem nepiemirstot arī par nostalģisku poēziju. Arī Andris Poga Ravela koncerta labirintos neapjuka – mūzikas ritējums ieguva plastiskas un noapaļotas aprises, bet pārslēgšanās no viena temporitma un emocionālās aktivitātes līmeņa uz citu daudzkārt noritēja viegli un atraisīti. Tomēr gūt īsti pārliecinošu priekšstatu traucēja problēmas gan akustikā, gan interpretācijā. Cēsu koncertzālē pūšamo un sitamo instrumentu grupa izklausījās pārāk slāpēta un norobežota no pārējā orķestra, un tas, jādomā, bija viens no iemesliem, kādēļ skaisto angļu raga soloepizodi cikla otrajā daļā nomāca tajā brīdī tikai pavadošās klavieru pasāžas. Otrkārt, Ravela Sol mažora koncerta skaņuraksts nu reiz ir tik komplicēts un kaprīzs, ka prasa atskaņotājiem muzicēt ar īpašu precizitāti. Turklāt ēnā ne uz mirkli nedrīkst palikt spēles aizrautīgums un grācija, taču šai ziņā visi priekšnesumā iesaistītie mūziķi palaikam bija gan pavirši, gan sasaistīti. Līdz ar to attiecībā uz šo Morisa Ravela šedevru atliek tikai turpināt doties ideālas interpretācijas un ideālas akustikas meklējumos – varbūt tagad varētu lūgt koncertu Rēzeknē ar Diānu Ketleri vai Martu Argerihu?

Programmas otrā daļa ar Sergeja Rahmaņinova pēdējo lielo opusu “Simfoniskās dejas” atzīstama par pašu veiksmīgāko. Andra Pogas un LNSO panākumi krievu mūzikas interpretācijās ir labi zināmi, un arī šis atskaņojums saucams par mākslinieciski izkoptu un emocionāli piepildītu. Trijdaļu cikla lasījumā diriģents un orķestra mūziķi iedziļinājās katras skaņdarba tēmas izvedumā, katra kompozicionālā impulsa attīstībā, un rezultāts saistīja ar dramaturģiskās arhitektonikas viengabalainību un izteiksmes bagātīgumu. Visa ansambļa sniegumu raksturoja gan krāšņi instrumentālie tembri, gan niansēta izjūtu gamma, turklāt orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs jau sasniedzis tādu meistarības un pieredzes pakāpi, kurā spēj formulēt katras Rahmaņinova partitūras atšķirīgos stilistiskos vilcienus un konceptuālo vēstījumu, – un tas jau ir stabils pamats cerībām uz patiesi izdevušos ārzemju koncertturneju.

Pievienot komentāru

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+