Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
26. janvāris, 2016
Drukāt

Koncerts smeldzīgā pustumsā

Publicitātes (Dainas Geidmanes) fotoPublicitātes (Dainas Geidmanes) foto

Dmitrija Petrenko izrādē "Koncerts, kura nebija" neslēpti jūtama pašu autoru – gan režisora, gan aktiera, gan mūziķa – klātesamība.

Dmitrija Petrenko izrādē “Koncerts, kura nebija” skatuves atmosfēra plūstoši transformējas līdzi katrai varoņa iekšējās pasaules svārstībai.

Pagājušā gada nogalē Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Dmitrija Petrenko iestudētais “Koncerts, kura nebija”, kam dots žanrs – Aleksandra Vertinska dzīve romancēs. Režisors kādā intervijā atzinies, ka savu darbu vairāk uzskata par izrādi, nevis koncertu. Pats iestudējums gan atstāj pretēju iespaidu – emocionāli uzrunā Artūra Skras­tiņa tandēmā ar Kārli Lāci izpildītās dziesmas, smalki skaņdarbi, kuros vienlīdz liela nozīme gan teksta, gan muzikālajām intonācijām, kamēr izrādes pamatdarbība – krievu sudraba laikmeta mākslinieka Aleksandra Vertinska dzīves monologs – negribot nokļūst otrajā plānā.

Izrādes telpa, kaut arī absolūti lakoniska, ietver ārkārtīgi plašu nozīmju loku. Viss, sākot ar tumšo spoguļgrīdu, mazo galdiņu, uz kura vāzē vientuļš zieds, viskija karafe un sudraba cigarešu etvija, beidzot ar abu izrādes mākslinieku – aktiera un pianista – melnajām frakām, rada iespaidu par elegantu, izsmalcinātu pasauli, kurā katra detaļa ir pārdomāta un precīza. Gluži kā Vertinska dziesmas, kurās katrs vārds, katra nots kā asa šautriņa trāpa mērķī. Vienlaikus kailā, tumšā skatuve, kas atdzīvojas tikai no aktiera pārraidītās enerģijas, kļūst par simbolu daudz plašākai telpai – dzīvei (mākslai) un cilvēka (mākslinieka) liktenim tajā. Šķiet, ka Artūra Skrastiņa Solistam spilgti prožektori un jūtīgs klausītājs ir tikpat nepieciešami kā saules gaisma – režisors izrādē velk interesantas paralēles starp Vertinska vēlmi atrasties uz skatuves un vienlaikus bailēm no tās.

Vientuļā, skumjā pasaules izjūta, kurā nojaušama gan vilšanās dzīvē, gan pašam sevī, apzinoties neizmantotās iespējas, atbalsojas arī telpā. Skatuves atmosfēra plūstoši transformējas līdzi katrai varoņa iekšējās pasaules svārstībai. Šo smalko noskaņojuma maiņu rada Jūlijas Bondarenko veidotā gaismu partitūra, kas variē no bezkaislīgi spožiem skatuves prožektoriem līdz noslēpumaini smeldzīgai cigarešu dūmu piepildītai pustumsai, un Kārļa Lāča klātesamība uz skatuves – klusējošais sarunbiedrs uz Vertinska vārdu plūdiem reaģē nevis ar ikdienišķām emocijām (piemēram, līdzjūtību vai izsmieklu), bet mākslas valodā. Mūzika plūstoši izriet no Vertinska stāstītā teksta – brīžiem sižetiskā, brīžiem tikai noskaņu vai sajūtu līmenī. Tikpat plūstošas un organiskas ir pārejas no dziedājumiem uz stāstījumiem, no krievu uz latviešu valodu. Paradoksāli, taču iebildumus rada tieši pārlieku noslīpētā izrādes kompozīcija – nepilnu pusotru stundu garajā priekšnesumā nav vērojama ārēja attīstība, izrādes iekšējai dramaturģijai nepieciešamie kāpumi un kritumi, kulminācija un atslābums; to veido vienmērīga, intonācijas ziņā nemainīga mākslinieka saruna ar klusējošu klausītāju – pianistu, kurš, iespējams, nesaprot, bet, tikpat iespējams, nemaz nevēlas saprast un iedziļināties otra cilvēka pasaulē.

Izrādes tekstu režisors Dmitrijs Petrenko veidojis sadarbībā ar dramaturģi Justīni Kļavu, atlasot Vertinska dienasgrāmatas ierakstus, kuros dominē ironiski, brīžiem pat ciniski apkārtesošās dzīves vērojumi. Anekdotiskās dzīves impresijas pretendē radīt iespaidu gan par paša Vertinska sarežģīto personību, gan vispārējo laikmeta izjūtu, kurā manāmas pārsteidzošas sakritības ar šodienas dzīvi. Sajūta, ka pēc būtības nekas nav mainījies, ir kaut vai brīdī, kad Vertinskis izrādes sākumā rūgtā ironijā uzdod jautājumu – kā iespējams mierīgi sēdēt, kad tepat netālu sprāgst mīnas un risinās karš? Tajā pašā laikā šķiet, ka izrādes mērķis nebūt nav dokumentālā precizitātē attēlot paša Vertinska dzīvi un daiļradi, nedz arī laikmetu, kurā viņš dzīvojis. Tā vietā izrādē neslēpti jūtama pašu izpildītāju – gan režisora, gan aktiera, gan mūziķa – klātesamība. Piemēram, nemitīgas paralēles ar Vertinska pašironiskajiem mākslinieka likteņa vērojumiem rosina Artūra Skrastiņa kā Dailes teātra premjera paštēls. Pilnībā “saaugt” ar atveidojamo tēlu neļauj arī uzkrītošais aktiera akcents, runājot un dziedot krievu valodā.

Būtiska izrādes zīme ir Kārļa Lāča unikālais muzikālais rokraksts, kas izpaužas gan viņa veidotajā dziesmu aranžijā, gan viegli “dauzonīgajā” izpildījuma tehnikā. Brīžiem gan nepamet sajūta, ka mūziķa atrašanās uz skatuves dziesmu starplaikos ir neobligāta (viņam pietiek laika gan aplūkot savu kurpju purngalus, gan pirmajās rindās sēdošo publiku) un ka izrādes emocionālā temperatūra augtu, ja Artūra Skrastiņa Solista runātie monologi tiktu izpildīti bez šī mākslīgā starpnieka.

 

Uzziņa

“Koncerts, kura nebija”, Aleksandra Vertinska dzīve romancēs vienā daļā, iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē

Režisors: Dmitrijs Petrenko, klavieres, aranžējumi: Kārlis Lācis, dramaturģe Justīne Kļava.

Lomā: Artūrs Skrastiņš.

Nākamās izrādes: 7. un 17. februārī.

 

Vārds skatītājai

Andra Gulbe, angļu valodas skolotāja: “Izrāde divās valodās ir saprotama un interesanta. Dzīve kā vienā kājā uzvilkts gumijas zābaks, kas mazliet spiež, bet dziesmas – kā otrā kājā lakādas kurpe. Disharmonējoši, bet efektīgi. Izrādē ļoti daudz kas ir interesi raisošs, bet neatbildēts, tieši neparādīts, meklēt, izzināt rosinošs. Mūzikas pavadījums izcils, iederīgs, neparasts. Kārlis Lācis kā otrs aktieris – stāstnieka klausītājs – lielisks. Papētot vairāk A. Vertinska dzīvi, gribējās vairāk sajust un redzēt mākslinieka izmisuma pieaugšanu dzīvojot svešatnē. Tomēr kopumā brīnišķīgs A. Skrastiņa un K. Lāča meistardarbs.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+