Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. jūnijs, 2015
Drukāt

Koncertuzvedums ar Raini un Aspaziju (2)

Foto - Ojārs MartinsonsFoto - Ojārs Martinsons

Iestudējuma veidotāji ir ļāvuši runāt Rainim un Aspazijai kā dzīvām, reālām un pretrunīgām personībām.

Rīgas festivāla ietvaros sestdien, 6. jūnijā, Dzintaru koncertzālē publiku pulcēja koncertuzvedums “Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas”.

No Aspazijas dzejoļa “Sapņu tālumā” nosaukumā ņemtās dzejas rindas uzveduma laikā arī izskanēja Alfrēda Kalniņa komponētajā mūzikā. Par godu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai organizētais muzikāli skatuviskais notikums noritēja Rēzijas Kalniņas režijā, Didža Jaunzema scenogrāfijā (kam sevišķi krāšņa un būtiska vieta bija koncerta otrajā daļā), ar Aināru Rubiķi pie Jauniešu kora “Kamēr…” un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) diriģenta pults. Dzejnieku vārdus par savējiem vērta divi aktieri – Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Artūrs Skrastiņš. Uzreiz gan jāteic, ka grandiozā divdaļu iestudējuma daudzdimensionalitātē (kopumā tas ilga veselas trīs stundas) abu izcilo dzejnieku tēli bija nolasāmi arī solistu Guntas Gelgotes un Daumanta Kalniņa priekšnesumos. Arī pati ideja – apvienot Raiņa un Aspazijas saraksti ar īpaši izvēlētu mūziku, kas skanēja gan kontrastā vēstuļu lasījumiem, gan kopā ar tiem, bet otrajā daļā komponistu veikumu saliedēt ar dzejnieku literārajiem darbiem – atzīstama par emocionāli iedarbīgu un konceptuāli daudzslāņainu. Šīs kvalitātes nenoliedzami izrādījās pārākas par vairākām ne tik veiksmīgām iestudējuma detaļām. Iestudējuma veidotāji ir sasnieguši vienu no galvenajiem uzveduma mērķiem – ļaut runāt pašam Rainim un pašai Aspazijai kā dzīvām, reālām un pretrunīgām personībām.

Abu dzejnieku sarakste koncertuzvedumā, pēc Rēzijas Kalniņas redzējuma, aptver zīmīgāko vēstuļu izlasi 32 gadu ilgumā – no 1894. līdz 1926. gadam. Šādā interpretācijā publikas uztverei un vērtējumam atklājās visplašākais jūtu, emociju un intelektuālo spriedumu spektrs, neslēpjot ne juteklisku aizrautību, ne divu radošu personību sadursmes un sāncensību, ne arī atsvešināšanos, vilšanos un traģismu. Kopējais iespaids izvērtās patiesi spilgts un intensīvs, un Rēzijas Kalniņas versija par Raiņa un Aspazijas kā cilvēku un mākslinieku mijiedarbību saucama par loģiski pārdomātu un emocionāli uzrunājošu. Šādu priekšstatu padziļināja otrajā daļā dzirdamie lasījumi no divām traģēdijām – Aspazijas “Sidraba šķidrauta” un Raiņa “Jāzepa un viņa brāļiem” –, kur Normunda un Gunas dialogā, no vienas puses, un Jāzepa un Asnātes dialogā, no otras puses, jūtami atbalsojās pašu autoru reālā saskarsme un tās eksistenciālais un psiholoģiskais spriegums. Visa uzveduma gaitā Ilze Ķuzule-Skrastiņa šīs dramatiskās norises iedzīvināja viengabalaināk un pārliecinošāk, kamēr Artūrs Skrastiņš brīžiem pārlieku balstījās uz jau pārbaudītiem aktierspēles izteiksmes līdzekļiem. Interesanti, kā būtu, ja Raiņa un Aspazijas lomas šādā veidolā izspēlētu Ainārs Rubiķis un Rēzija Kalniņa? Un, pat ja to atzītu par pārāk radikālu eksperimentu, uzvedumā ieguldītie spēki ir tik nopietni, ka derētu to atkārtot vēl – iespējams, ņemot vērā Jaunā Rīgas teātra pieredzi ar Baibu Broku un Ivaru Krastu vai Ģirtu Krūmiņu, vai arī – kā Nacionālajā teātrī – ar Iva­ru Pugu vai Gundaru Grasbergu un Maiju Doveiku.

Attiecībā uz Aināru Rubiķi 6. jūnija vakarā varēja atkal iepazīt diriģenta prasmes orķestra stīgu un pūšaminstrumentu ansambļa intonatīvā, ritmiskā, tembrālā slīpējumā un saskaņota dialoga izveidē ar tikpat tīri muzicējošu kori. Ja neskaita atsevišķas neprecizitātes, gan LNSO, gan jauniešu kora “Kamēr” uzstāšanās viscaur vēstīja par augstu priekšnesuma līmeni, savukārt ar Guntas Gelgotes soprānu un Daumanta Kalniņa tenoru bija līdzīgi kā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Artūru Skrastiņu – Daumants Kalniņš paļāvās uz atsevišķiem emocionāliem afektiem no visa vokālās izteiksmes diapazona (viskolorītākais viņa sniegums bija Jura Karlsona “Jāzepa vīziju” solopartijā), bet Guntas Gelgotes dziedājums izcēlās ar īpašu skaistumu, māksliniecisko piepildījumu un artistiskumu kā Zigmara Liepiņa ciklā “Pasaciņa” ar Aspazijas dzeju, tā arī Raimonda Paula skaņdarbā “Cik grūti” ar Raiņa dzeju, kas šajā interpretācijā guva dramatiska monologa vērienu.

Koncertuzveduma lielākie muzikālie pārsteigumi tika sagaidīti koncerta otrajā daļā, kur līdztekus jau pieminētajam Zigmara Liepiņa opusam – animācijas filmas mūzikai Emīla Zilberta instrumentācijā – izskanēja arī Jura Karlsona skaņdarbi – ainas no baleta “Sidraba šķidrauts”, no mūzikas Raiņa lugai “Jāzeps un viņa brāļi” un visbeidzot jaundarbs “Jāzepa vīzijas” – apjomīga un tematiski piesātināta partitūra, kurā varēja atrast gan emocionāli spēcīgus uzbrāzmojumus, gan arī vienu otru pārlieku konstruktīvu posmu. Par profesionāli pārdomātu un saistošu saucama arī mūzikas atlase uzveduma pirmajai daļai – ar labi zināmiem Emīla Dārziņa un Imanta Kalniņa darbiem un neierastākā rakursā parādītu Emiļa Melngaiļa (solodziesma “Sīkie pirkstiņi”), Alfrēda Kalniņa (kantāte “Pastardiena”), Jāzepa Vītola (kora dziesma “Mēnestiņš meloja”) un Raimonda Paula daiļradi. Taču šāda izvēle raisīja arī pieņēmumu, ka šis pavisam labi varētu būt gadījums, kad programmu pilnībā veidotu latviešu mūzika, kas ar Raini un Aspaziju saistītajā koncepcijā arī teicami iederētos. Nav šaubu, ka Ainārs Rubiķis un Rēzija Kalniņa bez lielām grūtībām atrastu Pētera Vaska, Lūcijas Garūtas vai Pētera Plakida skaņdarbus, kas aizstātu 6. jūnijā dzirdētos Roberta Šūmaņa, Hektora Berlioza un Edvarda Grīga opusus. Varbūt nākamreiz – jo pie Dzintaru koncertzālē īstenotās idejas noteikti ir vērts atgriezties.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Bija daudz labu lietu, bet kopumā koncertuzvedums stipri par garu. Pietiktu 2 konceptuāliem koncertuzvedumiem. Citādi tāds rosols mazliet – kad visu grib sabāzt vienā.
    Man gan labāk patika Skrastiņš, jo Ķuzule reizēm bija mākslīgi uzspēlēta.

  2. Lielisks mākslas baudījums !!!Paldies veidotājiem ,paldies brīnišķīgajam aktieru pārim ,kas atklāja tik dziļi sarežģītās un emocionālās abu dzejnieku personības !Skatījos šo koncertuzvedumu TV,vēlreiz paldies!!!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+