Uldis Šmits: Bandītisma loģikai vairs nevajadzētu būt vietas starptautiskajās attiecībās 3
Par ārlietu jomu atbildīgo Saeimas komisiju vadītāji (Ojārs Ēriks Kalniņš un Lolita Čigāne) nesen, runājot par Ukrainā notiekošo “konfliktu”, aicināja tomēr saukt agresoru par agresoru un agresiju – par agresiju. Bet “konfliktu” bieži piemin arī, piemēram, Latvijas TV politisko diskusiju raidījumos, spriežot par valsti, kuras ievērojama teritorijas daļa ir okupēta un anektēta, bet pārējā tiek pakļauta militārai graušanai. Līdzīgā veidā mēs varētu runāt par “konfliktu” starp laupītāju un aplaupīto, ko agresors turklāt vēlas nobeigt, taču upuris izmisīgi pretojas, kamēr garāmgājēji varmāku bikli strostē vai mudina uz “sarunām”, savukārt tas atkliedz, ka vispār nav noziegumā iejaukts un ka īstais vainīgais ir pats cietušais. Jo vēlas pamest veco draugu kompāniju, lai pievienotos citai. Un kriminālajā vidē (arī ar to mūsdienās saistītajā čekistu vidē) atkritējus mēdz bargi sodīt.
Bandītisma loģikai it kā vairs nevajadzētu būt vietas starptautiskajās attiecībās, vismaz ne Eiropā, kur ikviena valsts ir tiesīga izraudzīties piederību tai vai citai politiskajai kopienai. Bet pastāv arī pretējs princips – radīt organizāciju, teiksim, Eirāzijas savienību, un iekļaut tajā zināmas valstis neatkarīgi no to pilsoņu vairākuma gribas. Vai vismaz uztiept viņiem “neitralitāti”, lai atturētu no tuvināšanās konkurējošam un atšķirīgas vērtības iemiesojošam blokam, piemēram, Eiropas Savienībai. Tādā gadījumā parasti uzrodas kāds no malas, kurš pavēsta, ka zina šo valstu intereses labāk nekā šīs valstis pašas. Arī Doņeckas un Luhanskas apkārtnē noasiņojošā Ukrainas armija un brīvprātīgie, kas “pēc būtības” esot “NATO ārzemju leģions”, kā nupat zināja teikt Putins, viņaprāt, rīkojas saskaņā ar ģeopolitisku mērķi savaldīt Krieviju, “kas galīgi nesakrīt ar Ukrainas tautas nacionālajām interesēm”. Izriet secinājums, ka ukraiņiem savās nacionālajās interesēs vajadzētu mest malā savas valsts aizstāvēšanu. Un Rietumiem, kā piebalso daži mūsmājās, jāpārtrauc spiediens pret Krieviju, jāmaina taktika un jāuzsāk “reālas sarunas”, nevis jāgaida, ka Kremlis padosies. To klausoties, gandrīz jāsāk domāt – karš notiek Krievijas teritorijā, bet ne Ukrainā. Kas visnotaļ atbilst Maskavas propagandas uzburtajai falšās realitātes ainai.
Maskavai noteiktās sankcijas gan netika ieviestas, lai tur apgrūtinātu dzīvi t. s. vienkāršajam cilvēkam, kurš izgājis padomju ēras rūdījumu. Kā asprātīgi sacījis Krievijā pazīstams publicists: rietumniekiem ir dzīves skola, bet mums – izdzīvošanas skola. To izmanto arī Kremlis. Maskavas ieviestās pretsankcijas, ierobežojot pārtikas preču importu, rada krieviem lielākas klapatas nekā Rietumu sankcijas, kuras pārsvarā skar noteiktu personu un biznesa darījumu loku. Par tām var strīdēties, bet, ja Rietumi būtu aprobežojušies vienīgi ar mudinājumiem uz sarunām, tad Ukrainas teritorija, iespējams, jau tagad izskatītos pēc “tautas republiku” pārklāja, kam piemīt īpašība plesties tālāk. Un Putins šobrīd jau varbūt pievērstos turpmākajiem skaidrojumiem, piemēram, par Latvijas tautas nacionālajām interesēm.
Jo konflikts, kas Ukrainā ir pārvērsts nepieteiktā karā, pastāv arī plašākā politiskā un ģeogrāfiskā nozīmē, aptverot visu Eiropu, kuru Kremlis pūlas šķelt un destabilizēt. Šī konflikta sākumu mūsu politiķi nogulēja par spīti sev piedēvētajām pēcpadomju telpas “ekspertīzes” spējām vai izlikās nemanām. Kaut gan priekšspēle – “maigā vara” savienojumā ar joprojām izvērsto un tagad vēl pastiprināto informatīvo karu – norisinājās tieši Baltijā un izpaudās arī kiberuzbrukumā Igaunijai, t. s. valodu jeb īstenībā valsts likvidācijas referenduma balstīšanā Latvijā un dažādos pasākumos pret Lietuvu.
Izeja no “konflikta” Ukrainā, cerams, agri vai vēlu tiks rasta pie sarunu galda. Konfliktam starp Putina režīma skatījumu uz pasauli un Rietumu demokrātisko vērtību sistēmu atrisinājums nav paredzams.
