Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. maijs, 2016
Drukāt

Latvijas pēdas pasaulē. Tās atstājuši arī Edvards Liedskalniņš un Aleksandrs Laime (4)

Edvards Liedskalniņa "Koraļļu pils"Edvards Liedskalniņa "Koraļļu pils"

Latviešu tautas mīkla saka: “Ir īss, ir garš, tomēr pēdu vien tik garš.” Un atminējums tik vienkāršs – pēdas. Pēdas, ko atstājam pasaulē, Latvijā, mitrajā zemē un arī tīri izmazgātā istabā.

Ja domāju par latviešu pēdām – tieši tādām skaidri redzamām un pat sataustāmām, kas atrodamas pasaulē, tad gribu uzrakstīt par tādiem latviešiem kā, piemēram, latviešu akmeņkalis Edvards Liedskalniņš, ceļotājs un pētnieks Aleksandrs Laime – viņu pēdas atrodamas pasaules ģeogrāfijā.

“Mēs vienmēr tiecamies pēc pilnības. Mēs katrs esam tikai viena puse no pilna veseluma, vīrietis ir lielākā un stiprākā puse un sieviete ir otra. Lai būtu pilnīgs, ir jābūt diviem, bet, kur ir divi, tur nav vietas trešajam, tāpēc trešā partija tiek atstāta, lai ietu kaut kur citur ar sūrām sajūtām,” sacījis Edvards Liedskalniņš. Un tā 20. gs. pirmajā pusē latviešu akmeņkalis Edvards Liedskalniņš, kas nācis no Stāmerienas, savai mīļotajai uzcēla Koraļļu pili ASV Floridā, netālu no Houmste­das (40 km uz dienvidrietumiem no Maiami). Liedskalniņš savu Latvijā palikušo līgavu sauca par Mīļoto Sešpadsmit (“Sweet Sixteen”), bet amerikāņiem līgavas vārds bija Agnese Scuffs. Liedskalniņš uzcēla pili, lietojot paštaisītas sviras un vinčas, lai pārvietotu akmeņus. Pils sastāv no vairākiem, pārsvarā koraļļu kaļķakmens, megalītiem, kuri katrs sver vairākas tonnas. Tagad Koraļļu pils ir kļuvusi par tūrisma objektu, simbolu zaudētai mīlestībai un ne tikai. Stāsts par nelaimīgo mīlestību devis iedvesmu amerikāņu mūziķim Billijam Aidolam, kurš uzrakstījis dziesmu “Sweet Sixteen”, kuras videoklips filmēts pilī. Savukārt latvietis Andris Stavro uzrakstījis un izdevis grāmatu 2005. gadā “”Koraļļu pils” – Edvards Liedskalniņš, dzīves stāsts un neatminētais noslēpums”, bet 2009. gadā uzņemta dokumentālā filma “Veiksmes ceļinieki. Kas bija Ed. L.?”.

Savukārt kaut kur citur – Dienvidamerikā, Venecuēlas džungļos – rīdzinieks Aleksandrs Laime atstājis vēl kādas pēdas par Latviju. Viņš pirmais savām kājām ticis līdz Anhela ūdenskritumam Venecuēlas augstienē, pirmais atklājis upi, uz kuras atrodas šis pasaules augstākais ūdenskritums. Upe nes Rio Gaujas vārdu. Ūdenskritumu var vērot no klintsbluķa – Roca Laime. Labākais skatupunkts paveras no Laime Mirador. Bet nedaudz tālāk – apmēram 5 km tālāk Rio Ogre krīt 500 m augstajā Salto Cortina, un vēl pēc 5 km no Velna kalna gāžas Rio Daugava. Vai nav labi apzināties, ka kaut kur pasaulē, ne tikai Latvijā vēl ir Gauja, Ogre un Daugava? Sekojis leģendām par kalnos un upēs atrodamo zeltu, dimantiem, Aleksandrs Laime meklēja zeltu un dimantus. Kā minēts tīmekļa vietnē par rīdziniekiem, kas ievērojami pasaulē: “Vietējie indiāņi Laimi dēvēja par dimantu karali. Visi kā viens – gan vietējie indiāņi, kas joprojām dzīvo Laimes nodibinātajā ciematā, gan paziņas, nedaudzie draugi un sen atstātā ģimene – apgalvoja, ka Laime bijis “cienījams, apbrīnojams cilvēks”, tomēr neviens īsti nevar pateikt, kas bija šis dēkainis – pētnieks, mistiķis, vēsturnieks, ceļotājs vai vienkārši piedzīvojumu meklētājs.” Tagad ziņas par Aleksandru Laimi var atrast pat skolas mācību grāmatā. Turklāt stāsts iemūžināts arī 2011. gadā dokumentālajā filmā “Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti”.

Un tās ir tikai divu latviešu atstātās pēdas, kas šobrīd turpina nest vēstis par Latviju, latviešiem pasaulē gan kā tūrisma objekti, gan kā iedvesmas avoti dziesmām, grāmatām un filmām. Tāpēc katram no mums Latvijā un katram latvietim pasaulē ir vērts padomāt, vai atstājam ko paliekošu nākamajām paaudzēm un kādas pēdas aiz sevis atstājam. Varbūt arī mēs katrs varam atstāt tādas pēdas, kas iedvesmo kādu radīt ko jaunu, nodot stāstus nākamajām paaudzēm.

Inese Čerpakovska

Konkursa rezultātus un pārējo laureātu darbus lasiet turpmākajos “LA” numuros.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Leģendāri vīri! Ātrumā abiem piepulcinātu vēl Irbi, Cukuru un Blūmentālu.
    Visi viņi ir nesuši un joprojām nes Latvijas vārdu pasaulē. Nes diezgan neskaidri, jo, piemēram, Liedskalniņa koraļu pils (CORAL CASTLE MUSEUM) ASV tiek reklamēta mazā brošūriņā, kas vairāk līdzinās mūsu DEPO veikalos ierastajām taupības krāsniņu instrukcijām, kas printētas zemā kvalitātē uz slikta papīra. Mazliet labākā kvalitātē ir nodrukāts ENGLISH TOUR GUIDE un ar informāciju, ka Edward Leedskalnin was born in *Latvia(!?) in 1887. Tālāk seko Ed’s Story par mīlestību un pašas pils izveidi. Tiešām zemas kvalitātes (tieši drukātavas darba sakarā) brošūriņa. Varbūt, ka, ņemot vērā šī brīnuma nozīmīgumu un iespēju Latvijas popularizēšanā, mūsu attiecīgie dienesti varētu uzņemties un izdot Latvijas kvalitātei ierastu krāsainu un glaunu prospektu?
    *1887. gadā protams, nekādas Latvijas vēl nebija, taču šoreiz šo kļūdu piedosim, jo tā latvietim patīkami spēlē uz patriotismu.

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Nevēlējos būt gluži anonīms, vienkārši aizmirsu ierakstīt vārdu

    • Der iegaumet "anonymus"! Atbildēt

      Lai gan tad vel nebija Latvijas VALSTS, tomer LATVIJAs zeme latvie$a izpratne vienmer ir bijusi! Ari par citiem (piem. Dvorzaku, vai Smetanu amerikani saka: Czech Republik, lai gan 19.gs tur bija Habsburgu Austrija).
      Tapec, “anonymus”, nevajag noniecinat savu tautu “vesturiska zinatnisma” varda (gribeji, lai amisi labak raksta: “no Krievijas”?!..).

      • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

        Ar manī patīkami kutina lepnības nervu fakts, ka Latvija ir minēta kā Liedskalniņa dzimtene! Es vienkārši gribu aizrādīt, ka ne tikai Latvijā nav kārtības un konsekvences vēsturisku faktu atspoguļošanā. Piemēram, gandrīz visos rakstos ir minēts, ka Kr. Valdemārs ir dzximis Ārlavas pagastā, kaut gan “”Vecjunkuri jau vismaz 60 gadus ir Valdgales pagastā, Kants ir dzimis Kēnigsbergā, bet krievi saka “naš veļikij zemļak iz Kaļiņingrada”, esmu dzimis Ventspils apriņķī Ostlandē, bet man pasē raksta, ka esmu dzimis Talsu rajonā Latvijā, mans darbabiedrs ir dzimis Dancigā Vācijā, bet viņa pasē raksta, ka viņš ir dzimis Gdaņskā Polija, u.t.t.
        Tās ir lietas, kas būtu jānokārto reizi pa visām reizēm un tad stingri jāpieturas pie noteiktās kārtības.
        P.S. Nebūt nenoniecinu savu tautu! Vienkārši katrā lietā ir jāievieš kārtība!

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (60)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+