Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. septembris, 2012
Drukāt

Konstantīns Bogomolovs: Man patīk skatītāju provocēt

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Šovakar Liepājas teātris atklās jauno sezonu ar izrādi “Stavangera”. Šo jauniestudējumu pēc krievu jaunās dramaturģes Marinas Krapivinas lugas motīviem veidojis viens no Maskavas spilgtākajiem režisoriem Konstantīns Bogomolovs. 


 

Uz Latviju Konstantīnu Bogomolovu uzaicinājis Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. Pirms diviem gadiem viņš aizbraucis uz Maskavu un festivāla “Zelta maska” izrāžu vidū redzējis divus Konstantīna Bogomolova iestudējumus – A. Vampilova “Vecāko dēlu” un A. Ostrovska “Vilkus un avis”, saprotot, ka ar šo režisoru gribot runāt. Mākslinieks atbraucis uz Liepāju, noskatījies “Pūt, vējiņi!” mēģinājumu… Ļoti ilgi kopā meklēta luga – konkrētai “ģeogrāfijai” un aktieriem –, kamēr izvēlēta “Stavangera”.

 

– Kas jūs pamudināja pievērsties skatuvei?

K. Bogomolovs: – Personīgs, psiholoģisks faktors. Maskavā universitātē gatavojos kļūt par filologu, bet biju ļoti noslēgts un ļoti vientuļš. Nolēmu – tas jāmaina – un iestājos Teātra fakultātē. Un patiesi pārvarēju grūtības rast kontaktus ar cilvēkiem.

– Vai tāpēc izvēlējāties lugu “Stavangera”, par kuru Liepājas aktieri teic – tajā runa par vientulību, kuru cilvēki tiecas pārvarēt?

– Iestudējums drīzāk atklāj manu skatījumu uz pasauli. Jau sen nenospraužu ne tēmu, ne žanru robežas. Izvēlējos tādu mūsdienu dramaturģiju, kurā ir iespēja autora tekstu kopā ar aktieriem it kā no jauna sacerēt, radīt dzīvu sarunu.

– Pie mums šo paņēmienu – režisoram kopā ar aktieriem radīt savu dramaturģiju – visvairāk izkopis Alvis Hermanis.

– Šī pieeja raksturīga vēl simt piecdesmit teātriem pasaulē.

 

Alvim Hermanim, protams, izdevies radīt savu estētiku, savu teātra valodu, kuru ļoti cienu, bet Liepājā iecerētais būs pavisam kas cits gan stila, gan situācijas izklāsta ziņā. Bet, runājot par lugas teksta pārveidi, ar šādu pieeju esmu atļāvies tuvoties gan Šekspīram, gan citiem klasiķiem.

 

– Latvijā šī pieeja “pēc motīviem” daudziem liekas saistoša un radoša, taču ir arī kritiķi, kam tā tīk ne visai. Skatītāji aktieriem ar tomātu gan nemet, bet ne viens vien ir nemierā. Kāda attieksme ir Maskavā?

– Tāda pati. Bet mani tas nemaz neuztrauc. Man patīk skatītāju provocēt, un, ja kāds tik tiešām mestu ar tomātu, plūmi vai kādu citu ne pārāk cietu priekšmetu, tas vispār būtu lieliski. Iestudējumam publiku vajag šķelt, nevis vienot, iestudējumam jāizraisa dvēseliskas sāpes, diskomforts, nevis vispārēja omulība – ui, cik jauki…

– Vai vispārējas asaras…

– Asaras es neieredzu – kā aktieru, tā skatītāju acīs. Tāpēc ne visai mīlu mūsdienu krievu psiholoģisko teātri, kam ar Staņislavski sen vairs attāls sakars. Tad jau krievu režijas metram daudz tuvāka ir Rietumeiropas teātru spēles maniere. Jau sen vairs nerunāju par režisora tiesībām uz brīvību. Neviena izrāde nav lugas lasījums. Izrāde ir tāds pats autordarbs kā grāmata, filma. Tāpēc luga man ir tikai daļa no tā, ko vēlos izteikt.

– Krievijā lielākoties esat pievērsies klasikai. Vai nav saistošu mūsdienu dramaturgu darbu?

– Ļoti maz ir mūsdienu autoru lugu ar klasikai raksturīgo vērienu, apjomu, domas dziļumu. Ir tāds Vladimirs Sorokins, kuru ļoti mīlu, vēlos iestudēt, taču Krievijā man to neļauj darīt. Esot pārāk cietsirdīgs, nežēlīgs skats uz dzīvi.

 

Iespēja šo autoru iestudēt man nākamā gada aprīļa beigās būs Polijā. Jā, manā uztverē Sorokinam piemīt kosmosa plašums, domas vēriens, dziļums, interesantums. Bet kopumā krievu mūsdienu dramaturģijas piedāvājums domas dziļuma trūkuma dēļ man nav pārāk interesants.

 

– Tad kas piesaistīja Marinas Krapivinas lugā?

– Viņa ir jauna dramaturģe, kura uzrakstījusi savu pirmo lugu. “Stavangera” mani saistīja ar situāciju kopumu, kas rosināja radošu iztēli, fantāziju, idejas. Stavangera ir pilsēta Norvēģijā, bet sižets pavisam vienkāršs – precēta krievu sieviete ar iepazīšanās dienesta starpniecību sazinās ar norvēģu vīrieti. Mātei pasaka, ka brauc par auklīti pie norvēģu ģimenes, bet patiesībā – pie šā svešā cilvēka, ar ko izveidojas romāns. Bet īstais stāsts sākas tad, kad viņa atgriežas mājās. Vēlētos, lai šo izrādi noskatās mani draugi, cilvēki, par kuriem domājot vienmēr veidoju izrādes Maskavā. Ceru, ka arī manā personīgajā radošajā karjerā šis iestudējums būs jauns solis.

– Skarot lugas tematiku – Latviju ekonomisko apsvērumu dēļ pametuši vairāki simti tūkstoši cilvēku. Vai šis process aktuāls arī Krievijā?

– Krievijā emigrācijas vilnis patlaban ir tikpat liels kā pēc 1917. gada revolūcijas – procentuāli rēķinot, toreizējam un tagadējam iedzīvotāju skaitam.

 

Krievija tagad piedzīvo vienu no lielākajiem emigrācijas viļņiem visā savā vēsturē. Politiskā situācija attīstās ne patīkamākajā virzienā. Savu vienaudžu, arī veiksmīgu cilvēku vidū zinu maz tādu, kuri nedomā par emigrāciju vai vismaz kādas bāzes radīšanu sev ārpus dzimtenes.

 

– Vai tauta Krievijā mīl teātri?

– Visticamāk, jā. Tomēr man šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā teātris Krievijā ir zaudējis inteliģento, sarežģīto publiku. Teātris sevi nolicis zemā, lētā plauktā – kā pelnītājs ar lētu izklaidi atteicies no savas lomas mākslas radīšanā, iebridis komerciālā dūksnājā. Teātru direktoriem un aktieriem iepaticies pelnīt naudu un nepatīk nodarboties ar mākslu, riskēt. Bet radīt mākslas darbu – tas vienmēr ir risks. Mūsdienīgais skatītājs iet uz kino, laikmetīgās mākslas izstādēm, bet teātri sāk uztvert kā kaut ko arhaisku. Tāpēc esmu sev izvirzījis uzdevumu veidot izrādes jaunam, mūsdienīgi domājošam skatītājam. To varu atļauties lielākoties mazajās zālēs Maskavas Dailes teātrī, Tabakova teātrī. Iestudējot MHAT Lielajā zālē, protams, rēķinos ar tās publiku, taču cenšos panākt, lai līdz ar manu izrādi skatītājs paspertu vēl kādu soli sāņus no viņam ierastās teātra valodas izpratnes. Uz to vedinu pamazām. Ja spiedīsi skatītāju strauji spert radikālus soļus, viņš vienkārši aizbēgs. Tādēļ katrā izrādē Lielajā zālē iekļauju noteiktu daļiņu jaunās estētikas, kas skatītāju provocē. Protams, citādas ir izrādes, kad atļaujos sekot tikai pats sev, kā, piemēram, veidojot “Līru. Komēdiju” pēc V. Šekspīra darba motīviem Sanktpēterburgas Valsts teātrī. Tā pamazām iekaroju telpu savai brīvībai, reputācijai.

– Vai ir kāda atšķirība starp krievu un latviešu aktieriem?

– Tradicionālajā latviešu aktieru skolā – nerunāju par principiāli pavisam citādiem Alvja Hermaņa aktieriem – salīdzinājumā ar krievu skatuves māksliniekiem īpašu atšķirību nejūtu. Problēmas ir līdzīgas. Pats galvenais aktierī ir spēja mainīties, lauzt sevi, kļūt citādam. Otra svarīgā lieta, ko cenšos panākt, gan strādājot ar krievu aktieriem meistarklasēs Itālijā un citur, gan nupat iepazītajiem latviešu skatuves māksliniekiem, – piedāvāju savu izpratni par to, ko no aktiera vēlos sagaidīt. Nevajag jau neko sevišķu. Vienkārši ielūkojies spogulī, pasaki: tas esmu es, principā varu rīkoties tā, kā šis tēls lugā.

– Kā izjūtat Latviju?

– Esmu šeit ne pārāk ilgi dziļākai sapratnei par šeit notiekošo. Liepāju jau izjūtu tuvāk.

 

Caur pussagruvušajām, pamestajām cara laika armijas kazarmām, Karostu un baismajām, pēkšņi ielauzušos pilsētas garu kropļojošajām piecstāveņu rindām ļoti labi varu izjust kara un padomju varas nodarītos postījumus. Cik varmācīgi še ielikts svešais zābaks. Kas varēja būt un kā nav. Skumji. To izjūtu ļoti cilvēciski, ar visu sirdi.

 

– Teicāt, ka ārpus Maskavas līdz šim esat iestudējis tikai pāris teātros. Taču dzirdēts, ka nupat Liepājas teātris nav vienīgais, kas tīko pēc sadarbības ar jums.

– Iespējams, pēc gada iestudēšu Dailes teātrī, par to esam runājuši ar māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru. Šajā sezonā vēl priekšā darbs Mazajā teātrī Viļņā, pēc tam, iespējams, sezonas noslēgumā strādāšu Varšavā.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

KONSTANTĪNS BOGOMOLOVS

Dzimis 1975. gadā Maskavā.

2002. – Krievu teātra mākslas akadēmijas (GITIS) absolvents (Andreja Gončalova meistarklase).

1997. – Maskavas universitātes Filoloģijas fakultātes absolvents.

Nozīmīgākie režijas darbi: V. Nabokovs “Notikumi” Maskavas Akadēmiskajā Dailes teātrī (MHAT); pēc V. Šekspīra darba motīviem “Līrs. Komēdija” Sanktpēterburgas Valsts teātrī; A. Čehovs “Kaija” O. Tabakova Maskavas teātrī; F. Dostojevskis “Idiots” A. Puškina Krievu Valsts akadēmiskajā teātrī u. c.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+