Mobilā versija
-0.7°C
Alvīne
Sestdiena, 16. decembris, 2017
16. novembris, 2017
Drukāt

Normāli jebkurā vecumā būt dzīvē ieinteresētam. Saruna ar Gunāru Krolli

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Gunārs Krollis

Mākslinieks, grafiķis, viens no redzamākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses estampa meistariem Gunārs Krollis (1932) savas 85. jubilejas gadu aizsāka martā ar gleznu izstādi “Notikumu arēnas. Pārdomas krāsās” Jūrmalas pilsētas muzejā. Nupat Marka Rotko centrā Daugavpilī durvis slēdza izstāde “Gunārs Krollis. Vienotais laika tarifs”. Vēl priekšā decembra vidū izstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Bet svētdien, 19. novembrī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā atklās Gunāra Kroļļa grafikas izstādi “Kontrastviela”.

Ar mākslinieku tiekos Purvciemā viņa darbnīcā, kas ir viena uz trim māksliniekiem Kroļļiem. Te strādā meistara dzīvesbiedre, māksliniece Izabella Krolle un meita Inguna Krolle-Irbe. “Esam dažādi, un cits ar citu nekonkurējam, kaut kādreiz vilinājums ir,” mūsu sarunā mazliet ar humoru iesaistās arī mākslinieka dzīvesbiedre.

– Izstādē “Kontrastviela” varēs apskatīt jūsu populārākos 20. gadsimta 60. gadu vidū darinātos linogriezumu ciklus, kā, piemēram, “Pļaviņu HES šoferi”, “Mana Rīga”, kuros pilsētas vēstures, paaudžu attiecību un darba tēmas traktējums izceļas ar lielu vispārinājumu un heroizāciju. Kādām acīm pats tagad raugāties, piemēram, uz darbu “Mana Rīga”?

Gunārs Krollis: – Linogriezuma tehnikā nestrādāju jau daudzus gadus. Toreiz, vērojot Rīgu, manā darbā tā pavērās kā dzīva būtne, kas elpo, attīstās, kļūst arvien skaistāka. Tas bija mans ideāls…

– Vai šodien Rīga tam pietuvojusies?

– Ja pabraukā pa pilsētu, pavēro cilvēkus, redzi, ka radušies atšķirīgas pasaules izjūtas rīdzinieki, jauna paaudze ar citiem uzskatiem, bet Rīga patiešām palikusi skaistāka ar modernām ēkām. Vienīgi ļoti žēl, ka daudzi pamet Latviju un Rīgu. Bet vietā uzrodas citi.

– Savā radošajā dzīvē esat pievērsies vēl vienai pilsētai, kas, tāpat kā Rīga, var lepoties ar jūgendstilu, proti – Austrijas galvaspilsētai Vīnei, kas triptihā “Vīnes dienasgrāmata” liecina par poētiskāku un niansētāku vēsturisko tēmu atklāsmi, kas raksturo 70. un 80. gados tapušos jūsu darbus.

– Austrijas galvaspilsētā, jūgendstila šūpulī Vīnē, man savulaik bija jāpavada un jāatklāj sava izstāde. Vīne palikusi atmiņā kā dzidra, gaiša pilsēta ar brīnišķīgu arhitektūru. Man ļoti patīk austriešu izcilais mākslinieks Gustavs Klimts, manās acīs viņš ir kā nacionāls varonis jūgendstila mākslā, tās krāsainībā, stilistikā. Staigājot pa Vīni, pats Klimts mani it kā saņēma aiz rokas un iečukstēja ausī – mājās atgriezīsies ar pamatīgu emocionālo bagāžu un tev no tā kaut kas jāuztaisa (pasmaida). Man vispār ir tāds princips – ceļojumos vērot vidi, cilvēkus un pēc atgriešanās mājās iespaidus izlikt uz papīra. Tā arī triptihā “Vīnes dienasgrāmata” iekļauts Gustava Klimta gleznots sievietes portrets. To ar oforta adatu reproducēju cinka platē, un Vīnes triptihā tas ir nodrukāts. Bet Vīne manos darbos ienākusi arī caur daudziem citiem tēliem, arhitektūras brīnumiem un pilsētas saglabāto laikmeta elpu.

– Arī daudzos citos jūsu darbos atklājas ceļojumu iespaidi. Kurš no tiem ir bijis pats skaistākais jūsu dzīvē?

– Tādi ir divi. Laikam uz mūžu paliks atmiņā brauciens uz Jordāniju, Sīriju un Libānu, kuras apceļoju ar savu linogriezumu kolekciju. Džaraša – senā pilsēta, no kuras palikušas tikai drupas, minipilsētiņa jūras krastā Biblosa – kā stāstīja vietējie, tieši tur cēlusies Bībele, un tāpēc pilsētiņai tāds vārds. Atšķirībā no pārējām zemēm Sīrija palikusi atmiņā kā skarbāka un skaudrāka. Visnotaļ eksotisks bija brauciens no Damaskas uz Nāves jūru, kurā peldējos 31. decembrī…

– Sīrija šobrīd ir viens no pasaules karstajiem punktiem. Kāda ir jūsu attieksme pret bēgļu plūdiem un to uzņemšanu Eiropā?

– Man žēl cilvēku, kuri brauc pāri jūrai nevis laivās, bet “kalašās”, kuras viegli grimst. Nu jau zināms, cik daudzi aizgājuši bojā. Bet var ievērot, ka starp nabadzīgajiem cilvēkiem ir ļoti kopti vīrieši, kuri nemaz neatgādina bēgļus. Un viņi tādi arī nav. Tikai nesen pasaule sākusi saprast, ka tik daudzi iebrauc Eiropā ne jau tādēļ, lai bēgtu no kara, bet nokļūtu tur, kur katrs vēlējies. Otrs skaistākais ceļojums mūžā man bija uz Japānu.

– Tātad izstādē vērts pievērst uzmanību jūsu triptiham “Japānas atspulgi”…

– Japānā pavadīju desmit dienas. Pasakaini saullēkti, dūmakas, citas zemes smarža… Bet sevišķu iespaidu uz mani atstāja Hirosimas atombumbas upuru muzejs. Drausmīgi, ka var iznīcināt tik daudz nevainīgu cilvēku. No Hirosimas Tokijā atgriezāmies ar vilcienu vēlu naktī, nevarēju aizmigt, un pēkšņi kā pašas no sevis man radās dzejas rindas, kas iespiedušās atmiņā uz mūžu. Japānas tēmas atklāsme kopā ar dzeju ir viens no maniem pašiem mīļākajiem darbiem. Japānas ceļojuma iespaidi attēloti ļoti plašā darbu klāstā un tehnikās – gan, piemēram, akvarelī, rondo formātā un ļoti daudzās miniatūrās, gan arī lielformāta ofortos, kā, piemēram, darbā “Meitene no Miadamas”. Tā ir skaista pilsēta okeāna krastā, slavena ar saviem Laimes vārtiem, savu simbolu. Izstāde atspoguļos tikai mazu daļu no Japānas iespaidos tapušās sērijas “Balto dzērvju zemē”.

– Izstādē būs redzami arī septiņpadsmit pēdējos gados radīti darbi. Paveriet, lūdzu, priekškaru arī tajos.

– Jaunākie ir “Planētu parāde”. Tās, protams, nav konkrētas planētas, kā, piemēram, Marss vai Venera, bet astoņas krāsainas lapas, krāsaini apļi, kurā atklāju savu mākslinieka fantāziju par kosmosu, savu interpretāciju par planētu būtību un uzbūvi. Tie ir simboliski vispārināti planētu tēli. Šis cikls bija skatāms Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Savukārt izstādē “Kontrastviela” Nacionālajā mākslas muzejā varēs redzēt kosmosa tēmas turpinājumu. Man pašam viens no tuvākajiem darbiem ir zīmējums, kurā attēlots abstrakts veidojums ar sietiem, kas satver zemei bīstamos klejojošos astereoīdus.

– Kroļļa kungs, sanāk, esat ne tikai mākslinieks, pedagogs, dzejnieks, bet arī zinātnieks mazliet…?

– … Nē (iesmejas), šī interese par planētām ir mans hobijs, kas uz papīra izpaužas mākslinieka fantāzijā… Mani interesē saskarsme. Šā vārda visplašākajā izpratnē. Arī mēs, cilvēki, taču savā ziņā esam kā planētas, kuras riņķo cita gar citu, reizēm satiekas, reizēm ne, citreiz tas ir savstarpēji radoši, bet citreiz plosoši un ārdoši… Vēl līdz šīs vasaras vidum strādāju pie dažādiem zemapziņas atspoguļojumiem un vēsturiskām tēmām. Tagad laikam vēl turpināšu attīstīt planētu tēmu.

– Esat viens no piecpa­dsmit Latvijas māksliniekiem, kuri 2018. gadā aicināti piedalīties Baltijas valstu ilustratoru izstādē grāmatu gadatirgū Londonā. Interesants ir tās nosaukums – “Skriet ar vilkiem”. To var interpretēt ļoti dažādi, izpaužoties vilku un vilkaču tēmā, kas kopīga daudzu valstu kultūrā.

– Pie šā darba tieši šodien pirmoreiz esmu pieķēries. Vēl meklēju un taustos, kaut arī abas ilustrācijas līdz decembra nogalei jau jānodod. Bet ar mani ir tā – kad ideja atrasta, varu strādāt no rīta līdz vakaram, kamēr esmu panācis iecerēto.

– Varbūt tomēr pastāstiet – būs vilki vai mītiski vilkači vai, līdzīgi, piemēram, tai kurzemniecei no izrādes “Uz Tobāgo”, kura pirms nāves svešajā salā vīram atzīstas savā ventiņu izloksnē, ka “es ar jaunībā ir skrējs kā vilkats”, vai varbūt atpazīsim oligarhus? Kā būs?

– Būs krolliski… (Pasmaida.) Citkārt vilki manās gleznās ir atraduši savu vietu, bet politikā neiedziļinos.

– Tā kā Nacionālajā mākslas muzejā atklājamās izstādes nosaukums ir “Kontrastviela”, gribu vaicāt līdzībās – vai arī jūsu dzīvē ir bijis daudz kontrastu?

– Nevaru teikt, ka daudz. Kā spilgtākais prātā laiks, kad mēs, no dažādiem Latvijas nostūriem nākušie trīs puiši – Indulis Ranka, Jāzeps Pīgoznis un es –, bieži būdami tukšiem vēderiem, bet ideju pārpilnām galvām mācījāmies un studējām elitārās skolās – Jaņa Rozentāla vidusskolā, pēc tam Mākslas akadēmijā, tikai dažādās fakultātēs. Līdzekļu trūkuma dēļ vienu laiku nācās pat dzīvot vienā istabā. Kopā strādājām, zīmējām, gleznojām naktīs, ļāvāmies vēlmei sevi attīstīt un veidot, un katru mirkli veltīt tam, lai dzīvē ko radoši sasniegtu.

– Tagad par dzīvē sasniegto esat gandarīts?

– Jā, nešķiroju, kas labi un kas ne tik veiksmīgi sanācis. Tā ir mana reālā dzīve. Izlikta uz papīra. Vai varu ko mainīt? Nē. Pievilcīgākais man allaž bijis radošais process.

– Kur slēpjas grafikas pievilcība?

– Man ir kaifs strādāt ar melnbalto. Bet paiet zināms laiks, un atkal rodas nepieciešamība izteikties krāsās. Tad tu strādā ar akvareli, akrilu vai eļļas krāsās.

– Vai jūs ieteiktu jaunam cilvēkam kļūt par grafiķi?

– Ja viņam ir talants, es teiktu, jā. Talantu var just pēc darbiem, pēc attieksmes, pēc tā, vai strādāts no sirds vai ne. Talantam vajag palīdzēt. Visgrūtākais jau mūsdienās ir cīniņš ar dzīvi. Grafika ir sarežģīta lieta. Man mājās ir prese, bez kuras grafikā nevar izdarīt neko. Mākslas akadēmijā arī ir šis nepieciešamais instruments. Bet tālāk? Par laimi, Mākslinieku savienības darbnīcā šis agregāts ir vēl lielāks, un tur strādājošie arī attīsta un virza grafiku. Daudz vairāk radošam darbam varēju nodoties, kad vairs nestrādāju par mācībspēku Mākslas akadēmijā. Darbs tajā tomēr prasīja ļoti daudz enerģijas un laika. Taču daudz saņēmu arī pretim.

– Kas radošam cilvēkam dzīvē ir lielākās vērtības?

– Būt patstāvīgam. Un neiespaidoties. Bet tas nav viegli. Ja atver savas iekšējās radošās patības vārtus un ņem no visiem, kas pagadās, pazūd personība. Var jau pasmelties, bet jāatrod savs.

– Tā kā ģimenē esat trīs mākslinieki, vai mājās runājat par mākslu?

– Protams, vislielākā uzticēšanās ir tieši ģimenei. Un šī uzticība ir vēl tāds blakus dzinulis mākslā. Dažreiz kritiski vārdi ir rūgti un nepatīkami, tad kļūstu dusmīgs, bet paiet brītiņš, un redzu, ka otrai pusei bijusi taisnība.

– Jums ir astoņdesmit pieci gadi. Nav ko slēpt, daudzus šajā cienījamā vecumā interesē tikai visikdienišķākais. Kas ir jūsu enerģijas avots?

– Man jau liekas, ir tikai normāli jebkurā vecumā būt dzīvē ieinteresētam. Bet enerģiju dod ne jau radošais, bet fiziskais darbs. Vasarā mūsu ģimene brauc uz mūsu laukiem Madonas pusē. Darba pietiek visiem, arī mazmeitai. Kamēr pļauj zāli, ar domām un idejām vari klejot pa visu pasauli. Lauki, vide, Mētrienas daba un cilvēki ir mūsu akumulators. Rudenī atgriežoties Rīgā, esam atkal zirgā, sākam jaunu radošu apli.

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

GUNĀRS KROLLIS (1932)

* Grafiķis, profesors emeritus, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un Grafikas katedras Oforta darbnīcas pasniedzējs, vadītājs (1974–2006).

* Kopš pirmās izstādes 1956. gadā sarīkojis vairāk nekā 40 personālizstādes Latvijā un ārzemēs, īstenojis simtiem izstāžu projektu Latvijā un ārzemēs Eiropā, ASV un Tuvajos Austrumos.

* Viņa darbi atrodas Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī, Lielāko Latvijas muzeju, Tretjakova galerijas un Puškina mākslas muzeja krājumos, kā arī daudzās privātkolekcijās.

* Veidojis grāmatu dizainu un radījis ilustrācijas vairāk nekā 200 grāmatām.

* Ir arī dzejnieks, tekstu autors Raimonda Paula dziesmu ciklam “Melnais kliedziens”, veidojis šā cikla vizualizācijas Maestro 75 gadu jubilejas koncertā (2011).

* Daudzu profesionālu apbalvojumu laureāts.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+