Kontrrevolūcijas nebūs. Saruna ar Inu Druvieti 6
Pēc astoņu gadu pārtraukuma izglītības un zinātnes ministra krēslā atgriezusies valodniece, Latvijas Universitātes profesore, līdzšinējā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete.
– Jums savulaik bija nesaskaņas ar iepriekšējo ministru Robertu Ķīli, kurš gribēja reformēt augstākās izglītības un zinātnes sistēmu, bet izglītības ministra krēslu pameta pirms nepilna gada. Jums bija viedokļu sadursmes arī ar viņa pēcteci Vjačeslavu Dombrovski. Vai pēc jūsu stāšanās amatā ministrijā nav gaidāma tāda kā kontrrevolūcija?
– Pat tādos gadījumos, kad uzskatu, ka pieņemtie lēmumi nav bijuši pareizi, ļoti rūpīgi izvērtēju, vai tos atcelt, jo nepieciešama pēctecība un konsekvence. Tāpēc pārsvarā iesāktie pasākumi tiks turpināti. Runājot par manu stingro pārliecību to ideju sakarā, ko izteica viens no iepriekšējiem ministriem, varu atkārtot, ko jau iepriekš esmu teikusi: tur bija tikai frāzes un līdz galam neizstrādātas idejas. Nebija neviena normatīvā akta projekta, lai šīs idejas īstenotu. Neviena no idejām nebija ieguvusi programmatiska dokumenta formu. Tāpēc lieks ir jautājums par šā ministra sākto darbu turpināšanu, jo nav sākto darbu.
– Nav runa tikai par dokumentiem. Roberts Ķīlis tomēr paguva ministrijā izveidot tādu kā savu komandu. Liela daļa aug-stāka līmeņa darbinieku bija spiesti aiziet, viņu vietā pieņēma citus. Vai arī jūs tagad sāksiet tīrīšanu, lai tiktu vaļā no Ķīļa cilvēkiem?
– Pēctecībai ir ļoti liela nozīme. Ierēdniecība ar dažiem izņēmumiem ir profesionāla. Vairāki pieņemtie programmatiskie dokumenti, piemēram, izglītības pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam, ir augstas kvalitātes. Tātad personāla pārkārtojumu nebūs. Būs gan nelieli strukturāli pārkārtojumi, kam jānāk par labu kopīgam darbam.
– Jūsu priekštecis Vjačeslavs Dombrovskis sāka virzīt ideju par augstskolu specializāciju. Vai jūs turpināsiet to īstenot?
– Lielākā daļa no idejām, ko iepriekšējie ministri pasniedza kā novitāti, patiesībā jau gadiem bija apspriestas. Liela daļa no tām gan tika atzītas par mūsu izglītības sistēmai nepiemērotām un atmestas.
Par jaunu atzīstama ideja par ilgtermiņa studiju kreditēšanu, taču speciālisti arī to atzinuši par nepiemērotu.
Pašreiz konsekventi virzāmies uz to, lai attīstītu to labo, kas izglītības sistēmā jau ir, un pieņemtu programmatiskus dokumentus izglītībā, zinātnē un valodas politikā. Lai nu kur, bet izglītības jomā jo sevišķi svarīga ir problēmu vispusīga apspriešana ar speciālistiem.
– Labi, atvirzīsimies no iepriekšējo ministru idejām! Bet Latvijā pat pēc studiju programmu izvērtēšanas un pārakreditācijas joprojām darbojas teju 900 studiju programmas, kaut gan studentu ir tikai aptuveni 90 000. Vai tas nav par daudz?
– Studiju programmu akreditācijas procesa pilnveidošana arī ir darba kārtībā. Jāveido sava nacionālā akreditācijas aģentūra, kas izstrādās stingrus noteikumus augstskolu programmām. Tiek arī veikti pasākumi, lai novērstu programmu dublēšanos. Valsts apmaksātās studiju vietas 2014. gadam jau ir sadalītas iepriekšējā ministra darbības laikā. Te nav notikušas lielas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, ir tikai nelielas svārstības.
– 2014. gada finanšu sadalījumu jūs ietekmēt tātad nevarat, bet vai 2015. gadā turpināsiet dot valsts finansējumu nekvalitatīvām vai dublējošām studiju programmām?
– Pašas augstskolas ieinteresētas kvalitātes uzlabošanā un resursu lietderīgā izlietošanā. Arī studiju virzienu akreditācijas ietvaros par nederīgām atzina tikai nelielu programmu skaitu, un tās vairs netiek īstenotas. Jaunā nacionālā akreditācijas aģentūra nodrošinās to, lai Latvijas augstskolās studiju programmas tiešām būtu labas. Bet te ir jautājums arī par to, ko īsti nozīmē nekvalitatīva programma un ko nozīmē dublēšanās. Virzienus vērtējam pēc daudziem un dažādiem kritērijiem. Piemēram, pēc materiāltehniskā nodrošinājuma un mācībspēku kvalifikācijas. Pats galvenais patlaban ir nodrošināt kvalitatīvus mācībspēkus, tad arī programmu līmenis, protams, būs augstāks.
– Lielākā daļa no augstskolu programmām nesen akreditētas uz sešiem gadiem. Un augstskolas pašas tomēr studiju programmu skaitu būtiski nesamazina. Tad mums jāsecina, ka tuvākajos sešos gados programmu skaits nesamazināsies?
– Tas ir pašu augstskolu ziņā. Tām ir tiesības programmas slēgt, papildināt vai attīstīt.
Es labāk vēlētos runāt par stingriem kritērijiem mācībspēkiem, kuri Latvijā regulāri tiek pārvēlēti. Nedrīkstētu būt neviens profesors, asociētais profesors vai docents, kurš tiek atkārtoti pārvēlēts amatā, kaut arī nav izpildījis noteiktus kritērijus – publicējis zinātniskas publikācijas, kas pēc tam tiek starptautiski citētas, apmeklējis konferences un tamlīdzīgi. Ja kādas programmas mācībspēki to nespēs izpildīt, loģiski, ka programma jāslēdz pašai augstskolai.
– Vai stingrākus kritērijus mācībspēkiem noteiks likumā?
– Stingri kritēriji jau iekļauti augstskolu iekšējos nolikumos. Taču mūsu pienākums būtu to iekļaut arī augstākos normatīvos aktos.
– Bet tad jārunā arī par pasniedzēju atalgojumu! Ministrijas 2013. gada darba plānā jau bija paredzēts mainīt pasniedzēju atalgojuma sistēmu, lai darbs Latvijas augstskolās būtu interesants arī mācībspēkiem no ārzemēm un akadēmiskajās aprindās būtu lielāka konkurence. Diemžēl tas netika īstenots.
– Protams, nevaram no mācībspēkiem tikai prasīt! Ir jānodrošina arī iespēja viņiem celt kvalifikāciju, apmeklēt konferences, publicēties ārvalstu zinātnisko rakstu krājumos. Protams, arī algas ir svarīgas. Netiek daudz runāts par to, ka mācībspēki augstskolās dažkārt pelna pat mazāk nekā pedagogi skolās. Ir laiks pievērsties arī šai problēmai. Pirmais solis sperts jau šogad, jo 2014. gada budžetā paredzēts kaut nedaudz paaugstināt summu, ko valsts maksā augstskolām par vienu studentu. Tieši tāpat kā domājam par jaunu darba samaksas modeli skolotājiem, jādomā arī par līdzīgām pārmaiņās augstskolu mācībspēku algošanā.
– Par to, ka augstskolu finansējums ir nepietiekams, runāts jau daudz. Iepriekšējiem ministriem neizdevās šo situāciju labot. Vai jums izdosies valdību pārliecināt, ka izglītība un zinātne jāatbalsta vairāk?
– Darīsim visu, lai pārliecinātu valdību, ka jāizkļūst no burvju loka un finansējums izglītībai un zinātnei jāpalielina nevis par dažiem procentiem, bet tiešām jāpilda likums un jāpieaudzē finansējums ik gadu, lai mēs vismaz tuvotos Eiropas vidējiem rādītājiem par finansējumu izglītībai un zinātnei. Mūsu valstij tiešām nedara godu tas, ka cīnāmies par pēdējām vietām finansējuma skalā ar Rumāniju un Bulgāriju.
Pēdējos gados budžeta ienākumi pieaug un tiek arī vairāk saprasts, ka izglītība un zinātne ir tās jomas, bez kurām valsts tālāk attīstīties nevarēs. Es ļoti ceru, ka šī valdība varētu iezīmēt radikālu pavērsienu arī izglītības un zinātnes finansējumā.
