Egils Līcītis: Kontūra miglā jeb kā saukt nākamo koalīciju 2
Lai atceramies, ka pašreizējā vara valkā “Tiesiskuma un reformu koalīcijas” pavārdu, un stāsta, ka pie šiem godu svārkiem mēģinājuši pieķibināt arī nacionālo sarkanbaltsarkano kokardi ar saulīti un sakrustotiem zobeniem, bet tāda doma beigās sabradāta, un krūšu nozīme aizvākta. Vai lasītājs pēc vēlēšanām ir aizdomājies, kā dēvētu nākamo latvisko spēku vairākumu? Nē, nē, es jau sacīju – nenēsājieties velti apkārt ar to “nacionālo”. Tas retumis noder kā priekšvēlēšanu iekurs, bet ne jau kā pastāvīga kurināmā degviela valdības stresainajā darbā.
Par pārējo pat lielajam Gētem nestrādātu fantāzija izdomāt, kur varas mefistofeļi mūs vedīs un kas būs noliktās prioritātes, sasniedzamie mērķi. Šonedēļ var radīt tiklab “Izaugsmes un stabilitātes”, tiklab “Gaismas koleģialitātes un debeszilas mīlestības” koalīciju vai “Reptiļu un drakonveidīgo” savienību. Jo par ko mēs, ar cerībām aplaizīdami vēlēšanu aploksnes, esam nobalsojuši? Mums solīja 2% no IKP priekš NATO un īstermiņā godam izpildīt ES prezidentūras uzdevumu, kā arī to, ka turpināsies saspēle triju partiju – tuvu radinieku starpā un mijiedarbosies vecās koalīcijas sastāvs. Vairāk vēlēšanu eliksīra nedeva, izņemot spēcinājumu dažos iecirkņos Latgalē.
Tagad nāk priekšā godājami politologi, kuri citā reizē pašu velnu no pekles izstāstīs, jo smeļas informāciju pēc garu izsaukšanas spiritisma seansos un ufoloģijā, taču nu arī misticisma stīga nelīdzē tālākam redzējumam. Ikstena kungs svārstās, ka varētu reformēt izglītības vai veselības sfēru, bet kā un kas to darīs – arī viņam nav ne mazākās nojausmas.
To vajadzēja piedāvāt un temperamentīgi debatēt priekšvēlēšanās, tāpat citu sabiedrībā aktuālo tematiku, 1000 jautājumu, kaut to pašu tiesiskumu. Par cilvēku mājās saukšanu no ārzemēm, par uzticības atgūšanu vēlētāju acīs, par to, kā apcilāto “drošību” īstenos dzīvē, jo igauņi jau pērk jaudīgus ieročus, bet lietuvieši veido ātrās reaģēšanas vienību. Partiju bagāžā nav itin nekā, tik tāda štrumentu kastīte. Esam ievēlējuši NLO, un, ja partijas savus politiskos mājasdarbus iesniegtu, kā biznesā cilvēki dara ar komercprojektiem, tos izsviestu ārā pat no šaubīgas reputācijas un augsta riska bankām.
Partijas ir par daudz zemu nolaidušās. Tām knapi ir biedru skaita un intelekta minimums, tās vairs nevīžo uzrakstīt pat programmas! Esošās ir aizlienētas un patapinātas, rakstītas uz ietinamā papīra, novecojušas. Ak, cilvēki nelasot programmas. Bet runa ir, lai pašiem politikas strādniekiem ir idejas, vīzijas, koncepcijas, balstītas uz daudzmaz ieraktiem pamatiem, kā to visu dabūt pie dzīvības.
Neviens neprasa solījumus, ka barankas un baltmaize kritīs no debesīm, bet dziļās sērās pieminam sistos, pērtos un kritušos zatleriešus. Salīdzinājumā ar tagadējām pašķidrajām programmām viņi vismaz taisījās veikt reformas, sadragāt naudas varu, apsist oligarhus un no tiesas metās virsū kā Teksasas reindžeri. Labi, beigās Reformu partija nogrābstījās kā mironis gar svecēm, bet ne bez pamata Ķīlis vedināja politiskiem spēkiem dibināt domnīcas, pārdomu institūtus, lai vadības orgāniem būtu idejas, stratēģijas, apsvērts rīcības plāns, aprēķini – vismaz kaut kas, nevis tikai “pa dullo dzīvi var rullēt brīvi”.
