Kooperatīvi ir glābiņš krīzē 0
Piena cenu un ražošanas apjomu svārstības vienmēr viesušas nemierīgas noskaņas piena nozarē. Kad globālajos tirgos pieprasījums pēc piena produktiem ir augsts, cena – labu peļņu sološa, Latvijā nervozākie pien rūpniecības interešu lobiji sāk vaimanas par svaigpiena eksportu uz Lietuvu, dēvējot to par “balto zeltu”, ko nelietīgie kooperatīvi tiem atņem.
Kad pieprasījums tirgos sāk rukt vienlaikus ar cenu, šie paši pienrūpnieku pārstāvji zibenīgi nomaina sava demagoģijas arsenāla ieročus, aizmirstot “baltā zelta” terminu un norādot, ka piena cenas samazinājumā viņi nav vainīgi, vainīgs ir nelabvēlīgs liktenis, atkal tie paši kooperatīvi un lietuvieši. Tiek kultivēts mīts, ka jebkurā situācijā pienrūpnieki ir lielākie zaudētāji un cietēji.
Pēdējā pusgada laikā visus šos mītus un nemieru publiskā telpā cenšas uzturēt vairākus pienrūpniekus apvienojošās Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) vadītājs Jānis Šolks. Man nav īsti skaidrs, vai tādējādi Šolka kungs pauž savu personīgo vai piena pārstrādes uzņēmumu viedokli (“LA” 30. maijā). Diskusijās un domu apmaiņās, kas man personiski ir bijušas ar pārstrādes kombinātu vadītājiem, izskan konstruktīvs un normāls viedoklis, un nekādu negāciju mūsu starpā nav. Protams, ka šie uzņēmumi konkurē ar kooperatīviem piena iepirkuma jautājumā, bet tā ir gluži normāla uz biznesa, nevis demagoģijas pamatiem balstīta konkurence. Turklāt zemniekiem šī konkurence ir izdevīga.
Lai ieviestu skaidrību par procesiem piena tirgū, uzskatu par nepieciešamu atklāt dažas lietas, ko LPCS vadītājs Šolka kungs spītīgi noklusē.
Kaut LPCS vadītājs mēģina sabiedrībai iestāstīt, ka uzņēmumi teju pēdējiem spēkiem cīnās par Latvijā ražotā piena iepirkšanu, pēdējā pusgada laikā tie nevis mēģina konkurēt piena iepirkumā ar Lietuvas uzņēmumiem, bet gan tieši pretēji – stoiski zaudē savus piena piegādātājus – zemniekus, kas izvēlas sadarboties ar Lietuvas pārstrādes uzņēmumiem.
Šobrīd mēs varam priecāties, ka Latvijai kaimiņos ir uzticami sadarbības partneri, kas ir gatavi pirkt pienu par adekvātu cenu. Varam tikai minēt, cik zema būtu piena iepirkuma cena, ja šādas lietuviešu uzņēmumu radītas konkurences par piena resursiem nebūtu un nebūtu stabilas ilgtermiņa sadarbības. Domāju, ka cena būtu zemāka vēl par tagad daudziem zemniekiem maksātājiem 12 – 17 santīmiem/kg. Turklāt pieļauju, ka atsevišķi zemnieki saražoto pienu jau tagad varētu vai nu liet grāvī, vai atkal ķerties pie piena tirgošanas pilsētu namu pagalmos, kā tas notika 2009. gadā.
Šolka kungs vienmēr centies iegalvot, ka Latvijas pārstrādātāji esot gatavi pārstrādāt visu valstī saražoto pienu. Nu tad, lūdzu, pērciet to šobrīd! Bet, kā jau minēju, notiek tieši pretējais. Lietuvas uzņēmumi, izmantojot situāciju, palielina savas piena izejvielas piegādes, skatoties ar perspektīvu nākotnē.
Kā rāda reālā dzīve, kooperatīvu nomelnošana, vīzdegunīgā tērgāšana, ka kooperatīvi krīzes brīžos tāpat nespēs uzturēt pienācīgas piena cenas, un pat mānīšanās, ka kooperatīvi un lietuvieši zemniekiem maksājot mazāk nekā lielie Latvijas piena pārstrādātāji, nelīdz. Zemnieki aizvien vairāk izprot, ka, iestājoties kooperatīvā, tie saņems godīgāku atlīdzību, un novērtē kooperācijas labumus – stabilu samaksu par pienu divas reizes mēnesī, dažādu pakalpojumu un preču iegādi par izdevīgām cenām, iespēju izglītoties un apmainīties ar pieredzi.
Starp citu, kooperatīvs “Trikāta KS” tikko kā biedru rindās uzņēma astoņas zemnieku saimniecības. Ja reiz kooperatīvi nespētu radīt zemniekiem labākus apstākļus darbam un nedotu tik ļoti nozīmīgo drošības izjūtu, tad šaubos gan, vai kooperatīvi saņemtu aizvien vairāk iesniegumu par uzņemšanu biedru rindās.
