Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. augusts, 2015
Drukāt

Māris Antonevičs: Kooperatīvs “Dinamo” (5)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Par akciju sabiedrības “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētāju kļuvušais Aigars Kalvītis tiek salīdzināts ar Gerhardu Šrēderu. Atgādinājumam – bijušais Vācijas kanclers Šrēders (jāatzīmē, ka kanclera amats automātiski nozīmē arī diezgan ietekmīga pasaules līdera statusu) pēc politiskās karjeras beigām drīz vien nonāca Maskavas maizē, ieņemot amatu uzņēmumā, ko faktiski kontrolēja Krievijas koncerns “Gazprom”. Pēc šā “darījuma” Šrēders vairs necentās notušēt savu tuvību ar Krieviju. Tieši pretēji – viņš to pat uzsvēra un regulāri atgādināja. Tā, piemēram, pērn savu 70 gadu dzimšanas dienu bijušais Vācijas valdības vadītājs atzīmēja nevis savā dzimtenē, bet Jusupova pilī Sanktpēterburgā, un kā goda viesis svinībās piedalījās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daudzi izteikuši aizdomas, ka, vēl būdams kanclers, Šrēders esot lobējis Kremļa intereses, īpaši jau saistībā ar gāzesvada “Nord Stream” projektu. Tiesa, apvainojumi korupcijā tā arī palika runu līmenī un vienīgais sods Šrēderam bija cieņas zaudēšana, ko viņš diez vai īpaši pārdzīvoja.

Kalvīša stāsts, protams, atšķiras, lai gan dažas līdzīgas pazīmes tajā saskatīt var. Kaut vai tajā, ka abos gadījumos figurē vārds “gāze”, kas Krievijai parasti nozīmējis ko daudz vairāk nekā tikai vienkārši uzņēmējdarbības nozari. Tie, kas pētījuši Maskavas gāzes politiku (piemēram, nelaiķis Boriss Ņemcovs), atzīmē, ka tajā vienmēr bijusi jaušama dilemma starp vēlmi vairāk nopelnīt un vēlmi izmantot gāzi kā ģeopolitisku instrumentu. Lielākoties virsroku guvis pirmais apsvērums, taču arī otrais scenārijs ir izmēģināts praksē, piemēram, Ukrainā.

Bijušais Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis ir viens no retajiem Latvijas politiķiem, kurš ticies ar Putinu. Vispirms (2006. gadā) tā bija 15 minūšu saruna Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā, bet vēlāk (2009. gadā) Latvijas valdības vadītājs saņēma īpašu uzaicinājumu “privātām vakariņām” (paša Kalvīša lietots apzīmējums) Maskavā. “Sarunas bija ļoti pozitīvā gaisotnē, un es biju ļoti pārsteigts, ka Putina kungam ir tik siltas un simpātiskas attiecības pret mūsu valsti,” tolaik stāstīja gandarītais Kalvītis. Jāpiebilst, ka starp abām tikšanās reizēm bija notikusi Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšana, ar kuru Latvija atteicās no Abrenes. Tika pat mēļots, ka Kremlis ir mainījis taktiku Latvijā, neuzkrītoši atsakoties no ierastās prokrievisko partiju (“Saskaņas centrs”, “PCTVL”) atbalstīšanas, un gatavojas izdarīt likmi uz “latvisko” Tautas partiju. Pārliecināties par šo teoriju gan nebija lemts, jo TP strauji zaudēja politisko ietekmi un drīz vien Kalvītis vairs nebija Latvijas premjers. Pēc siltās uzņemšanas Maskavā tika arī runāts, ka Kalvītim nākotnē esot apsolīts ietekmīgs amats “Gazprom” struktūrās, ko pats politiķis noliedza un apgalvoja, ka tās esot vienkārši “greizsirdības scēnas”, jo daudziem Latvijā skaužot viņa spēja atrast kopīgu valodu ar ­Putinu.

Maz ticams, ka Kalvīša iecelšana par “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētāju saistīta ar šiem vecajiem notikumiem, un diez vai viņu Kremlī vairs atceras. Taču viņam ir ciešas attiecības ar tiem, kas Krievijas vārdā īsteno gāzes biznesu Latvijā.

Šo attiecību modeli varētu salīdzināt ar Krievijā labi zināmo apzīmējumu “kooperatīvs “Ezers”” (“Ozero”). Tas ir vasarnīcu kooperatīvs, kuru Komsomoļskoje ezera krastā Ļeņingradas apgabalā 90. gados izveidoja Vladmirs Putins, viņa kolēģi un draugi. Vēlāk lielākā daļa no šiem cilvēkiem kļuva par ļoti ietekmīgām amatpersonām Krievijas varas struktūrās un valsts kontrolētajos uzņēmumos (cita starpā, viens no kooperatīva dibinātājiem bija arī līdzšinējais “Krievijas dzelzceļa” šefs Vladimirs Jakuņins). Protams, Komsomoļ­skoje ezera vasarnīcas lielākajai daļai jau sen kļuvušas par šauru un to vietā iegādātas daudzkārt lepnākas pilis, taču “kooperatīvs” turas kopā. Iespējams, ka Latvijā šādam “kooperatīvam” labāk piestāvētu nosaukums “Dinamo”…

Jau no pirmās dienas amatā Kalvītis sācis cītīgi pildīt savu uzdevumu, medijos stāstot, ka gāzes cenas Latvijā mazākas nekļūs (pat par spīti tam, ka citur pasaulē tā, visticamāk, tuvākajā laikā gan notiks). Kooperatīva “Dinamo” izveidotājs Juris Savickis iet tālāk un stāsta, ka pēc gāzes tirgus liberalizācijas cena augs par trīsdesmit procentiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Par Dāvi neviens necepās un nevārījās.

  2. Ja iesāc, tu tad turpini Atbildēt

    Kooperatīvs VEF Rīga, Skonto …..

  3. ka viņam pašam nepieliek dinamo!

  4. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Jālasa klasiķi! Vislabāk, ja ieskatāmies bērnu literatūrā- Kārļa Skalbes, Andersena vai Raiņa pasakās. Šoreiz der atcerēties ”gudro” brāļu nesekmīgo rāpšanos stikla kalnā. Tieši zelts viņus vilka lejā! Par Šrēderu vēl pāragri spriest, bet “Dinamo” onkuļi no tālumā mirdzoša Stiklu kalna noteikti visai drīz noripos kādā Pierīgas tīrelī! Tautas acīs tas jau noticis ir sen, atliek pati fiziskā procedūra.
    Savickis jau vairāk kā 10 gadus visiem ”pūderē” smadzenes un stāsta šausmu stāstus par gāzes tirgus liberalizāciju. Droši, ka arī tagad viņš nevarēs iekļauties pasaules gāzes cenu listē, jo Itera taču, nesavtīgi, pat upurējot savu labklājību un gādājot par savu klientu drošību, ir jau sen iepirkusi visdārgāko gāzi pasaulē! Būs vajadzīgi vairāki gadi, lai mēs beidzot varētu saņemt šo dabas brīnumu par pašreizējām brīvā tirgus cenām un tā ir pat vairāk kā 30% zemāka par ”labvēļa” prasīto.
    Mani vienmēr ir tirdījusi doma ar ko nodarbojas cenu regulators, patērētāju tiesību aizsargs, satiksmes, ekonomikas un labklājības ministrs, monopola uzraugs, drošības policija, premjers, arī prezidents?
    Mūs visādi ……. brutāli izģērbj, bet šie tautas vēlētie vai ieceltie orgāni neko neredz un nedzird!

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (62)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+