Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. decembris, 2015
Drukāt

Kooperatīvu fenomens jāmazina. Saruna ar “Latvijas galveno piensaimnieku” Jāni Šolku (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Kooperatīvu fenomens jāmazina, uzskata Jānis Šolks, Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs, kurš šajā amatā strādā jau trešo termiņu…

– Pirms darba LPCS esat strādājis tieši ar piena iepirkumiem gan Limbažu pienā, gan Rīgas piena kombinātā. Kā tad īsti veidojas piena cena?

– Daudzi to apšaubīs, bet tā ir patiesība – piena cenu veido ne tikai nodotais piena daudzums un tā kvalitāte, bet arī sadarbība ar konkrēto piena ražotāju, kur svarīgs ir gan savstarpējās uzticēšanās faktors, gan atbalsts un sapratne smagākos brīžos, gan citi gluži cilvēciski un saimnieciski faktori. Kombināts savus biedrus gan kreditē vajadzības gadījumos, gan izmaksā piena naudas avansā, gan palīdz iegādāties piena dzesētājus vai ko citu, savāc pienu, iepērk lopbarību – faktiski dara visu to pašu, ko piedāvā arī kooperatīvi. Te nav nekādas starpības. Tikai kooperatīvs šajā gadījumā darbojas kā starpnieks, kas savai uzturēšanai arī paņem daļu nopelnīto līdzekļu un plus vēl saņem visādus atbalsta maksājumus. Tas ir fakts. Mēs to uzskatām par negodīgu konkurenci. Nu, nav kooperatīvs augstākās piena cenas garants.

– Gribat teikt, ka, pārdodot pienu tieši pārstrādātājam, piena ražotājs varētu pat saņemt augstāku cenu, nekā to nododot kooperatīvam?

– Jā. Papētot piena cenas veidošanās struktūru, redzam, ka tie pārstrādātāji, kas pērk pienu tieši no piena ražotāja, var samaksāt ap 10 eiro par piena tonnu vairāk nekā kooperatīvs. Tas nav jāuztver kā uzbrauciens kooperatīviem, bet jāizvērtē pēc būtības. Cenu pirmām kārtām nosaka saražotā produkta tālākās izmantošanas iespējas.

Piemēram, piensaimnieku kooperatīvu izveidotā kombināta Latvijas piens pieredze arī liecina par to, ka ne jau nosaukumā vai piederībā slēpjas panākumu atslēga. Jāizbeidz uzsvērt, kurš no kura un ko iepērk – vai tā zemnieku saimniecība, SIA, kooperatīvā sabiedrība vai kāds ārvalstu uzņēmums. Runa katrā gadījumā ir par reālām preču, tirgus un naudas attiecībām, nevis idejām.

– Jums ir diezgan skeptiska attieksme pret kooperatīviem?

– Ne gluži. Kooperācijas piemēri ir ļoti dažādi. Svarīgākais jau nav izveidot kādu kooperācijas formu, bet gan mērķis, kādēļ to dara. Piemēra pēc varam atgriezties pie stāsta par rūpnīcas Latvijas piens izveidi. Piensaimnieku centrālā savienība savu viedokli pauda vēstulē valsts prezidentam un masu medijiem, kur skaidrojām, kāpēc šo ideju – izveidot vidēja lieluma kombinātu ar visai apšaubāmu produktu klāstu – neuzskatām nedz par veiksmīgu biznesa, nedz nozares glābšanas projektu. Dzīve diemžēl pierādīja, ka pat tad, ja kādai uzņēmējdarbībai tiek radīti teju siltumnīcas apstākļi, tā ne vienmēr ir veiksmīga.

– Tolaik viens no galvenajiem argumentiem par labu Latvijas pienam bija vīzija par iespēju noturēt tirgū labāku piena cenu…

– Maigi sakot, tā bija un ir pilnīga demagoģija. Kā galvenie Latvijas piena produkti tika nosaukts vājpiena koncentrāts, kas ir produkts ar visai zemu pievienoto vērtību, un siers. Pārstrādes jauda – 200 tonnu piena dienā. Ja visā Latvijā dienā pārstrādā teju pusotru tūkstoti tonnu piena, tad kā var vispār iedomāties, ka, pārstrādājot tikai septīto daļu piena, varēs tirgū diktēt piena cenu?! Cenu tirgū varbūt var ietekmēt uzņēmums, kas operē ar 70% pārstrādes jaudu. Atceros Petrēvica kunga, kas ir viens no Latvijas piena projekta veidotājiem, skaisto saukli kādā no LOSP piena grupas sēdēm: “Mēs saviem zemniekiem (kas piegādās pienu jaunajai rūpnīcai) maksāsim visaugstāko piena cenu un arī produktus pārdosim par vislabāko cenu!” Toreiz teicu, ka tas izklausās pēc komunisma, bet, ja tas izdosies, pirmais noņemšu cepuri viņa priekšā. Tā diemžēl nenotika.

Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” decembra numurā.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Šitais parazīts aizmirsa pateikt, ka protekcijas pasākumi darbojas lieluzņēmumos tikai pret dažiem izņēmumiem, tā teikt savējiem, bet pārējos žņaudz nost, īpaši mazos. Kāpēc šitādam lopam ļauj te runāt, tautas jau tāpat vairs nav dēļ šitiem lieluzņēmumu neliešiem.

  2. Es domāju, ka rakstam un tā saturam bija jābūt ar pavisam citu virsrakstu:” Kooperatīvu fenomens jāpaplašina un monopolu diktāts jāsamazina”, ja vien gribam tautsaimniecību virzīt pareizā virzienā!
    Bet žurnālisti jau publicē to, ko viņiem pasūta…

  3. Tu Uldi, pateici to patiesību , ko monopolisti un simtiem govju īpašnieki (lielsaimnieki), kā arī ierēdņi ZM ar Dūklavu priekšgalā nekādi negrib saprast. Proti, ka krīzes apstākļos, ir spējīgas izdzīvot nelielās saimniecības, + vēl tās, kas ir kooperējušās, jo viņas nenomoka kredīti bankās, nav jāmaksā darba algas strādniekiem un nav jāpērk dārga lopbarība, kas vajadzīga govīm ar 10-12 tūkst. kg izslaukumu. Šis lielo modelis strādā tikai pie PIETIEKOšI AUGSTAS piena cenas (ap 30c./kg), tāda nu ir tā realitāte. Nu nebūs tādas cenas ne tuvākā, ne vidējā perspektīvā, tāpēc izdzīvos tikai tādi kā tu, bet lielās fermas varēs ķepuroties tikai tad, ja viņām būs kādi blakusienākumi. Bet tām, kuras eksistē tikai no piena naudas, bankrots garantēts diezgan droši. Sapnis par piena upēm ķīseļa krastos būs izsapņots! Un par to viņi varēs pateikties īsredzīgajai ZM lauku politikai. Jūs, kas visu laiku tikāt diskriminēti, nu varēsiet nedaudz uzelpot.

  4. Vai piena pārstrādes uzņēmums brauks pēc piena pie tantuka ar 4-5 govīm-diez vai.Labi, ka ir tie kooperatīvi.Arī es esmu kooperatīva biedrs un tie 4-5 centi ko kooperatīvs ietur ir normāli: jauztur piena mašīnas, alga šoferiem, piena savākšanas punkta uzturēšana, analīzes un kaudze citu izdevumu par kuriem kooperatīva biedriem galva nesāp.Man pienu paņem regulāri, ar naudu arī nav bijis nekādu problēmu.Protams , ka gribētu mazliet vairāk bet tā kā man kredītu nav tad tie 17 centi ,ko saņemu tagad slaucot savas padsmit gotiņas galīgi bankrotā nedzen-izdzīvot var.

  5. Šis ir viens no briesmīgākajiem zemnieka, piena ražotāja pazemotājiem. Priecājas, ka gadījusies ķeza ar vienu kooperatīvu, grib, lai kombināti sīkajiem piegādātājiem var diktēt savus noteikumus. Pretīgs dinozaurs. Patiesībā tikai apvienojoties, zemnieki var vērsties pret lielražotāju diktātu. Tā bija Ulmaņa laikos, tā ir visā pasaulē. Spilgts paraugs – Latraps, kam izdevies ar graudiem ielausties pasaules tirgos.

    • ” … tikai apvienojoties, zemnieki … “, izrādās, tomēr nestrādā !
      Kopu cūka nebarojas !
      Vispirms jau vajag ne-alkatīgu priekšnieku !
      Daudzie “gudrinieki” tikai bremzē labu pasākumu.
      Otrkārt – nevar no vēl līdz galam nenodibināta kooperatīva
      jau gaidīt miljonus.
      Ja sākumā piena ražotāji daļu piena nodos pa vecam, bet daļu
      jaunajā kooperatīvā, tad tā lieta noteikti aizies !
      Bet ir jau ļerzas, kam mēle neturās aiz zobiem un mēģina
      šantažēt iepriekšējo uzpircēju – tādus vajag klapēt pie katra
      stūra !

  6. Ne jau “Latvijas piens” vai kooperatīvi vainīgi. Visa Eiropa strādā kooperatīvos, tikai ne tādos, kur kāds uzmetas par diktatoru un diktē pārējiem zemniekiem savus noteikumus. Īstā kooperatīvā ir jābūt solidaritātes un vienādas attieksmes principam. Šolks vēl domā sociālisma kategorijās un ir pārāk vecs, lai visu to saprastu. Vēl atceros, kā viņš nepārtraukti “modernizējās” uz zemnieku rēķina, maksājot par pienu 5 sant./kg., jo tā RPK bija lētāk, nekā ņemt bankā kredītu. Atklāti diskriminēja mazos ražotājus. Tagad viņš te runā par citiem, bet savu attieksmi ir aizmirsis.

"Mežvidu" tomātu karaļi pārstrādās arī ogas un kaņepes (6)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi.
Pasaulē
Gribējām, kā labāk, sanāk, kā vienmēr: Valsts izģērbj mazo uzņēmēju (10)Iecere no nākamā gada 1. janvāra noteikt minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni izpelnījusies ievērojamu pretestību, jo uzņēmēji brīdina, ka labie nodomi var beigties ar bēdīgām sekām.
Draugiem Facebook Twitter Google+