Foto – Timurs Subhankulovs

Kopā jādomā par Latvijas lielajām lietām
. Saruna ar Solvitu Āboltiņu 38

Šosestdien bija plānots “Vienotības” kongress. Pirms tā redakcijā runājām ar partijas priekšsēdētāju SOLVITU ĀBOLTIŅU. “LA” sarunā pārstāvēja Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs, Egils Līcītis. Intervija notika pirms Ministru prezidenta Valda Dombrovska demisijas.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

E. Līcītis: – Pēc traģēdijas Zolitūdē atcelts “Vienotības” kongress. Kāds ir jūsu īss vērtējums par notikušo nelaimi ar tik daudziem upuriem, kā ar sabiedrībā pacelto un aktualizēto politiskās atbildības tematu?


S. Āboltiņa: – Laiks patiešām pēc traģēdijas ir pārvērties, tāpēc partijas valde lēma atcelt kongresu. Mums tas bija paredzēts kā kārtējais, lai apspriestos par veicamo līdz Eiroparlamenta, Saeimas vēlēšanām, taču situācija valstī šobrīd ir pilnīgi cita, 22. novembra rītā esam pamodušies citā Latvijā, kurā svarīgi saprast, kurp ejam tālāk, kā rīkojamies pēc traģēdijas. Bet notikušajā ir vainojami konkrēti cilvēki. Nedzīvojam zemestrīču un citu dabas katastrofu zonā, lai tā notiktu, ka mierlaikā 54 cilvēki aiziet uz veikalu pēc maizes un neatnāk mājās. Diemžēl šobrīd sācies politiskais futbols – gan lai nokratītu politisko atbildību no sevis, gan lai pārceltu vainu uz citiem. Tiesībsargājošās iestādes noskaidros personas, kas projektēja vai būvēja ne-drošu ēku, kas pavirši apstiprināja ar parakstiem drošību. Politiķiem svarīgākais ir izvērtēt, kas jādara, lai šādas situācijas nekad neatkārtotos. Varai savukārt jāsniedz visa iespējamā palīdzība cietušajiem un upuru tuviniekiem. Likumdevējiem jāpārskata likumi, kas attiecas uz būvniecību un civilo aizsardzību, jānostiprina normas cīņā ar korupciju, par kuru aizdomas celtniecības nozarē ir pietiekami lielas. Manā uztverē šis arī ir gadījums, kad politiķiem jāpaskatās un jāņem piemērs no glābējiem. Trijiem, ko izvadījām no Doma baznīcas, atbildības cena bija viņu dzīvība. Katram savā vietā jāapzinās sava atbildība pēc ļoti augstas mērauklas.

CITI ŠOBRĪD LASA

V. Krustiņš: – Priekšsēdētāj, par Satversmes preambulu runā mācītāji valsts svētku sprediķos, tai savos tekstos nepaiet garām politiķi un viedokļu līderi. Jūs to pieminējāt savā 18. novembra runā, un vai nepārklausījos? Tiešām lietojāt terminu “valstsnācija”?


– Lietoju gan.

– Šim jēdzienam daži stipri krīt virsū. Ko jūs kā juriste, politiķe teiksiet par šo “kaitīgo” vārdu?


– Vārdu “valstsnācija” sāka lietot tajā brīdī, kad cēlās vajadzība rakstīt un diskutēt par šābrīža aktualitāti – Satversmes priekšvārdu. Autorība pieder Egilam Levitam un Inetai Ziemelei pirms referenduma par divām valsts valodām. Šodienas diskusija ir kā parāds tiem simtiem tūkstošu mūsu pilsoņu, kuri toreiz sajutās, ka viņu valsts ir apdraudēta, un gāja nobalsot pret otru, krievu, valodu. Varbūt politiķi, kad notika šī provokācija, neatrada pietiekamus juridiskus un politiskus argumentus, taču šiem vairāk nekā 800 000 balsotāju “pret” bija gana ar pilsonisko apziņu, ka apdraudējums jānovērš. Referendums parādīja, ka pie spēkā esošās ļoti demokrātiskās Satversmes nav pārāk grūti sarīkot šāda veida provokācijas, un ne velti Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums tapa ilgā laikposmā, kaut mēs to būtu gaidījuši jau tūlīt pēc referenduma. Tajā ļoti rūpīgi izvērtēta citvalstu vēsturiskā pieredze, un šis apkopojums Latvijas Satversmes preambulā tagad būtu atbalstāms. Tāpat nav apšaubāma starptautiski atzītā jurista Levita kunga kompetence, kurš rak-stīja arī 4. maija deklarāciju, kaut, protams, atradušies cilvēki, kuriem preambula netīk pēc formas. Protams, ka izstrādātos 10 punktus vajag apspriest, un Māra Zālīte pēc konferences universitātē teicās piepalīdzēt priekšvārda daiļskanīgumam ar literātes skatu, bet pati ideja lielā daļā sabiedrības ir augsti novērtēta, valda uzskats, ka bija pēdējais brīdis nostiprināt Konstitūcijā mūsu valsts pamatus. Lai to pieņemtu šī sasaukuma Saeimā, reāli viss atkarīgs no ZZS frakcijas, jo nepieciešams deputātu kvalificētais vairākums, divas trešdaļas no simts balsīm. Šobrīd ZZS atbalsts ir, bet vai tas būs stabils, kad likumprojektu sagatavos un iesniegs parlamentā? Ceru, ka būs, jo ZZS deputāti daudz runājuši par nacionālām, tautiskām vērtībām, kam piekrīt viņu vēlētājs. Apbrīnoju iebildumus – vai no preambulas kāds būšot paēdis. Tas robežojas ar dumjību, jo jārisina abējādi – kā praktiskie – gan nevienlīdzības mazināšanas jautājumi –, gan sociālās nodrošināšanas jautājumi, gan demogrāfijas, veselības aprūpes un ekonomikas attīstības jautājumi, tā juridiskās un valstiskās lietas. Un kāda jēga būtu Latvijas valstij, ja mēs nerunājam, ko tā mums nozīmē un kāpēc radīta? 1922. gadā Satversmes preambulu nepieņēma lielā mērā tāpēc, ka tikko neatkarību ieguvušā valstiskumā visiem bija pašsaprotams, kāpēc un kam mūsu valsts nodibināta. Kopš tā laika daudz ūdeņu pārskrējuši, vienam otram ir viegli iniciēt apvainojumus pret valstsnāciju, un šie ļaudis, jāatzīst, “pret” strādā visai prasmīgi. Satversmes 114. pantā precīzi noteiktas mazākumtautību tiesības, un preambulas ietveršana Konstitūcijas tekstā nekādi neietekmēs šo tiesību realizāciju, savukārt ar valstsnācijas nostiprināšanu preambulā tiktu atjaunots vēsturiskais taisnīgums, un valstsnācija neizjutīs apdraudējumu savai valstij arī tajos brīžos, kad kāds to grasīsies apšaubīt.

Reklāma
Reklāma

– Varam droši teikt, ka lielākā daļa “LA” lasītāju atbalsta šāda dokumenta pieņemšanu, un, šķiet, tam piekrīt inteliģence, ja neskaita dažus zinātņu vīrus. Apspriež detaļas, taču cilvēkiem ir svarīgi uzzināt arī jūsu – politiķu – pozīciju. “Vienotības” iznākums vēlēšanu rezultātā var būt stipri atkarīgs no aktīvas līdzdalības preambulas pieņemšanā. Kā virzīsiet procesu?


– Kā teicu – atslēga, lai pieņemtu Satversmes priekšvārdu, ir ZZS frakcijas nostāja. Tekstu precizē, lai to sagatavotu kā likumprojektu.

E. Līcītis: – Vai esat droša par Reformu partijas atbalstu preambulai? Vai viņi negrib uzlabot tekstu un ierakstīt “visi ir mūsējie”?


– Diskusijās, kurās esmu piedalījusies, RP pārstāvējusi Inese Lībiņa-Egnere un ar spēcīgiem juridiskiem argumentiem piekritusi šāda dokumenta tapšanai un pieņemšanai.

– Cilvēktiesību speciālists un amatpersona Nils Muižnieks esot tāds šaubīgs, vai latvieši drīkst paši rakstīt ievadu Satversmei. Vajagot papīru nonest uz “Venēcijas ekspertīzi”. 


– Par to pašu runā preambulas oponents Saeimā Andrejs Elksniņš, un interesanti, ka arī Venēcijas komisijas loceklis 
Aivars Endziņš. Taču šī 
ekspertīze nevar būt saistoša tam, ko ar 2/3 deputātu balsu gribētu izdarīt Latvijas parlaments. Ir ļoti labi konsultēties ar juridiskiem ekspertiem, bet vēl labāk, ja šai svarīgajā jautājumā ir jo lielāks sabiedrības atbalsts un vairākuma viedoklis. Atklāti sakot, es arī neesmu dzirdējusi ļoti argumentētas iebildes pret preambulas pieņemšanu – bez tās, ka ar priekšvārdu nebūsim vairāk paēduši.

– Gan jau parādīsies citi pretargumenti arī. Vai varētu minēt, ka pret preambulas pieņemšanu pulcējas pret nacionālu valsti noskaņoti cilvēki?


– Katrā ziņā ir ļoti dīvaini, ka ar “Saskaņas centru”, t. s. Nepilsoņu kongresu saistīti cilvēki apšauba daudzas lietas, kas Latvijā notiek un notikušas, viņi ne jau tikai Latvijas okupāciju neatzīst. Viņi apšauba arī valsts pamatus, bet daži Saeimas deputāti no “SC” pārkāpa pat pašu doto zvērestu par latviešu valodas aizsargāšanu.

– Nu – eiro kosmopolītiem pat ar latviskiem uzvārdiem arī šķiet nepieņemamas latviskas vērtības, nacionālums. 


– Droši vien ir arī tādi, bet 18. novembra runā uzsvēru, ka preambulas pieņemšana nav jāpadara par “latviski runājošo” un “krievvalodīgo” problēmu. Te izsenis dzīvojušas mazākumtautības. Daudzi cittautieši ir pilnīgi lojāli šai valstij, un valodas referendumā ne bez viņu palīdzības ar tik lielu pārsvaru aizstāvējām vienu valsts valodu Latvijā. Tā ka tas nav tautības jautājums, kuri grib un kuri negrib mūsu vērtību nostiprināšanu Satversmē.

M. Antonevičs: – Sakiet – vai “Vienotībā” ir vienots atbalsts preambulai? 


– “Vienotības” iekšienē neesmu dzirdējusi viedokļus “pret” preambulai. Man liekas svarīgi, ka tie cilvēki, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par valsts neatkarības atjaunošanu, tikpat kā vienbalsīgi atbalsta preambulu. Ļoti profesionāls viedoklis bijis arī LTF priekšsēdētājam Dainim Īvānam. Domāju, ka arī 1990. gadā valstiskās atjaunotnes procesā daudzas lietas uzskatīja par pašsaprotamām un neapšaubāmām, taču izrādījās – tās var tikt apšaubītas.

V. Krustiņš: – Jūtams, ka Valsts prezidents tā īsti nav apmierināts ar valdības rīcību dažu tēriņu ziņā. Runa ir par 100 miljoniem eiro Latvijas prezidentūrai – šie tēriņi frāzēs un politiski varbūt arī skaidroti, bet praktiskās informācijas bijis pamaz. Jautājums – cik mērķtiecīgi tērēs šo lielo naudas summu. 


– Saeimā vadu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē parlamentārās dimensijas plānošanas komiteju. Parlaments iesaistīsies lielajā pasākumā, un mēs veicam priekšdarbus, ko nākamruden ievēlētajiem parlamentāriešiem 2015. gada 1. janvārī – līdz jūlijam – vajadzēs sākt īstenot. Vienīgi “Saskaņas centrs” oktobra beigās pauda viedokli, ka paziņos, vai parakstīs starppartiju vienošanos pirms Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē, līdz novembra vidum viņu attieksme šobrīd ir dīvaina, jo atbilde tā arī nav saņemta, kaut arī komitejas darbā viņi iesaistās joprojām un kopā ar citiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem strādā pie šīs vienošanās teksta.

– “SC” jau ir atsacījies?


– “SC” nav sniedzis skaidru atbildi uz šo jautājumu, kā bija solījuši. Uz “SC” vāji iedarbojās arguments, ka savulaik pat “PCTVL” ir akceptējis vienošanos, ka Latvijas mērķis ir iestāšanās Eiropas Savienībā, kādu noslēdza Jūrmalā pie prezidenta G. Ulmaņa. Saeimas diskusijās uzsveram, ka Latvijas prezidentūrai jābūt gudrai, nevis jāizceļas ar dārgiem tēriņiem. No sarunas ar ārlietu ministru sapratu, ka šais 100 miljonos ietilpst viss ministriju pieprasītais, lai sagatavotos prezidentūras pusgadam. Atbraukušās delegācijas tomēr neēdinās no zelta traukiem ar smalkiem ēdieniem, bet, protams, ka šeit atbrauks gan mazāka ranga, gan pašas augstākās amatpersonas, un Latvijai būs jāsedz izdevumi, organizējot visus pasākumus. Taču reizē tā būs iespēja Latvijas vārdam plaši skanēt, tā būs iespēja pierādīt savu varēšanu, ja gudri veidosim pusgada darbības programmu. Tajā ziņā piekrītu prezidentam, ka ir jābūt skaidrībai, kur tērēs miljoniem eiro, lai ieguldījumi atmaksātos.

E. Līcītis: – Bet tas taču ir racionāls “SC” arguments – kāpēc Lietuvai un Latvijai, vienlīdz lielām zemēm un abām pirmo reizi vadot prezidentūru, Lietuvas ieplānotie izdevumi bija tikai 60 miljoni eiro? To mēģinājuši skaidrot, ka Latvijā ierēdņu korpuss krīzes laikā ir tik noplicināts un sarucis, ka tagad vajagot izdot 100 miljonus – palielināšanai, apmācībai.


– Jā, bet prezidentūra mums neatnāk kā ziema, kas reizēm tik pēkšņi uzkrīt, it kā Latvijā nebūtu zinājuši, ka tāda vispār ir. Par to, ka būsim prezidējošā valsts 2015. gadā, zinājām sen, un vajadzēja savlaicīgi plānot resursus, līdzekļus, lai pēkšņi neuzdotu jautājumus – kur ņemsim jaunus, sagatavotus ierēdņus. Viņi bija jāizglīto visu laiku un nevis tā, ka ministriju apetīte tagad balstās uz apstākli – būs prezidentūra, tāpēc vajag. Būs jāatskaitās – kur, kam vajag.

V. Krustiņš: – Izmantojot iespēju, pajautāšu – tiek spriests par iespēju dibināt preses departamentu. Valdības vadītājs mums atrunājās – neesot līdz galam skaidrs, ko šāda mediju politikas nodaļa darīs. Ziniet, par daudziem departamentiem varētu sacīt, ka tie nodibināti, īpaši neprasot un nesaprotot, ar ko tie īsti nodarbosies. Par preses lietām ir skaidrs, ka citās valstīs valdība kaut kā mēģina virzīt mediju politiku, plaši konsultējoties ar preses pārstāvjiem. 


– Ideja ir atbalstīta, jo tas ir fakts, ka mediju jautājumus Saeimā, valdībā nav kam aizstāvēt un pārstāvēt. Elektronisko mediju “virsvadība” NEPLP šobrīd izvēršas par bēdu ieleju, kur sastopamies ar milzu aroganci un absolūtu nihilismu attieksmē pret pienākumiem, kamdēļ šī institūcija vispār ir radīta. Padome nav gatava virzīt labojumus, grozījumus likumdošanā sabiedrisko mediju lietu kārtošanā, līdz ar to arī šie mediji nav ar pienācīgu pārstāvniecību. Tamdēļ aktualizēts jautājums par preses departamentu, un tas nav no gaisa nokritis, bet pašu žurnālistu, izdevēju pa lielākai daļai izteikts risinājums. Idejas tālākai virzībai kavējis novēlots budžeta līdzekļu prasījums, taču naudu varētu atrast iekšējās rezervēs.

– Līdz Jaungadam citi dibināšot jaunas partijas. Nezinām, cik daudz tādu būs, bet Repšes partija jau pieteikta, un decembrī to dibinās. Kā skatāties uz konkurences parādīšanos, it īpaši, ja Repše taču nav svešs “Vienotībai”?


– Tas ir skumjš process, īpaši redzot, cik daudz naudas tam tiek tērēts. Es aptaujās redzu parādāmies vienu un to pašu ainavu – ārkārtīgi sašķeltu latviešu elektorātu un stipri vienotus krieviskos vēlētājus. Tas liecina, ka partijām prasīs atbildes – par valsti un vērtībām, par to, kurā virzienā gribam, lai Latvija iet. Intervijā “Latvijas Avīzei” Ušakovs palepojās, ka “SC” esot kļuvis arī par vienu no lielākajām latviešu partijām, bet tikpat līdzvērtīgi viņš nesen lepojās, ka bijis kopā ar savu vēlētāju, likdams parakstu, lai krievu valoda būtu otrā valsts valoda Latvijā. Izlasot Ušakova tekstus, ir vērts aizdomāties gan jaunu partiju dibinātājiem, gan jo īpaši tiem, kuri ies balsot – kāda bilde būs pēc vēlēšanām. Lai vēlētāji pajautā ikvienam jaunam spēkam – kāpēc īsti jūs dibināties.

E. Līcītis: – Kā – kāpēc? Lai nokļūtu pie varas!


– Sev neesmu atradusi skaidri sadzirdamas atbildes. Nu – nopeļ esošo valdību. To var darīt. Nu – aizstāvēšot uzņēmējus. To sacījās darīt jau “Par labu Latviju”, kam galīgi nesekmējās vēlēšanās, taču vismaz viens no šiem varoņiem atkal gribot atgriezties. Ja ir veselīgas domas uzņēmēju interesēs, ja ir idejas citās jomās – lūdzu, publiskojiet, nāciet, un mēģināsim to realizēt kopā. Mēs patiešām neesam sveši cilvēki Einaram Repšem. Viņš ieveda politikā Solvitu Āboltiņu un Valdi Dombrovski. Taču pašreizējā variantā tas sašķeļ vēlētāju – labēji centrisko vai latvisko daļu. To, kas varētu noteikt, ka Latvija pēc vēlēšanām nemaina ideoloģisko kursu. Arī no citiem jaunu spēku pieteicējiem es gribētu redzēt programmu, darāmo darbu piedāvājumu, nevis tikai kritiku vai noslēpumainus solījumus. Un visvairāk mani interesē šādu partiju ideoloģija, sevišķi, ja kāds spēks taps ar Ingunu Sudrabu priekšgalā. Tas ir gauži liels nezināmais, jo Repšes komanda vismaz aptuveni kaut ko iezīmē. Summējot – šī ir slikta tendence, kas ved pie politiskas sašķeltības, kad apmierina mazās ambīcijas un nereti sīkiem spēkiem iegūstot zelta karti, diktējot noteikumus Saeimā un valdībā. Tas ir otrādi apgriezts process iepriekšējam politisko spēku konsolidācijas procesam. Ja “SC” turpina nostiprināties, tad latviskajā pusē diemžēl mēģina dalīties, kaut iepriekšējā pieredze liecina, cik tas netālredzīgi.

– Ziniet, ko teikuši daži sabiedrībā pazīstami cilvēki? Ka viņus tuvinātu Repšes draudi, ka “Vienotībā” varu arvien vairāk pārņem “sorosīti”. Repše būšot brīvs no “sorosisma”. Āboltiņas kundzi netur aizdomās par līdzdalību partijas pagriešanā uz citu pusi, bet dažus biedrus un biedres gan!


– Partijas priekšsēdētāja misija ir vienot dažādos spārnus. Viens no biedriem man nesen jautāja, kādā veidā vadīsim vēlēšanu kampaņu, un viņš pat bija saskaitījis septiņus “Vienotības” grupējumus un apzīmējis tos vārdā!

E. Līcītis: – “Profesoru grupa”, ar pumpainām un strīpainām šlipsēm…


– Pēc šlipsēm un pēc svārku garuma – un tas neatvieglo priekšsēdētāja darbu vai “Vienotības” publisko komunikāciju. Tomēr domu dažādība nebūt neapliecina partijas vājumu, un esam arī lūkojuši priekšvēlēšanu ainavu. Ir trīs latviskās partijas, kuras pastāvīgi atbalsta vēlētāju ar plus – mīnus 10 reitingpunktiem. Jāvar piesaistīt vēl vēlētājus, apliecinot, ka tad pēc vēlēšanām nenotiks ideoloģijas un pagriezienu maiņa Latvijā. Tas atkarīgs no mums pašiem, kas tik bieži izejam uz āru ar pretējiem viedokļiem un ko vēlētāji nereti vērtē ar mīnusa zīmi. Tā jāvērš plusā, pierādot, ka diskusijā rodas labākie risinājumi. Kur minējāt nosacīto “sorosītu” galu, iekšējā diskusijā esam vienojušies, ka tas nepārsvērs pragmatisko politiku, pie kuras līdz šim pieturējusies partijas vadība Āboltiņas un Dombrovska personās.

M. Antonevičs: – Runājot par latviešu vēlētāju šķelšanu – vai pašreizējās attiecības koalīcijā to neveicina? Vai “Vienotībai” nav jāuzņemas daļa vainas, piemēram, kad atsakāties no iepriekš norunātā?


– Šajā laikā biju ASV vizītē, kad parakstīja vienošanos termiņuzturēšanās atļauju jautājumā, un nevaru iedomāties ko citu juridiski analfabētiskāku kā šī vienošanās. Mazai valstij ir jāvar aizstāvēt sevi pret dažādiem imigrācijas riskiem. Jāņem vērā ne vien 6000 atļaujas, ko izsniedz pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, bet 66 000 uzturēšanās atļauju, ko Latvijā izsniedz ikgadēji. Jāanalizē, kas rada draudus. Vai tas, ka kāds Putina režīma oponents par miljonu nopērk dzīvokli Jūrmalā vai kādi cilvēki no konkrētām valstīm, kuri te ierodas ar mums nepieņemamu ideoloģiju, izturēšanos u. tml. Kvotu sistēma, kas kā glābšanas riņķis tika izdomāta “Vienotības” frakcijā, radās pēc Zviedrijā ilgi dzīvojušā tautieša ieteikuma. Zviedrijā – ja kādas valsts iedzīvotāji koncentrējas noteiktā vietā un rada vietējo cilvēku interešu aizskārumu sabiedriskajā kārtībā, labklājībā vai citādi, tad tiek piemērota kvota šai valstij. Piedāvātajā likuma variantā tas iestrādāts gaužām ačgārni. Mums ir notikušas vērtīgas sarunas, piedaloties Imigrācijas dienesta un Drošības policijas pārstāvjiem, kurā runājām par riskiem un skaitļiem. Cik, kādu iemeslu dēļ izsniedzam uzturēšanās atļaujas. Kuru valstu un kādi pilsoņi rada riskus. Pati par sevi uzturēšanās atļauja ir individuāls dokuments, un īpašuma iegāde, investīcija nedod iespēju automātiski iegūt šo atļauju. Lužkova kungs investēja, bet tas nenozīmē, ka viņam izdeva uzturēšanās “biļeti”.

E. Līcītis: – Jūs svētku runā pieminējāt Filadelfijas pīrāgus, ar ko tautieši jūs pacienāja. Bet kādi bija vēlējumi, ar kuriem “pacienāja” Amerikas latvieši?


– Ziniet, viņus interesē preambula. Tas, lai tiktu saglabātas mūsu vērtības, ir tuva un svarīga tēma visās turienes auditorijās. Otrs būtiskākais ir valsts atbalsts tam, lai tālā Amerikā saglabātu latviskumu. Tikos ar triju paaudžu tautiešiem. Vecākie sacīja – ieceļojot ASV, bija pilnīgi skaidrs, ka jāglabā saknes, bērni jāsūta latviešu skolās, mums pašiem jānotur kultūra un patriotisms, jo tas viss Padomju Latvijā tiks iznīcināts. Tas noderēs, kad Latvija atgūs brīvību. Pirms divdesmit diviem gadiem, atgūstot neatkarību, latviešiem radās jautājums – vai turpināt uzturēt latviskumu? Bet trimdas bērni, mazbērni joprojām turas pie šīm tradīcijām. Viņiem svarīgi nākt kopā. Jaunākā paaudze iet ASV skolā, tomēr svētkos ir latviešu lokā, un viņu draugi ir latvieši. Tā ka nav – viņi tur, mēs šeit. Esam viena tauta.