Jānis Šipkēvics: Kopā satur kultūras dzīpari 1
“Man šī simtgade noteikti ir valsts svinēšana,” teic mūziķis un komponists JĀNIS ŠIPKĒVICS.
– Kāda ir bagāža, ko esat paņēmis līdzi no simtgades Dziesmu svētkiem?
J. Šipkēvics: – Kā jau pēc liela enerģijas uzplaiksnījuma ir atvilnis, kura epicentrā bijušās emocijas nāk vēlreiz ar jaunām atklāsmēm. Pamatlieta, kuru sapratu – ka Dziesmu svētku laiks definē mūsu patieso būtību. Vismaz vienu nedēļu parādījās īstais potenciāls, kas mūsos mīt. Ir liels darbs censties saglabāt šo sajūtu arī turpmāk – to vienojošo spēku, kas iekodēts dziesmā un dejā.
– Vai svētki ir vienīgā iespēja uzturēt šo savējo sajūtu, un ko atbildēt tiem, kas teic, ka mums svinību esot par daudz?
– Ja notiek liela kopā sanākšana, tas vienmēr nozīmē arī lielu spriedzi, bet svarīgi apzināties, ka tā ir neizbēgama svētku sastāvdaļa līdz brīdim, kamēr visi ir laimīgi un priecīgi. Tāpēc ir milzīga atbildības sajūta arī pret tiem resursiem, ko esam nolēmuši veltīt, lai svētītu šo lielo notikumu. Vai lielāks budžets garantēs svētku sajūtu vai, tieši pretēji, ja tagad noskoposimies, varbūt vēlāk nožēlosim, ka tad, kad tiešām bija jāparāda savs spēks un varenība gan sev, gan kaimiņiem, to neizdarījām.
– Vai ir iespējams personīgi svinēt kaut ko tik abstraktu kā valsti?
– Man šis laiks noteikti ir valsts svinēšana. Esmu priecīgs par zemi, kurā dzīvoju un kuru mīlu, jūtos privileģēts smaržot šo gaisu, dziedāt dziesmas un runāt ar cilvēkiem savā valodā. Valsts ir būtiska identitātes sastāvdaļa, pats pamats, lai vispār varētu iestāties par savām tiesībām.
– Simtgades zaļumballe iezīmēs 100 dienas līdz Latvijas jubilejai. Kas šajā laikā jums pašam bijuši zīmīgākie pieturas punkti?
– Daļa no tiem ģimeniski – piemēram, kopīgas pusdienas 4. maijā ar visu Šipkēvicu saimi – pirmoreiz mūsu ģimenē pie īsta, liela galda ar baltu galdautu. Daudz jaunu impulsu sajutu simtgades atklāšanas notikumā, izrādē “Gaismas raksti”, kas atklāja daudz jauna par Latvijas laikmetīgo mākslu un mūziku, un tās pieredzi.
– Runājot par neordinārām idejām – svinēt simtgadi zaļumballē ir viena no tādām.
– Absolūti to atbalstu. Zaļumballe ir Latvijas kultūras mantojuma sastāvdaļa un arī sociāla platforma, kur mijiedarboties. Ne vienmēr tās notikušas lielā mērogā kā mūsdienās, varbūt tikai kā dažu sētu satikšanās kaut kur dabas ieskautā vietā. Taču no tādām mazām šūniņām, kuras satiekas un ar smaidu pārrunā notiekošo un iepazīst arī tuvākos kaimiņus, aug sabiedrības iekšējā muskulatūra.
– Pašam ir zaļumballes pieredze?
– Ir atmiņas, ka bērnībā omīte ir ņēmusi līdzi uz lauku zaļumballēm. Centīšos to piedzīvot, jo šoreiz būs iespēja to darīt divkārt spilgtāk – līdzīgi kā Dziesmu svētkos, kad katrs koris un dziedātājs ir atsevišķa vērtība, bet, saslēgti vienā svētku gaņģī, rada pilnīgi citu jaudu.
– 11. augusts iezīmē laika atskaites punktu – simts dienas līdz simtgadei. Saistībā ar simboliskiem notikumiem mēdzam kaut ko apņemties, solīt sev vai citiem.
– Jā, man šī sajūta ir saprotama. Man šis brīdis būs 19. novembris, kad sāksies nākotnes Latvijas laiks. Tās paaudzes, kas šobrīd, iespējams, vēl tikai top, ir tās, kas veidos šo zemi un tālāk runās par to, cik viņiem svarīgas tradīcijas, kultūra un tās kopšana. Līdz ar to ar aizvien lielāku atbildību domāju gan par to, kā dziļāk uzņemt informāciju no sakņu sistēmas, kurai esam pieslēgušies, gan par to, kā to varu pārtulkot cilvēkiem, kas ir daudz jaunāki par mani, bet jau spara pilni pārņemt šo stafeti.
