Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. decembris, 2014
Drukāt

Katram zirgam savs raksturs – rāmāks vai straujāks. Jāšanas sporta entuziasta Georga Ivanova pieredze (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Georgs ar Esmeraldu (no labās puses) un Amadeju.

Šķirstot interneta vietnes www.draugiem.lv lappuses, acīs iekrita bildes ar zirgiem un kādu jātnieku, kurš rikšotājam mugurā traucas sacensībās.  Bet kāda bilde uzrunāja īpaši – zirga acs, tik skaista un dzidra, ka tajā atspoguļojas debesis. Šis fotoalbums mudināja uzrunāt bilžu īpašnieku, jāšanas sporta entuziastu rīdzinieku Georgu Ivanovu.

Izrādās, viņš zirgiem veltījis vairāk nekā 30 gadus, jo ar tiem ir saistīts jau kopš bērnības. Deviņu gadu vecumā tēvs viņu aizveda uz sporta skolu Rīgā, Kleistos un mudināja sākt nodarboties ar jāšanas sportu. Bet Georgs bija ar mieru skriet, lēkt un nodarboties ar jebkuru citu sporta veidu, tikai ne jāt. Jo zirgi viņam nepatika. Tā zēns nocīnījās četrus gadus, līdz trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā sāka gūt pirmos vērā ņemamos panākumus. Un tad tas viss viņam pamazām sāka iepatikties. Sešpadsmit gadu vecumā ar zirgu Belfāstu Georgs jau izcīnīja sporta meistara kandidāta titulu. Vēlāk ar citu rikšotāju vārdā Efords piedalījās Pasaules kausa sacensībās, kur Igaunijā ieguva 3. vietu, bet Kijevā 1999. gadā Latvijas komanda ieņēma 1. vietu. Ar Efordu Georgs startēja līdz 2000. gadam, pēc tam aizbrauca uz Vāciju, kur turpināja nodarboties ar zirgiem. Strādājot gan Latvijā, gan Vācijā, Georgs savā mūžā ir iejājis 78 zirgus. Lai gan ikdienā viņš šobrīd nodarbojas ar pavisam ko citu – siltumtrašu ierīkošanu, joprojām atrod laiku arī, lai iejātu jaunos zirgus, kā arī nodarbojas ar šo dzīvnieku nagu kopšanu.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Georgs nolēma iegādāties kuplāku zirgu pulku. Pirmo savā īpašumā ieguva melno skaistuli Difu, vēlāk pasaulē nāca Difas un Eforda meita Esmeralda. Vēl pēc laika rikšotāju pulciņam pievienojās ķēvīte Esēnija. Viņa gan diemžēl saslima un, neraugoties uz operāciju un vislabāko ārstēšanu, trīs gadu vecumā nomira. Difa vēlāk laida pasaulē vēl vienu kumeļu – Amadeju, kurš nu jau sasniedzis piecu gadu vecumu. Zirgu pulciņam pievienojās arī ķēvītes Avēlija un Rika. Otrā ir Prževaļska tipa zirgs – neliela auguma ar lielu galvu un izteikti izliektu muguru. Vēl divi rikšotāji, kuri aplokā pavada laiku kopā ar Georga zirgiem, pieder citai īpašniecei un te ir tikai izmitināti. Arī Esmeralda pēc papīriem patiesībā vairs nepieder Georgam, jo melni spīdīgo zirgu dāmu viņš kāzu dienā uzdāvināja līgavai Annai. Tāpat kā Georgam, arī viņai ļoti patīk šie lielie, gudrie dzīvnieki. Kad vien Annai iegadās brīva diena, viņa labprāt brauc uz laukiem, lai, jājot ar Esmeraldu, izvēdinātu prātu no saspringtā darba mikroķirurģijā. Patiesībā Georgu un Annu kopā arī saveda zirgi. Viņi abi ar jāšanas sportu nodarbojās vienā un tajā pašā zirgaudzētavā, un tur arī viens otrā ieskatījās. Jau pagājuši trīs gadi, kopš pāris mijis laulības gredzenus.

Lai gan Georgam patlaban pieder pieci citi zirgi, vismīļākais no visiem viņam joprojām ir Efords. Tas bija ne tikai skaists, bet arī ļoti paklausīgs, viegli vadāms un ātrs zirgs, teic Georgs. Pagājuši jau aptuveni trīs gadi, kopš staltais rikšotājs divdesmit piecu gadu vecumā šķīrās no dzīves un nu guldīts zemes klēpī mežiņa malā netālu no Ivanovu lauku mājām Bīriņu pusē.

Katram zirgam ir savs raksturs, stāsta Georgs. Cits ir rāmāks, cits straujāks. Viens zirgs klausa labāk, cits – sliktāk. Cits ir miermīlīgāks, cits agresīvāks. Arī Georgs vairākas reizes cietis gan no zirgu kodieniem un spērieniem, gan, krītot ar zirgu, salauzis atslēgas kaulu.

Difa šobrīd ir visvecākais no Ivanovu zirgiem, viņa sasniegusi 18 gadu vecumu un kļuvusi par rikšotāju pulciņa barvedi. Jo, izrādās, zirgu vidū pastāv stingra hierarhija. Pie aplokā nolikta siena klēpja pirmā vienmēr dodas Difa, pēc tam abas uz laiku izmitinātās rikšotājas un daži pārējie zirgi, bet pēdējās vienmēr – Esmeralda un Rika. Jo Rika īpatnējā izskata dēļ pārējiem zirgiem nepatīk, ar viņu draudzējas vienīgi Esmeralda. Lai visi zirgi dabūtu pieēst pilnus vēderus, siens, burkāni un citi dārzeņi aplokā jāber vairākās vietās, stāsta Georgs.

Kad novembra vidū viesojāmies Bīriņu pusē, gaisa temperatūra vēl bija plusos un līdz ar to zirgi varēja uzturēties aplokā, bet nu, kad sasnidzis sniegs un temperatūra noslīdējusi zem nulles, tie pārcēlušies uz stalli. Georgs par to ir parūpējies, lai katram zirgam būtu ērta mājvieta, kur pavadīt ziemas mēnešus.

Mājas zirgi:

(Equus caballus – no latīņu val.)

* pieradināti aptuveni divus tūkstošus gadu p. m. ē.

* savvaļā dzīvo ģimenēs – ērzelis ar aptuveni 10 ķēvēm un kumeļiem

* dzimumbriedumu ērzeļi sasniedz septiņu astoņu gadu vecumā

* metodiska un zinātniska zirgkopība Latvijas teritorijā sākās XIX gs.

* pirmo šķirnes zirgaudzētavu Ēdolē 1847. gadā izveidoja brīvkungs fon Bērs

* zirgu dzīves ilgums – aptuveni 30 gadi

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Bet citi jātnieki jāj ar rikšotājiem, es biju mēģinājusi.

  2. Mīļie tekstu autori! Nu, nevajag “taisīt poēziju” un katrā otrajā teikumā saukt jebkuru zirgu par rikšotāju! Sevišķi muļķīgi tas skan tad, kad piemin jātnieku uz rikšotāja… ja jūs būtu redzējuši rikšotāju šķirņu zirgus, samērā grūti būtu iztēloties uz tiem jātniekus. 😀

Draugiem Facebook Twitter Google+