Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. septembris, 2013
Drukāt

Kopābūšanai. Ģimenei. Savējiem


Foto no K. Vecvagara personīgā arhīvaFoto no K. Vecvagara personīgā arhīva

Par mūziķi KASPARU VECVAGARU varētu teikt – pasaules cilvēks, taču patiesībā viņam nav mīļākas vietas par Liepāju, jo tur viņš ir dzimis un audzis. Kaspars Vecvagars izdevis divus ģimenes mūzikas albumus – “Diegabundža” un “Dieviņš un velniņš”.

Un tikko pie klausītājiem devies Kaspara trešais ģimenes mūzikas albums un grāmata “Am ar mīļumu”, kuru prezentācijas pasākums gaidāms oktobrī Rīgas Kongresu namā. Šobrīd Kaspara dzīve noris starp Latviju un Maskavu, kur viņš īsteno dažādas idejas un turpina iesākto mūzikā. Pamazām piepildās sapnis par savu ģimenes uzņēmumu.

 

– Ar sievu Lauru beidzot esam sapratuši, ko vēlamies – veidot savu ģimenes uzņēmumu “Made in Family” – saime kā ģimene un kopbūšana. Redzot pasauli, saprotot, cik ļoti mēs attālināmies viens no otra, manuprāt, ir svarīgi, lai ģimene sanāktu kopā pie viena galda. Man šķiet, ka jebkurš var atrast kaut vienu stundu, lai būtu kopā ar bērniem, vecākiem, šo laiku pavadot sarunās, nevis skatoties televizoru vai dzerot alu. Tāpēc mums radās ideja – radīt produktus, kas būtu domāti tieši šai stundai ik dienu. Produktu klāstā ir četras kategorijas – spēles, rotaļlietas, grāmatas un mūzika. Mūsu dēlam Rūdim un viņa draugiem dzimst lieliskas idejas šajā virzienā, viņi piedalās tapšanas procesā, arī ar saviem zīmējumiem. Ja bērniem ļauj izpausties, viņi paši izvēlas labāko, ar ko spēlēties, nevis mēs izvēlamies viņu vietā. Mūsu jaunais mūzikas albums un grāmata “Am ar mīļumu” ir saimes dziesmas, piecpadsmit apraksti un idejas kopā būšanai, kuras mēs kopā ar dēlu Rūdolfu un sievu Lauru izveidojām un veidojām visus šos gadus. Piemēram, kāju pirkstu teātris, bildēšanās vai balonēšanās u. c. Mums tas šķiet jautri un interesanti, un varbūt arī kādam citam būs pieņemami. Grāmatai nāk klāt katrai kopābūšanai atbilstoša dziesma. Arī tās ir par kopābūšanu. Tas ir tāds komplektiņš, kuru noklausoties kaut kas sirsniņā aizķeras. Dziesmu tekstu un mūzikas autori esam visi – Rūdis, Laura un Kaspars Vecvagari. Protams, arī brīnišķīgā komanda: aranžētāji Ilze Grunte un Uģis Vītiņš – fenomenāli, mūziku saprotoši cilvēki. Tad arī vokālisti un izpildītāji, kas visu saliek pa notīm ierakstu studijā – Dace Vītola (Leļļu teātra aktrise) un Gundars Grasbergs (Nacionālā teātra aktieris), Ilze Grunte, Andris Grunte, Arnolds Kārklis, Mārtiņš Linde, Uģis Vītiņš, Ivars Kalniņš, Kristīne Kārkle-Puriņa u. c. Viņi neko negaida pretī, jo zina, ka tas ir ģimenei, bērniem, mammām, tētiem un ka tā nav naftas atradne. Protams, sakām paldies arī materiālā formā, bet tas nav svarīgākais, lai gala produkts izdotos labs.

Par Kaspara ģimeni var teikt – pasaules cilvēki un iekarotāji. Dzīvojuši tik dažādās pasaules vietās – no Latvijas līdz Amerikai un atpakaļ. Tad no Āfrikas līdz Maskavai.
Kaspars7

– Tas nav gluži mans nopelns. Sieva Laura strādā Pasaules bankā, un darba dēļ viņai daudz jāceļo no valsts uz valsti uz nenoteiktu laiku. Amerika bija pirmā. Toreiz gadu spurojos pretī. Braucu ciemos, bet tad sapratu, ka ģimene ilgi tā dzīvot nevar. Pieteicās arī Rūdis. Tā sākās mani Amerikas piedzīvojumi. Es tur studēju menedžmentu. Jau tad mēģinājām radīt savu uzņēmumu, veidojām veikalu, kurā tirgojām fantastiskus Latvijas izstrādājumus. Diemžēl nesanāca, jo nebija atsaucības no Latvijas puses, neveidojās sadarbība. Strādāju arī Eiropas Komisijā Vašingtonā. Biju papīru cilātājs – mazs, melns punktiņš lielajā mehānismā. Tur darbojos divus gadus, bet secināju, ka tas nav domāts man. Īpaši lielu prieku Amerikā man sagādāja muzicēšana. Ar vietējiem latviešiem un vēstniecības darbiniekiem rīkojām mazus dziesmu svētkus – katru mēnesi vai reizi divos mēnešos sanācām kopā un līdz rīta gaismai vienkārši dziedājām. Pēc sešiem tur nodzīvotiem gadiem secinājām, ka Amerika ir Amerika. Ja neesi tur dzimis, tad tajā vidē iekļauties ir grūti. Esam latvieši, tādēļ jādzīvo Latvijā. Atgriezāmies. Sāku strādāt Kultūras pārvaldē Liepājā. Dēls Nīcā sāka iet bērnudārzā un mācīties latviešu valodu. Tomēr šis prieks nebija ilgs. Bija jādodas uz Nairobi Āfrikā. Tagad Maskava. Tā vismaz tuvāk mājām. Dzīvojam tur jau gadu. Un tuvākajā nākotnē tur arī paliksim. Tagad, kad esam Maskavā, atkal radušās dažādas idejas. Ceram, ka vairs nenāksies pārvākties citur, jo tomēr pamatīgi cieš Rūdis. Man jaunajā albumā ir pat dziesma “Rūda ceļojums”. Dēls ir staipīts no vienas vietas uz otru, dzīvo uz koferiem un viesnīcās. Tas nav labākais, bet visur tomēr cenšamies nodrošināt mājas sajūtu. Kaut kad mēs noteikti būsim Latvijā, jo brīnišķīgāku vietu pasaulē grūti atrast.

 

Kaspars atzīst, ka līdz šim viseksotiskākā dzīvesvieta bijusi Kenija.

– Nekad nebiju saskāries ar jaunattīstības valsti. Viss tur ir procesā. Tur ir viegli izsisties, viegli būt augšgalā. Tas gan prasa daudz nervu un veselības. Pirmajos mēnešos meklējām, kur dzīvot, apguvām likumus, kārtojām formalitātes. Tad sākām iekārtoties. Viens ir aizbraukt ekskursijā, pavisam kas cits – sākt pašiem tur dzīvi, kaut vai nopērkot dakšiņu, nazīti un atrodot īsto kečupu, kas atbilst garšas kārpiņām. Biju iesaistījies Kenijas divdesmitgadu jubilejas svinību rīkošanā. Tika plānots viss – sākot no bērnu svētkiem, beidzot ar baletiem un Lielbritānijas karalienes ierašanos. Es ļoti priecājos, ka varēju iesaistīties procesā un darīt darbu, ko māku, – rīkot svētkus.

Tomēr, lai kur arī dzīve vestu Kasparu, lielāko daļu laika aizņem mūzika, tās radīšana.

– Kad sākās Irākas karš, sāku rakstīt pretkara dziesmas. Biju jauns, un man šķita, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Nāca ārā sāpe. Tās bija dziesmas angļu valodā, kas ierakstītas arī demo versijā, bet nav izdotas. Sapratu arī, ka angļu valoda nav īstā, kurā būtu jādzied Latvijā.

Sāku rakstīt dziesmas latviešu valodā tai auditorijai, kas man bija aktuāla – bērni, jo bija piedzimis Rūdis. Ierakstu kompānija “Upe tuviem un tāliem” palīdzēja tikt līdz reālam produktam.

Veidoju gan tekstus, gan mūziku. Pats radu tikai pamatbāzi ar vārdiem un melodiju. Tālāk dziesmas neapstrādāju, to veic aranžētāji – U. Vītiņš un I. Grunte, padara tās krāšņākas.

Mīlestība pret mūziku Kasparam radās jau bērnībā, kad viņš spēlēja klavieres un gribēja būt kā Raimonds Pauls vai Imants Kalniņš.

– Šķiet, mūzika man vienmēr līdusi pa visām vīlēm ārā. Bērnībā man patika klasesbiedriem un grupas biedriem rīkot koncertus. Aizdedzu sveces, tad mēģināju izlikties, ka spēlēju klavieres. Visiem liku uzmanīgi klausīties. Es gan neticu, ka kādam patika, bet aiz cieņas pret mani, kamēr muzicēju, sēdēja rātni un klausījās. Man gan vēl aizvien ļoti tāls ceļš ejams, jo es esmu zeme, bet Raimonds Pauls un Imants Kalniņš ir saule.

Vaicāju, kāds bijis Kaspara ceļš līdz viņa trim mūzikas albumiem.

Diegabundza_CD– Radot “Diegabundžu”, es un sieva, auklējot Rūdi, pa naktīm bieži bijām nomodā, tā viena pēc otras radās dziesmas. Kamēr es tās pierakstīju, sieva vaktēja dēlu. Dziesmas nāca tik raiti. Tas bija neticami. Manas dziesmas veidojas, dēlam augot. Radot šo albumu, likās, ka esam zaudējuši savstarpējo saikni, un diegabundžas, ko veidojām bērnībā, lika mums uzmanīgi ieklausīties vienam otrā. Jāieklausās bija katrā vārdā, katrā niansē. Pie “Dieviņa un velniņa” piestrādājām vēl vairāk. Tas nav tik ļoti domāts bērniem, cik visai ģimenei. Manuprāt, tas ir par pakāpi augstāks veikums gan izpildījumā, gan profesionalitātē. Tā kā Rūdis ir nedaudz paaudzies, iespējams, arī dziesmas ir kļuvušas pieaugušākas. Šis albums tapa Latvijā, arī dziesmas. Katrā no mums ir gan dieviņš, gan velniņš. Velniņš jau nav tas sliktākais, arī dieviņam sanāk nošaut greizi. Ja mēs ieklausāmies abos, tad visu darām pareizi. Es domāju, ka jaunajā albumā ir vēl vairāk mīļuma un labuma, jo tas ir kā spēle. Tā ir kopābūšana, un tu izvēlies, ar kuru dziesmu pavadīt vakaru. Pie albuma noformējuma strādāja brīnišķīga māksliniece – Linda Jākobsone. Viņa katrai kopābūšanai veidoja savu mākslas darbu.

Tā vien šķiet, ka Kasparam mūzikas radīšana iet no rokas un arī sadarbība ar mūziķiem nāk viegli.

– Pirmās dziesmas sarakstīju Vašingtonā. Atbraucot uz Latviju, iedevu tās noklausīties Ivetai Mielavai. Jau nākamajā dienā viņa zvanīja, sakot: “Rakstām iekšā!” Es biju tik laimīgs. Iveta Mielava ieteica aranžētāju Uģi Vītiņu. Viņš strādāja pie katras nianses.

Klausoties Kaspara stāstītajā, vēlos noskaidrot, vai viņš ir vienīgais mūziķis ģimenē.

– Tā varētu teikt. Mamma bija un vēl mazliet ir zobārste visiem Nīcā un tās apkārtnē. Manuprāt, ļoti laba. Tēvs savā būtībā ir mākslinieks, šobrīd arī laukakmeņu kolekcionārs. Viņš ir cilvēks ar zelta rokām. Ar pietāti pret apkārtējo vidi veido savu pasauli, kādu to saredz. Viņš noteikti ir arī dzejnieks, jo kādreiz rakstījis dzeju, ticis arī publicēts. Māsa ir daktere. Strādā dramatiskā vietā – Onkoloģijas centrā, kur saskaras ar skarbu dzīves realitāti.

Ar māsu man vienmēr bijusi saskaņa. Tā kā viņa ir vecāka, vienmēr uzņēmās atbildību par visu, ko sastrādāju. Viņa vienmēr man ir līdzējusi un nekad nav pāri darījusi. Man visa bērnība bija spilgta. Opaps un omamma mani mīlēja un lutināja. Viss, ko deva mūsu zemīte, nokļuva man vēderā. Man vienmēr apkārt bijuši lieliski cilvēki. Ģimene, draugi un paziņas. Vienkārši skaistums.

Arī mūzikā ģimene un draugi ir mūsu lielā testa grupa, un, ja viņiem kas nepatīk, tad mēs to labojam, jo tas ir svarīgi.

Rūdis mani aizvien modina agri no rīta. Ar viņu sākas mana diena. Manā muzikālajā darbībā viņš ir pirmais “akmens, šķēres, papīriņš”. Spēlējot savu mūziku, vēroju dēla darbības. Ja viņš no tās nenogurst, bet sāk kustēties un dziedāt līdzi, tad saprotu, ka dziesmā kaut kas ir. Albumos, protams, ir iekļautas tās dziesmas, kas patīk Rūdim. Viņš visas dziesmas zina no galvas – mēs tās dziedam un spēlējam kopā. Vakaros rīkojam mazus koncertus.

Bet kādas emocijas Kasparu pārņem, ik reizi atgriežoties mājās, Latvijā?

– Sāpe. Es pastāvīgi sekoju līdzi visam, kas notiek Latvijā, – gan internetā, gan laikrakstos. To, kas notiek citur, var atļauties laist gar ausīm, jo tas neskar tik ļoti kā norises Latvijā, un ietekmēt tās ir ļoti grūti. Ceru, ka latvieši beidzot apsēdīsies pie viena galda un atkal ēdīs, dzers un dziedās kopā. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Mēs esam divi miljoni. Mēs visi satilpstam vienā debesskrāpī un zinām, ko katrs dara kāpņutelpā. Ja kādu, kas to piesārņo, mēs nevaram piespiest piemēsloto iztīrīt, tad kaut kas nav kārtībā. Mums tomēr vajadzētu visu darīt kopā. Kopā lūgt kāpņutelpu iztīrīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+