Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. septembris, 2014
Drukāt

Kopēju valodu var atrast ar ikvienu. Saruna ar JRT aktieri Ģirtu Krūmiņu (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jaunā Rīgas teātra sezonas sākumā ar mēneša starplaiku notiek divas krievu rakstniecības spīdekļu darbu pirmizrādes – klasiķa Ļeva Tolstoja “Tumsas vara” Gata Šmita režijā, un Aleksandra Vampilova komēdijas “Provinces anekdotes” pirmizrāde 2. oktobrī, leģendārā kinorežisora un scenārista Borisa Frumina iestudējumā. Abās izrādēs spēlē Ģirts Krūmiņš – viens no spožākajiem JRT aktieriem. Mirklī starp mēģinājumiem aktieris piekrita īsai sarunai.

Patiesībā jau vēlme sasaistīt kopā abas izrādes rodas ne tikai to datējuma, “sezonas pirmās”, dēļ, ne arī tikai tādēļ, ka gan Tolstojs, gan Vampilovs ir krievu un pasaules dramaturģijas pīlāri un abus pazīstam kā krievu dvēseles zemūdens akmeņu pētniekus, kuri gan dažādos vēsturiskos laikmetos – pirmais – 19. gadsimta Krievijā, otrais – padomju gados – ielūkojušies šīs dvēseles zemūdens dzīlēs. Tās gribas sasaistīt Jaunā Rīgas teātra tēmas uzstādījuma dēļ, kas zīmīgi sakrīt abos izrādes pieteikumos – abos gadījumos izrādes centrā tās veidotāji likuši cilvēcību jeb, precīzāk, – tās zaudēšanu. Tolstoja lugas veidotāji pauž, ka autoru interesējot tas, “kā visi tajā iesaistītie varējuši nonākt aiz galējās cilvēcības robežas un vai ir iespējams ceļš atpakaļ”. Bet režisora Borisa Frumina veidotais Aleksandra Vampilova lugas “Provinces anekdotes” iestudējums “ir par gļēvulību, kas noved pie agresijas, par to, kā tiek zaudēta cilvēcība”. Tēma neapšaubāmi aktuāla šābrīža ģeopolitiskajās kolīzijās, kad ziņojumi par burtisku necilvēcību, turklāt masveidā, nepavisam ne tālu no Latvijas robežām arvien vairāk rosina domāt par šo jautājumu padomju mantojuma kontekstā – ne velti šo pašu Vampilova darbu pavasarī Valmieras teātrī iestudēja arī režisors Mārtiņš Eihe.

Jautāts par to, vai laikā, kad tepat kaimiņos slīgst jaunā necilvēcības vilnī, ir svarīgi runāt par to tieši krievu autoru valodā, tā teikt, nemēģina “iespēlēt” politisko situāciju teātrī, Ģirts noliedzoši teic – stāsts jau neesot par krieviem vai kādu citu nāciju, tas šajā gadījumā ir plašāks. “Cilvēcības zaudēšana ir visaptveroša – ne tikai Krievijā, bet visur. Stāsts izrādēs ir par cilvēkiem. Protams, mūsdienās tas ir aktuāli. Kaut kā mūsu laiks ir tāds izveidojies. Cilvēki maz lasa, vēstules ar roku vairs neraksta vai vismaz nevelta tam tik daudz laika. Nē, nu gan jau ir cilvēki, kas velta. Tomēr man šķiet, ka šis loks arvien vairāk sašaurinās. Arī tas cilvēku loks, kas veltītu laiku domāšanai par tādām lietām. Vampilovs, Tolstojs – nu ir viņi ģēniji! Paceļ tos būtiskos jautājumus, kas ir katram cilvēkam, tos, uz kuriem balstās visa dzīve. Pamatjautājumus.”

Aktieris Ģirts Krūmiņš Tolstoja “Tumsas varā” spoži spēlē Akimu, kurš vispārēja morāla pagrimuma situācijā, kad tiek izdarīts noziegums, vienīgais nezaudē savas vērtības, pārējo “zemisko” kaislību virpulī izrādoties gluži vai apustuļa lomā. Aktieris gan domīgi noteic, viss neesot tik vienkārši – “Akima dzīve ir diezgan grūta, jo ir jāstrādā, jācieš, jāievēro pazemība.” Tiesa, šobrīd Akims līdz oktobrim, kad gaidāma nākamā izrāde, esot “atlikts” tādos kā aktiera pagaidu apcirkņos, jo visa uzmanība veltīta Vampilova “Provinces anekdotēm”, un var just, ka aktieri saruna par šo lomu mazliet nervozē.

“Ir lomas, kas prasa vairāk iekšējās telpas, domu un jūtu, arī laiku, lai noskaņotos un sagatavotos, un šīs abas tādas ir. Tas gan vairāk attiecas uz laiku pirms izrādes, uz sagatavošanās posmu. Pēc izrādes gan cenšos ātri “izlēkt” ārā no lomas,” pasmaida aktieris.

Šobrīd aktiera uzmanības centrā ir “Provinces anekdotes”, viena no četrām Vampilova lugām, kas apvieno divus atsevišķus viencēlienus – “Gadījums ar metranpāžu” un “Divdesmit minūtes ar eņģeli”. Ģirts Krūmiņš iejūtas divu personāžu lomās. “Esmu ārsts un agronoms,” lakoniski noteic aktieris. “Vairāk par sižetu neatklāšu. Patiesībā manu personāžu profesijai nav nozīmes. Šobrīd strādājam ar režisoru, viņš ir šeit, sēž blakus, bet izrāde jau sāks dzīvot tikai tad, kad būs publika. Ja izdosies, kā iecerēts, man liekas, jābūt interesanti.”

Aktieris teic: “Vampilovs ir ļoti grūts autors. Pirmajā brīdī tu izlasi, un viss šķiet ļoti saprotams un skaidrs. Liekas – tikai jāsāk spēlēt. Un tad izrādās, ka atkost to tekstu tā, lai tas būtu interesanti un lai tas nebūtu sadzīviski, lai Vampilova teksti kaut kā izceltos – tad ir jāpamokās.”

Kopā ar režisoru Borisu Fruminu izrādes aktieru sastāvs (Andris Keišs, Varis Piņķis, Iveta Pole, Elita Kļaviņa vai Regīna Razuma, Gatis Gāga, Ivars Krasts un Jana Čivžele) strādājuši jau kopš pagājušā gada maija. Ģirts stāsta – mēģinājumus kopā ar Fruminu atsākuši septembra sākumā, un pirmizrādes priekšvakarā mēģinājumu grafiks ir sakārtots burtiski minūtēs, arī sarunas laikā aktieris laiku pa laikam uzmet uzmanīgu skatu pulkstenim – sarunai jāiekļaujas niecīgajā laika sprīdī pirms mēģinājuma.

Pirms diviem gadiem Ģirts Krūmiņš JRT iestudētajā Vampilova lugā “Čulimska. Pašu cilvēki” lieliski nospēlēja Jeremejevu, vecu vīru no taigas, kuru ikviens var pamācīt un arī apsmaidīt – toreiz režisora Regnāra Vaivara redzējumā. Aktieris atzīst, strādājot kopā ar režisoru Fruminu, šis esot gluži cits Vampilovs. “Man pašam tas ir pārsteigums. “Provinces anekdotes” zināju jau iepriekš, bet man neienāca prāta, ka no tā varētu iznākt kaut kas tik… traģikomisks. Teksti, kas ir pilnīgs absurds, iegūst citu nozīmi – laikam nebiju tajos ielasījies. To, ka režisors ir kino cilvēks, gan nejūtam. Viņš vienkārši strādā ļoti filigrāni, un ir jābūt ļoti uzmanīgam ar ritmu, ar mizanscēnām. Nav jau tā, ka viņa stilā būtu kaut kas kardināli citāds, tomēr katram ir savs veids, kā strādāt. Redzēs, kā mums izdosies.”

Aktieris atzīst – komēdija ir ārkārtīgi grūts žanrs. “Ir jābūt ļoti stingram izrādes karkasam – mizanscēnām, “pārgājieniem”. Neko nedrīkst atstāt uz labu laimi – iešu, runāšu, kad gribēšu.” Aktieris komēdiju salīdzina ar nošu partitūru. “Tev ir uzrakstītas notis, bet katrs tajā ļoti stingrajā uzstādījumā pamanās ielikt savu brīvību.” Ģ. Krūmiņš stāsta, līdzīgi kā daudzās citās Jaunā Rīgas teātra izrādēs, aktieri arī šoreiz izrādi būvējot paši. “Tam vienkārši pievienojas kaut kādi režisora uzstādījumi. Tā tas ir vienmēr – šajā ziņā pie mums nekas nav mainījies. Protams, ja režisoram ir savs uzstādījums, tad tas ir jāīsteno.”

Šajā sezonā Ģirtu Krūmiņu bez jau repertuārā esošajām izrādēm – “Oblomovs”, “Ilgu tramvajs”, “Peldošie – ceļojošie”, “Latviešu mīlestība” – redzēsim vēl divās pirmizrādēs – Alvja Hermaņa iestudētajos “Divpadsmit krēslos”, kā arī Vladislava Nastavševa pavasarī iestudētās izrādes “Peldošie – ceļojošie” turpinājumā, kas pirmizrādi piedzīvos nākampavasar.

“Mazliet dosimies arī ārpus Latvijas ar “Garo dzīvi”, saka aktieris, atzīstot, ka mēģinājumu karstumā pat piemirsis, kur tieši viesizrādes būs – kā vēstīts teātra sabiedrisko attiecību sadaļā – “Garā dzīve” februārī ceļos uz Lihtenšteinas teātri. “Tu vienkārši iekāp iekšā izrādē un spēlē. Izrāde pati paņem un aiziet automātiski,” jautāts, kā iespējams saglabāt azartu izrādē, kas spēlēta jau vairāk nekā desmit gadu, saka mākslinieks. Tomēr viņš atzīst, ka rutīnā nav iespējams iegrimt – to neļaujot publika. Un nav svarīgi, vai izrāde kārtējo reizi spēlēta šeit, Latvijā, vai kādā no viesizrādēm ārzemēs. “Jūnijā ar Gata Šmita “Dukšiem” Vīzbādenē (festivāls “New plays from Europe”) bija ļoti labs tulkojums, un publika uzņēma ļoti labi. Ikvakara lēciens nezināmajā nav atkarīgs no vietas – protams, spēlējot citā telpā, vienmēr ir pamatīgs stress, tomēr ikviena publika ir tāds “nezināmais”. Tepat teātrī tā atšķiras dienu no dienas. Piektdienas, sestdienas publika kaut kā pēc noskaņojuma vien atšķiras no tiem, kas nāk svētdienā. Katru vakaru nāk cilvēki, kam tas stāsts jāstāsta no jauna. Sejas tu neredzi, bet to, kāda ir publika, to gan jūt. Tā ir tāda abpusēja sadarbība. Protams, skatītāju atzinība ir balzams, bet tā notiek tikai tad, ja kaut kas ir ielikts tajā lomā. Ja nav atdeves vai domas no manas puses, tad kāda gan var būt atdeve no publikas! Publika nav muļķe. Protams, katram atšķiras tas, ko viņš tai izrādē vai personāžā ierauga. Kopēju valodu var atrast ar katru cilvēku, ja ir tas savienojums par kaut kādām kopējām lietām, aizkustināt var jebkuru, vienalga, kādos amatos viņš ir vai nav. Protams, tu nekad nevari paredzēt, ko īsti katrā skatītājā izraisi. Man varbūt šķiet, kaut kas nav nozīmīgs, bet kāds cilvēks, to redzot, pēkšņi atceras kaut ko no savas dzīves. Paredzēt nevar.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+