Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Kopt mūsu spēka lauku. Saruna ar Annu Žīguri

Preses konference par Lielo Talku

Rakstniece Anna Žīgure.

23.08.2013 Dace Kokareviča
 (6)
Foto – Karīna Miezāja
Saruna ar diplomāti, rakstnieci, tulkotāju un publicisti Annu Žīguri pirms 65. jubilejas.


– Jūs sava vectēva rakstnieka Edvarta Virzas un vecmāmiņas dzejnieces Elzas Stērstes piemiņu kopjat, uzturot privāto muzeju “Billītes”. Taču, ja paraugāmies plašāk, kā valstī tiek kopta kultūrvēsturiskā atmiņa, kādi ir secinājumi?

– Katrs atsevišķs cilvēks daudz ko dara, un to jau rāda Ilzes Būmanes grāmatas par privātiem muzejiem. Bet valstiskā līmenī ar valstisku domu kultūrvēsturiskā piemiņa netiek īpaši kopta. Ir diezgan liela aiza starp cilvēkiem, kas kaut ko dara, un starp varu, un reizēm viens otru tie nesaprot. Cilvēki, kas apmeklē “Billītes”, prasa, vai valsts kaut kā palīdz uzturēt muzeju, ar to domādami galvenokārt, vai valsts dod naudu. No valsts neko neesam saņēmuši, un mēs neesam arī lūguši. Kultūrvēsturiskās piemiņas kopšanā daudz dara pagasti un pašvaldības.

Bet runa ir par daudz ko vairāk – par mūsu tautas kultūrvēsturisko atmiņu, piemiņu un tās uzturēšanu, taču kultūrvēsturiskās apjēgas un domāšanas bieži trūkst. Jo arī šajā ziņā padomju laiks ir nodarījis milzīgu postu, un sevišķi tas noticis ar domāšanu. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai diemžēl par daudz ko ir priekšstats “tas nav svarīgi”.

Iepriekšējā svētdienā biju dīvainā vietā – meklēju “Lejasstrazdu” mājas. Par “Lejasstrazdiem” izlasīju 1926. gada avīzēs, kurās stāstīts par Somijas prezidenta Lauri Kristiana Relandera viesošanos, kad viņš bija valsts vizītē. “Pēc skaistajiem goda vārtiem viesus sagaida un apsveic saimnieks Eduards Peize ar namamāti un lūdz viesus namā. Šeit izsalkušos ceļiniekus pārsteidz bagātīgi klāti galdi. Prezidents Relanders acīmredzot aizkustināts par mīļo apsveikšanu un uzņemšanu zemnieku saimē. Namatēvs izrāda savu lielisko saimniecību ar 12 pūrvietu plašo augļudārzu un moderno kūti 60 lopiem.”

Interneta vietnē “Zudusī Latvija” izlasīju, ka 1939. gadā “Lejasstrazdu” saimniecība bijusi starp modernākajām un labāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā, Peizes kundzei kā priekšzīmīgai lauksaimniecei 1938. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Ir zināms, ka šī Alma Peize mirusi 1985. gadā Mičiganas štatā. Šo māju Zemgalē vairs nav. Tajā vietā bijis kolhozs vai sovhozs, vecas kūtis vēl saglabājušās. Svētdienas rītā uz ielas sastaptie cilvēki neviens man neprata vai negribēja atbildēt latviski, un par “Lejasstrazdu” mājām neviens neko nebija dzirdējis. Man kļuva neomulīgi no pretjautājuma krievu valodā: “Bet kāpēc tas jāzina?” Veikala pārdevēja latviski neatbildēja, veikalā milzīgs klāsts degvīna dzērienu – bija sajūta, ka esmu nokļuvusi dziļā Krievijas sādžā.

– Kultūras ministrija solīja izstrādāt metodiskos principus, pēc kuriem kultūras kanonu aktualizēt, papildināt. Cerams, ka tad ierakstīs arī Edvarta Virzas “Straumēnus”, jo neizprotami, kāpēc pagaidām tur to nav.

– “Straumēnu” un Virzas sakarā daudzreiz ir dzirdēts: nav aktuāli. Manuprāt, tas ir tikpat aktuāli kā dainas un citas mūsu vērtības, un celt mūsu ļoti nozīmīgu dzejnieku un rakstnieku no padomju laika nomelnojuma un aizmirstības vienmēr ir aktuāli.

Ar kultūru vispār ir tāpat kā ar darba morāli. Ja cilvēks ilgāku laiku ir bezdarbnieks, viņam zūd vajadzība strādāt arī tad, kad darbs ir. Un var notikt tā, ka cilvēkam zūd vajadzība pēc kultūras vispār. Jo bez tās jau var kaut kā izdzīvot. No nācijas viedokļa tas varētu būt pat liktenīgi.

Francijas, Spānijas, Anglijas, arī ziemeļvalstu piemērs rāda, ka tur ļoti gādā par savu kultūru un lai nākamās paaudzes nezaudē ar to saikni. Arī Krievijā krievu kultūras mācīšana jauniešiem notiek ārkārtīgi pārdomāti.

– Par jūsu vecmāmiņu Elzu Stērsti rakstnieku enciklopēdijā teikts, ka viņa kā tā saucamās franču grupas dalībniece bija Sibīrijā. Kurā vietā?

– Irkutskas apgabala Taišetā.

– Sibīrijā man bija jādomā par to, ka Latvijā uz 25. marta un 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumiem citu valstu vēstnieki vienmēr ierodas, taču viņu vidū nav Krievijas un Baltkrievijas vēstnieka. Kā jūs, būdama pieredzējusi diplomāte, to vērtējat?

– Viņi ir dienestā, uzdevumu pildītāji. Ja no Maskavas vai no Minskas netiek dots uzdevums piedalīties, tad viņu šajos piemiņas brīžos nav. Ja Krievijas virzībā kaut kas mainīsies, novērtējot savu ne tikai slaveno, bet arī apkaunojošo vēsturi, tad arī pārmaiņas redzēsim.

– Krievijā oficiālā versija par deportācijām ir šāda – no valsts rietumu rajoniem komandantūras uzraudzībā tika evakuētas tik un tik ģimenes.

– Nuja, bet arī Latvijā un no latviešu puses ir dzirdēti uzskati, ka ne jau visi, ko izsūtīja, bija bezvainīgi.

Daļa mūsu tautas ir ļoti nezinoša un apmaldījusies savas vēstures vērtējumā. Un, ja nav precīzas, skaidras nostādnes, tad ar tādiem cilvēkiem var veiksmīgi manipulēt. Es nedomāju, ka patiesībai jābūt melnbaltai, taču jābūt precīziem nostādījumiem un lietām, kam vajadzētu būt pilnīgi skaidrām.

Somijā, piemēram, visiem ir pilnīgi skaidrs, ka Ziemas karu 1939. gadā sāka Padomju Savienība, uzbrukdama Somijai. Mūsu vēsturnieki ir pētījuši, daudz ko darījuši, bet viņu pētījumi nav visiem pieejami.

– Tā saucamās Krievijas tautiešu nevalstiskās organizācijas cītīgi un enerģiski izglīto krievu jauniešus savā vēstures izpratnē, to rāda kaut vai 9. maijs Pārdaugavā.

– Lauks, ja to neapsēj, tukšs nepaliek. Tāpat notiek ar apziņas lauku. Ja nav kopts savas valstiskās apziņas lauks, tad tur izplešas citas valsts apziņa. Joprojām domāju par to, kāda kļūda bija lēmums pārdot uzturēšanās atļaujas Latvijā un cik nepareizi, ka tas turpinās. Īpašums, ko nopirkuši cilvēki no Krievijas, Ukrainas vai citas valsts, ir vienreiz pārdots, kāds par to ir naudu saņēmis, varbūt arī valsts kaut ko dabūjusi, un viss. Vienreiz pārdots nav investīcija. Bet kādu kultūras telpu tas viss nes līdzi… Jūrmalā, arī Rīgā, vietējie iedzīvotāji sāk justies slikti. Atskaitot varbūt tautas svētku dienas… Tas tāpēc, ka mūsu valstī ir tik daudz svešas mentalitātes.

Tas nav pareizi, ka latvieši nejūtas saimnieki savā zemē. Protams, nometnē, piemēram, “3×3″, un folkloras nometnēs, un Tērvetes svētkos, un visvairāk Dziesmu svētkos, šī sajūta neapšaubāmi ir. Gribētos, lai varenais garīgais spēks cilvēkos saglabājas, lai nepazūd, svētkiem beidzoties.

Nekādā ziņā nedrīkst pakļauties, nedrīkst pieņemt domu, ka latviešiem ir nenoteiktas nākotnes izredzes vai ka Latvija varētu nepastāvēt. Tādas domas ir jāizravē no apziņas! Protams, Latvija pastāvēs!

Katram pilsonim, kas apzinās sevi par Latvijas pilsoni (mums ir arī tādi pilsoņi, kas neapzinās sevi par Latvijas pilsoni vispārpieņemtā nozīmē), ir milzīga atbildība uzturēt šo valsti.

– Jūsu romānos ” Viņi. Ceļā” un “Viņi. Svešos pagalmos” atainoti Otrā pasaules kara bēgļu likteņi. Kas rosināja ķerties pie šīs tematikas?

– Trimda padomju laikos bija aizliegta tēma, un pēc neatkarības atjaunošanas šiem cilvēkiem bija grūti atgriezties un pilnvērtīgi iekļauties mūsu zinātnes un kultūras apritē.

Šķita svarīgi uzrakstīt
par to, kas notika Latvijā 1944. gadā un vēl 1945. gadā līdz pat maijam, kad Eiropā beidzās karš, – kādas bija noskaņas un ko cilvēki domāja, cik viņu pašu griba, cik nejaušība un cik ar varu piespiesti pamest savas mājas. Kamēr mūsējie bija nometnēs Vācijā, tikmēr šeit padomju propaganda darīja visu, lai viņus nomelnotu. Lēja un lēja pār viņiem melnu propagandu, tikmēr beigās ir tauta sadalīta. Joprojām ir “viņi” un “mēs”. Otrā grāmata rāda lielo garīgo spēku, kas latviešiem bija nometnēs un kas palīdzēja viņiem izdzīvot.

Esmu iecerējusi vēl trešo grāmatu par braukšanu prom uz dažādiem kontinentiem un pirmajiem gadiem, kad mūsu bēgļi dzīvoja ārkārtīgi grūtos apstākļos, darīja smagus vienkāršus darbus, lai kaut kā izsistos un dotu iespēju bērniem izglītoties. Un lai uzturētu latvietību pusgadsimta garumā.

Ārzemēs latviešiem nav bijis tāda jautājuma, vai ” Straumēni” ir vajadzīgs darbs vai ne, tur visi to zina. Virzam tagad iznāk Raksti – ar lielām grūtībām; mecenāte Māra Dole nomira un nepaspēja līdz galam atbalstīt.

– Jubilejās mēdz atcerēties liktenīgus dzīves pavērsienus. Kādi tie bijuši jums?

– Nezinu, vai tā nejaušība vai likumsakarība, vai Dieva griba, taču ļoti izšķirošs visai manai turpmākajai dzīvei bija lēmums 1966. gada agrā pavasarī doties studēt uz Tartu universitāti. Esmu ļoti labi iepazinusi Igauniju, daudz tulkojusi, un tas, ka Tartu universitātē iemācījos somu valodu, deva iespēju kļūt par vēstnieci Somijā.

– Daudzpusīgā kultūras pieredze arī bija svarīga vēstnieces darbā.

– Somijas uzņēmējs Bobs Biodē, kas vēlāk kļuva par Latvijas goda konsulu Somijā, sešos gados par mani izteica trīs dažādus vērtējumus. Brīdī, kad mani iecēla par vēstnieci, Bobs Biodē esot saucis: “Vai tā jaunā Latvija galīgi nesaprot, ko dara, ja tur ir bads, bet viņi ieceļ kultūras cilvēku par vēstnieku!” Pēc kāda laika, atceros, braucām sagaidīt uz lidostu no Amerikas atlidojušo Latvijas lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru, un Bobs Biodē man teica: “Tu esi tāds cilvēks, kas varētu darīt visu ko. Aizmirsti savu kultūru!” Pagāja vēl daži gadi, Biodē palīdzēja sponsorēt vērienīgus Latvijas kultūras notikumus Somijā un secināja: “Cik labi, ka tu esi kultūras cilvēks! Es tagad saprotu, cik liela nozīme ir kultūrai.”

– Jūs ar Juku Rislaki esat kopā jau vairāk nekā 20 gadus. Atceros gan, ka Letonikas kongresā dzirdēju – latviešiem un somiem esot ļoti līdzīgi gēni, šajā ziņā somi esot mums tuvākā tauta.

– Jā, tas ir pētīts, ka somi ir ļoti tuvi latviešiem, mums ar somiem nav īpašu mentalitātes un kultūras atšķirību. Atskaitot to, ka latvieši 50 gadus dzīvojuši okupācijas režīmā kā Padomju Savienības sastāvdaļa un esam sociālistiskā dzīvesveida produkts, bet Somija visu laiku ir bijusi neatkarīga valsts. Tā ir lielā starpība, kas mūs šķir – gan cilvēku domāšanā, uztverē, gan dzīvesveidā. Ne reizi vien latvieši, aizbraukuši uz Somiju, salīdzina – kā mēs būtu dzīvojuši, ja ne tie 50 okupācijas gadi.

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+