Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
7. jūnijs, 2013
Drukāt

Kopt tuvinieku var iemācīties

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Kursi bija diezgan intensīvi – sākumā vienreiz nedēļā, pēc tam – divas reizes mēnesī. Mums rādīja filmas par vecuma demenci un Alcheimera slimību, stāstīja par paliatīvo aprūpi, bija arī praktiskās nodarbības – kā iecelt gultā vecos un slimos cilvēkus, kā viņus apkopt, pārvietot,” stāsta cēsniece Maija Rence, kura mājās aprūpē savus slimos vecākus.

 

Pirms dažiem mēnešiem Maija kopā ar citiem pārrobežu sadarbības programmas projekta “Inovatīvi risinājumi veco ļaužu aprūpei mājās” (INNOCARE) dalībniekiem no Cēsu un Apes novadiem saņēma Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas apliecību par aprūpētāju apmācības programmas apguvi.

 

Zināšanas ļauj 
rūpēties labāk

“Pirms diviem gadiem Cēsu novada avīzē izlasīju, ka ir tāda atbalsta grupa iedzīvotājiem, kuri aprūpē pensijas vecuma tuviniekus. Sāku par to interesēties, jo mājās man bija gan gados vecs tēvs, gan ļoti slima mammīte. Apmeklēju grupu apmēram gadu, kad kādu dienu man piezvanīja no sociālā dienesta un piedāvāja reizi nedēļā iet arī uz aprūpētāju kursiem. Par laimi, kolēģi nāca pretī un šajās dienās mani aizvietoja.

Mums stāstīja par dažādām krīzes situācijām, ar kādām var nākties sastapties ikdienā, mācīja, kā laikus pamanīt, ka vecajam cilvēkam kļuvis sliktāk ar veselību. Īpaši interesantas un izzinošas bija filmas par Alcheimera slimību un vecuma demenci. Jaunās zināšanas man ļoti noderēja, jo ļāva pieņemt lēmumu arī savā ģimenē,” atzīst Maija Rence.

No vīra puses viņai ir divas vecas radinieces, pie kurām viņa ar vīru regulāri braukuši, palīdzējuši. Viena sirmgalve pirms diviem gadiem nomira, bet otrai strauji pasliktinājusies veselība – viņa cietusi no vecuma demences un Alcheimera slimības. Tieši apmācību laikā redzētais un dzirdētais ļāvis saprast, ka mājās radinieci kopt tik labi, kā vajadzētu, nav iespējams. Tāpēc pieņemts lēmums ievietot viņu pansionātā, kur speciāli apmācīts personāls var nodrošināt viņai nepieciešamo kopšanu visu diennakti.

“Mans lielākais ieguvums bija tas, ka satikos ar cilvēkiem, kuriem bija tādas pašas problēmas kā man. Visu laiku biju rīkojusies pēc savas izjūtas, bet apmācību laikā guvu apstiprinājumu tam, ka daudzas lietas esmu darījusi pareizi,” atzīst Maija Rence. Šī apziņa viņai tiešām ir svarīga, jo piecus gadus viņa kopa savu nu jau aizsaulē aizgājušo māti, kas pēdējos mēnešus bija pilnīgi uz gultas. Par laimi, viņas tēvs par spīti cienījamam vecumam – viņam ir 92 gadi -– un pārciestajām astoņām operācijām vēl ir diezgan stiprs. “Labā laikā iet ārā, noliek malā štoku un rok ar lāpstu. Rokas viņam vēl stipras. Viņš mums ir liels palīgs,” sirmgalvi slavē meita.

Jautāta, vai nav grūti savienot darbu ar tuvinieku aprūpi, viņa noliedzoši purina galvu. “Ja man paliek par grūtu vai uznāk depresija, palīgā nāk ģimene – vīrs, dēls un abas meitas, vienai gan jau ir pašai divi bērniņi. Esam četras paaudzes vienā mājā. Arī darbs bērnudārzā – manā grupiņā ir divus gadus veci bērni – man ir kā veldze.”

 

Labs projekts, 
tikai beidzies

“Ar kursu dalībniekiem bija ļoti interesanti strādāt, jo šiem cilvēkiem visiem jau bija praktiska pieredze, tātad pavisam cita interese un motivācija mācīties,” saka koledžas Sociālās aprūpes katedras vadītāja Dace Erkena, norādot, ka šāda tuvinieku apmācība pēc koledžas pasniedzēju izstrādātās programmas notikusi pirmo reizi.

Vairākas nodarbības bija veltītas saskarsmei un komunikācijai ar veciem cilvēkiem, gerontoloģijai, paliatīvai aprūpei. Ļoti liela interese bija par gulošu pacientu aprūpi – izgulējumu apkopšanu, higiēnas jautājumiem, dažādiem palīglīdzekļiem, ko var izmantot mājas apstākļos.

Koledžas pasniedzēja – medicīnas māsa ar augstāko izglītību – uz Cēsīm braukusi ar visiem uzskates līdzekļiem, rādījusi un stāstījusi gan par pārsēju lietošanu, gan pamperu nomaiņu, gan par higiēnas procedūrām, piemēram, matu mazgāšanu. Daudz ērtāk taču gulošam slimniekam matos iepūst sauso mazgājamo līdzekli un tos izķemmēt nekā mazgāt ar ūdeni un ziepēm.

Diemžēl tuvinieku apmācība bija tikai viena no projekta INNOCARE aktivitātēm, kas nu beigusies. “Ja veco ļaužu aprūpētāju apmācībai atrastos finansējums, to varētu turpināt, jo gribētāju netrūkst,” domā Dace Erkena.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+