Māris Zanders: Kopumā mums ir veicies gluži labi 4
Novembra svētku periodā ikdienā ierasto pukstēšanu vismaz uz laiku nomaina dažādas intensitātes emocijas, kas apkopojoši tiek sauktas par patriotismu.
Pašsaprotami tās saistās ar Latvijas valsts izveidi, tās zaudēšanu un atkal atgūšanu, savukārt, kad svētku noskaņojums pagaist, atgriežas dažādi kritiski vērtējumi par to, kā mums ar atgūto valstiskumu ir veicies utt.
Tādēļ šī teksta ietvaros runa būs nevis par valsti, bet par zināmā mērā senāku vēstures posmu.
Teksta mērķis ir atgādināt, ka par nācijas pastāvēšanu sekmīgumu pašreizējās valsts formā mēs varam strīdēties ilgi un dikti, tomēr kopumā šajā teritorijā dzīvojošie par nāciju ir attīstījušies visnotaļ īsā laika periodā.
To ir vērts neaizmirst un novērtēt. Citiem vārdiem sakot, no šodienas viedokļa pašsaprotami jēdzieni, kas veido mūsu pašidentitāti, nemaz tik seni nav, un var teikt –,ja cilvēku kopa kļūst par nāciju un piedevām vēl izveido savu valsti nepilnu simts gadu laikā, tas ir diezgan braši.
Pirms divdesmit gadiem iznākušajā grāmatā “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā” pazīstamā zinātniece Janīna Kursīte raksta: “Īpatnēja metamorfoze 19. gadsimta latviešu kultūrā notiek ar pašu nacionālās identitātes galveno terminu “tauta”.
Latviešu folklorā vārds “tauta” tika lietots daudzskaitļa formā un tikai ar nozīmi svešie. Folklorā bija vārds “ļaudis» ar nozīmi “brīvie cilvēki”. Nacionālās identitātes apzīmēšanai šis vārds nederēja … tāpēc nācās paplašināt vārda “tauta” semantisko aploci.
Un tieši 19. gadsimta otrajā pusē vārds “tautietis” ieguva jaunu nozīmi…”
Savukārt šogad iznākušajā krājumā “Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz Latvijas valstij” pētnieks Toms Ķikuts atzīmē: “Jēdzienu “Latvija” latviešu valodā 19. gadsimta 30. gados pirmoreiz lietoja vācbaltiešu mācītājs Karls Kristians Ulmans, minot to kā lietuviešu izmantoto jēdzienu latviešu apdzīvotās zemes apzīmēšanai.
50. gadu beigās šo jēdzienu plašākā apritē ieviesa Juris Alunāns, attiecinot to jau uz latviešu tautas zemes robežām un aprakstot to kā zemi, kurā “latvieši saticīgi dzīvo”.”
Respektīvi, paši pamatķieģelīši nācijas izveidei tika ielikti no vēstures viedokļa tikai aizvakar, un tālāk jau būvniecība noritēja labā ritmā. Bija, protams, kļūdas, un tomēr.
Ja mēs savu vēsturi skatāmies desmit – divdesmit gadu nogriežņos, vieglāk pamanīt kritizējamo.
Es rosinātu neaizmirst par garākiem nogriežņiem, un tad aina paveras interesantāka.
Mēs pašsaprotami svētku reizē koncentrējamies uz 1918.–1919. gadu, un te nav nekas iebilstams. Runa ir vienīgi par to, ka ne mazāk būtisks ir arī agrāks posms, kura ietvaros mēs esam dažbrīd nonākuši situācijā, kad, plakani izsakoties, varēja gadīties, ka līdz 18. novembrim latvieši nemaz netiktu.
Kā jau pieminētajā krājumā raksta vēsturnieks Jānis Šiliņš: “Ap 1800. gadu latvieši no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija ap 89%, taču 1897. gadā – 68,3%, bet 1914. gadā – ap 63%, un šim skaitlim bija tendence samazināties. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma latviešu kopskaits sasniedza 1,7 miljonus, no tiem 250 tūkstoši dzīvoja ārpus Latvijas (galvenokārt Krievijā). (..)
Latvija kara gados zaudēja aptuveni pusi iedzīvotāju – no 2,5 miljoniem pirms kara 1917.–1918. gadā Latvijā bija palikuši tikai aptuveni 1,3 miljoni. (..)
Aptuveni puse latviešu tautas atradās armijā vai bēgļu gaitās svešumā, pēc kara tikai nedaudzi (aptuveni ceturtā daļa) atgriezās dzimtenē.” Un taču pamanījāmies kaut kā izķepuroties, lai gan nācijai labvēlīgais iznākums, cik saprotu, nebūt nebija drošs.
Pieļauju, ka ir cilvēki, kurus dara īgnus politiķu nepārvaramā vēlme valstij nozīmīgās atceres dienā būt priekšplānā un ar to lielāko sarkanbaltsarkano lenti pie krūts.
Viegli pamanāmā atšķirība starp uzrunām un darbiem var radīt arī vienaldzību pret vēsturiskajiem notikumiem, kas tiek izmantoti, varētu pat teikt, ekspluatēti amatpersonu retorikā.
Domāju, ka nav vērts bojāt sev nervus. Vara vienmēr manipulē ar vēstures “sarkanajiem datumiem” savās interesēs, bet tai ir grūti pakļaut vēsturi garākos laika nogriežņos.
