×
Mobilā versija
Brīdinājums +17°C
Astra, Astrīda
Ceturtdiena, 16. augusts, 2018
7. augusts, 2018
Drukāt

Kosmoloģiskas norises latviešu ērģeļmūzikā

Foto - Jānis PorietisFoto - Jānis Porietis

Ērģelniece un komponiste Ligita Sneibe šoreiz tomēr nespēlēja nevienu no saviem darbiem, taču repertuārs vienalga saucams par gana nopietnu.

Kad Rīgā un Rundālē aizvadīts 24. Starptautiskais senās mūzikas festivāls, vietā stājies Kurzemes–Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls “Vivat Curlandia!” Bauskā, kam savukārt nupat sekoja pirmā programma Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālā. Šādā kontekstā nedaudz dīvaini, ka šo festivālu ietvaros minimāli pārstāvēta tieši ērģeļmūzika, lai gan ko spēlēt būtu – no Frančesko Landīni līdz Johanam Sebastiānam Baham; tā vietā ērģelniekiem atvēlēts romantiskais un laikmetīgais repertuārs. Toties šajos ietvaros atskaņotājiem pieejams tas, kas nekādi nav rodams senajā mūzikā, – latviešu komponistu darbi. Tā nu uzreiz pēc latviešu un franču mūziķu apvienības “The Beggar’s Ensemble” uzstāšanās 2018. gada 4. augustā publika no muzeja “Rīgas birža” varēja doties uz Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu, kur to gaidīja programma “Latviešu komponistes – sievietes”.

Ērģelniece un komponiste Ligita Sneibe šoreiz tomēr nespēlēja nevienu no saviem darbiem, taču repertuārs vienalga saucams par gana nopietnu – tam izvēlēti 21. gadsimtā radītie In­dras Rišes, Dzintras Kurmes-Gedroicas un Selgas Mences opusi, no 90. gadiem nāk divi Maijas Einfeldes daiļrades paraugi, Lūcijas Garūtas “Meditāciju” ērģelēm pārlicis Tālivaldis Deksnis, bet Santas Ratnieces partitūra “Zvaigžņu vējš” 4. jūlija pēcpusdienā piedzīvoja pirmatskaņojumu. Kopaina raksturojama kā visnotaļ viengabalaina, taču vienlaikus jāteic, ka tā atstāja arī pretrunīgus iespaidus – acīmredzot šādai programmas atlasei bija gan savi spēcīgie, gan vājie punkti.

Pašas ērģelnieces spēlē par harmoniskumu nevajadzēja šaubīties – Ģertrūdes baznīcas ērģeļu tembri Ligitas Sneibes sniegumā skanēja krāšņi un bagātīgi, mūzikas garam atbilda kā dinamiski plašie izvērsumi, tā arī solistes izmantotās instrumentālās krāsas, tēlu un raksturu zīmējums interpretei padevās veiksmīgi ikkatras komponistes skaņdarba iedzīvinājumā, un, visbeidzot, viņu nepievīla arī stila un gaumes izjūta. Tātad – profesionāli un estētiski pārliecinošs veikums, kas līdz ar prieku par ērģeļu tembrāli harmonisko kolorītu kā patstāvīgu vērtību aicināja iedziļināties pašas mūzikas vēstījumā un individuālajos vaibstos. Un te nu atklājās, ka latviešu kompozīcijas klasiķēm Maijai Einfeldei un Lūcijai Garūtai ir katrai savs muzikālais skatījums un muzikālais stāsts, pārējām komponistēm risinot savstarpēji saistītas radošās idejas. Šo māksliniecisko rakursu atklāsmē gūtās sekmes vērtējamas kā dažādas.

Koncerta sākumā atskaņotie Maijas Einfeldes opusi “Sanctus” un “Ave Maria” atmiņā palika ar mērķtiecīgu tematiskā materiāla organizāciju, skaņurakstā ietverto impulsu precizitāti un tēlainu emocionālo gammu, un tieši tāpat saistīja kā konceptuālie, tā intuitīvie parametri Lūcijas Garūtas “Meditācijā”, kas rakstīta pavisam citā laikmetā un ar principiāli atšķirīgu cilvēcisko un radošo pieredzi. Mūsdienu autoru darbos savukārt reliģisku un poētisku apceru vietā stājās pasaules aina, ko varētu saukt par kosmoloģisku norišu atveidojumu – Santa Ratniece šeit pavisam atklāti piedāvāja aprakstu, kā “pamazām atsedzas zvaigznes luminiscējošais kodols, izgaismojot apkārtesošo mākoni dažādos toņos un liekot tam iemirdzēties neskaitāmās krāsu variācijās”, līdzīgā virzienā klausītāja fantāziju rosināja Dzintras Kurmes-Gedroicas skaņdarbs “Rašanās”, Selgas Mences opusa “Tilti un straumes” pieteikumā komponiste piesauca “daudznozīmīgus simbolus”, bet Indras Rišes cikla “Uguns rituāls” nosaukums un apakšvirsraksti runā paši par sevi.

Par šedevru nebūs saucama neviena no šīm četrām partitūrām, taču Santas Ratnieces “Zvaigžņu vējš” ideālam pietuvojies vistuvāk, liekot izteikt cerību, ka darba pārdomātā forma, daudzveidīgais intonāciju loks un kontrastainās dimensijas pēc pirmatskaņojuma ieinteresēs arī citus interpretus. Pārējie skaņdarbi pievērsa uzmanību ar izteiksmīgākiem un mazāk pārliecinošiem rakursiem, kur, no vienas puses, vērts ieklausīties Selgas Mences, Dzintras Kurmes-Gedroicas un Indras Rišes muzikālās domas vedumā un struktūrā, bet, no otras puses, jāatzīst, ka opusa “Rašanās” konstruktīvās spēles dažbrīd atgādināja vien bērnišķīgu rotaļu, “Tilti un straumes” vairāk saistīja ar tematisma izklāstu nekā ar skaņuraksta individualitāti, bet triptiha “Uguns rituāls” intonatīvais un emocionālais saturs gluži labi būtu saliedējams vienā vienīgā daļā.

Visbeidzot – ja Ligitas Sneibes interpretācijā ļoti labprāt iepazītu jau pieminētā Frančesko Landīni, Konrāda Paumaņa, Paula Hofhaimera un vēl citu seno meistaru darbus, tas pats attiecināms uz 4. augusta programmai gluži pretēju koncepciju. Jau pašas ērģelnieces paaudzē komponistes sievietes vairs nebija nekāds retums, bet vēlāk tās vismaz skaitliski kļuva par ievērojamu vairākumu. Līdz ar to par elitārāku tad jau drīzāk dēvējama programma “Latviešu komponisti – vīrieši”, un kādēļ gan ne – būtu patiešām interesanti dzirdēt skaņdarbus ērģelēm, ko sarakstījuši Platons Buravickis, Rolands Kronlaks un Armands Aleksandravičs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+