Kots: ir vēlme mazināt sabiedriskās televīzijas konkurētspēju 0
Ar Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru EDGARU KOTU sarunājas Voldemārs Krustiņš un Guntis Ščerbinskis.
– Apkārt dzirdam debates par telekompāniju interesēm, par apvienošanos. Jūs arī nupat esat iesniedzis savu vēstuli varai. Bet, sakiet lūdzu, kas no tā visa tiks skatītājam? Varbūt mēs – TV skatītāji – nepareizi ceram uz kaut ko labāku?
E. Kots: – Skatītajiem ir svarīgi tagad sākt un aizvien aktīvāk piedalīties mediju attīstībā un izmaiņu rezultātā sākt izvērtēt, kas ir Latvijas vērtības. Man ir pārliecība, ka valsts var pastāvēt tad, kad valstij ir ļoti stabils neatkarīgs sabiedriskais medijs. Un pašreizējā sabiedriskā TV nav tāds medijs. Pirmkārt, Latvijas televīzija (LTV) ir ilgstoši turēta badā – ir ļoti nepietiekami finanšu līdzekļi, lai varētu veidot tādu programmu, kādu mēs – lielākā daļa sabiedrības – vēlētos redzēt. Manuprāt, politiskā vara speciāli ilgstoši nav risinājusi šos jautājumus.
– Pastāstiet, kāds ir jūsu skats uz to, kādai ir jābūt Latvijas televīzijai, lai cilvēki var spriest, vai tā atbilst viņu iecerēm, interesēm un cerībām!
– Televīzija ir masu medijs, mēs redzam, kā citas valstis saprot, kas ir televīzija, un investē līdzekļus TV programmā. Latvijā tā attieksme ir krietni citāda. Vispirms sabiedriskā medija uzdevums ir investēt nākotnē. Tas nozīmē, ka sabiedriskajam medijam nav jācenšas dzīvot esošos tirgus apstākļos, bet sabiedriskā medija satura kopums ir tas, kas investē nākotnē. Proti, programmai būtu jāvirza sabiedrība uz daudz kvalitatīvāku dzīvesveidu, uz izpratni, jāveido tās vērtības, par kurām mēs varbūt šodien pat nedomājam un paskrienam garām. Ja šodien mēs atsakāmies no savas latviskās identitātes, pieņemam dažādu ārzemju kapitāla izpratnes veidu, mēs ļoti esam aizrāvušies ar izteiktiem tirgus principiem, sabiedriskajam medijam būtu jāspēj stāvēt tam pretī, piedāvājot alternatīvu programmu. Šai programmai jāatšķiras ar savu kvalitāti, tai jābūt arī saprotamai, nevis pārgudrai.
Sāksim ar bērniem. Nevar teikt, ka sabiedriskais medijs tagad var investēt izglītojošās programmās, veidot bērniem savu nacionālo piederības varoni, ar ko viņi varētu sadzīvot un uzskatīt par savējo. Bērniem būtu daudz jāstāsta par Latviju, par mūsu vēsturi.
Sabiedriskajam medijam programmā būtu jāpiedāvā daudzas citas alternatīvas. Piemēram, vismaz reizi gadā tam būtu jāspēj veidot tādas kvalitātes seriālu, kāds bija “Likteņa līdumnieki”. Filma, kas arī runā par Latvijas vēsturi, dzīvi, par Latvijas vērtībām.
Runājot par analītiski pētniecisko žurnālistiku, jāteic, ka arī tā šobrīd ir pietiekami pavirša, un ne jau tāpēc, ka televīzijā strādātu nekvalitatīvi žurnālisti. Problēma ir tā, ka pašreizējos apstākļos žurnālists nevar atļauties tēmas izpētei veltīt tik daudz laika, cik vajadzētu.
– Vai esat pētījuši skatītāju pozīcijas – kādas tās šobrīd ir un ko skatītāji no jums grib?
– Mēs jau redzam, kādas programmas piedāvā konkurējošie kanāli un kādas programmas piedāvājam mēs, un kādus kvantitatīvos rādītājus salīdzinājumā sasniedzam. Piemēram, kad televīzijas rāda ekstrasensu pārraidi, tai ir ļoti augsti reitingi. Ja mēs rādām Mālera simfoniju vai baletu, tad tie kvantitatīvie rādītāji ir ļoti zemi. Skatītājs no televīzijas aizvien biežāk sagaida izklaidi. Tāpēc sabiedriskā televīzija nedrīkst vadīties tikai pēc kopējās lielās auditorijas interesēm, jāspēj iet pretī sabiedrības pieprasījumam. Mums jādod skatītajam iespēja pierast pie notikuma. Ir jābūt tā, ka sabiedriskais medijs pirmais savā programmā piedāvā kaut ko tādu, par ko sākotnēji var jautāt – kāpēc gan to vajag? Un tas nedod to kvantitatīvo pieprasījumu, bet ar laiku cilvēks pierod un sāk to pieņemt. Viens no tādiem piemēriem ir bruņoto spēku parāde. Pirms desmit gadiem mēs to rādījām, bet skatītāju intereses tikpat kā nebija. Pēdējos gados, kad par to radusies dzīva interese, parādes sākušas translēt arī komerctelevīzijas.
– Ar ko jūs izskaidrojat, kāpēc šī interese par militāro parādi ir augusi?
– Manuprāt, latviskā vide arvien vairāk apjauš savas identitātes zudumu un cilvēkos sāk veidoties kā tāds iekšējais pretspēks, veicinot piederības meklējumus.
– Dzirdot, ka jūs par sabiedrisko televīziju runājat vēlamības izteiksmē, skatītājs jautās – kāpēc tā nenotiek?
– Divdesmit gadu laikā politiķi nav sapratuši un nav novērtējuši sabiedriskā medija vērtību.
Tagad notiek vēl viens absolūti nesaprotams process: komercmedijam radušās finanšu problēmas un politiķi ir gatavi tās steidzamības kārtā risināt. Bet sabiedriskā medija sacīto, ka ir nepieciešams nodot nākamajām paaudzēm savu – latviešu –, nevis kaut kāda ārzemju kapitāla mediju, politiķi nedzird.
– Bet vai tagad Saeimā un jaunajā Dimanta kunga padomē nav saprotošāki cilvēki?
– Tā kā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir sabiedriskā medija kapitāldaļu turētāja un tiešā darba devēja, nebūtu ētiski par viņiem izteikties. Vienīgi man ir ļoti žēl, ka, veidojot jauno padomi, netika ievērots pēctecības princips, līdz ar to visas lietas nākas apgūt no jauna. Savukārt par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju jāteic skarbi: tur interesē tikai viena komercmedija apvienošanās un tā finanšu problēmu risināšana.
– Komisijā tomēr darbojas cilvēki, kam sabiedriskā medija īpašā loma būtu jāizprot. Varbūt runa vairāk ir par finansiālu skopulību vai taupību?
– Likumā ir ierakstīts, kas sabiedriskajam medijam ir jādara. Es pretī lieku aprēķinus, cik tam vajag naudas. Protams, ka tas nonāk Finanšu ministrijā, jo tā dala budžetu. Tālāk šo budžetu izskata Ministru kabinets. Katram ministram, kas sēž valdības sēdē, savas intereses ir tuvākas. Sabiedriskais medijs Ministru kabinetā nav pārstāvēts. Tur ir tā šaurā vieta.
– Cik jūs prasāt naudas?
– Minimālais apjoms, lai varētu veidot šo sabiedriskā medija alternatīvo programmu, gadā ir 17 miljoni latu. Šo summu ar visu pamatojumu mēs esam iesnieguši NEPLP. Pašlaik mums ir septiņu miljonu budžets, ap trīs miljoniem ienes reklāma. Ieraugot mūsu pieprasīto summu, visi uzreiz saka: ārprāts. Bet tas medijs ir dārgs. Nav tā, ka es tagad pieprasītu naudu, kas nav vajadzīga. Lai saprastu, piemēram, viena “Likteņa līdumnieku” sērija maksāja 17 000 latu, bet viena teātra izrāde, lai to kvalitatīvi ierakstītu, izmaksā līdz 3,5 tūkstošiem latu.
Būtu svarīgi, lai notiktu vienošanās par sabiedriskā medija nākotni, jo man ir sajūta, ka tagad jau cīnās ar mani, bet ne jau par sabiedrisko mediju. Un tas ir tas skumjākais.
– Kas tad ir tie, kas ar jums cīnās?
– Nu vispirms tas ir komercmedijs, kas tagad ir vienīgais palicis – TV3/LNT un daudzie kanāli, kas tam ir apkārt. Es ar savu aktivitāti viņiem esmu konkurents, un acīmredzami ir vēlme šo sabiedriskās televīzijas konkurētspēju mazināt. No otras puses, ir jautājums par politiskajām simpātijām. Man mēdz teikt: ja būtu laba programma, tad naudu televīzijai piešķirtu. Uz to es atbildu: politiķi, mīļais, kā var sabiedriskajā medijā būt laba programma pašu politiķu izpratnē? Kas tas ir? Vai tas, ka šis medijs strādā viena konkrēta politiķa vai politiskās grupas interesēs? Es esmu apņēmības pilns noturēt to, ka sabiedriskais medijs ir daudzviedokļains. Mēs nebūsim medijs, kas tagad atbalstīs valdošo koalīciju un nebūsim tie, kas strādās tikai opozīcijai. Ja par mani izdara secinājumus no informācijas mediju vidē, tad es tieku padarīts par Lemberga draugu vai vēl kaut ko. Uz to skaidri gribu atbildēt – es iegāju televīzijā brīvs, un es no turienes arī gribu brīvs iziet. Es neiešu ne uz kādiem darījumiem vai sarunām.
Tie ir tādi šīsdienas skatpunkti, un es uz to raugos kritiski. Televīzijā mums tagad ir viens milzīgs zviedru kapitāls, un mums ir viens sabiedriskais medijs, kas pagaidām ir latviešu sabiedriskais medijs. Par to būtu ļoti, ļoti jācīnās.
– Te mēs esam pie jautājuma par valsts ideoloģijas trūkumu, ko pēdējā laikā atzinuši arī daži uzņēmēji. Arī naudas sadalei taču būtu jābalstās ideoloģijā – kāpēc vienam mērķim piešķiram un citam – ne.
– Es pilnīgi piekrītu, bet vārdu “ideoloģija” es aizvietotu ar “patriotisms”. Tas nozīmē, ka mēs mīlam savas nacionālās vērtības, arī savu nacionālo kapitālu. Vēstulē, kuru es iesniedzu katram Saeimas deputātam individuāli, pirmais jautājums arī ir: kā vārdā un kāpēc viņi pieņem vienu vai otru likumu? Kāpēc šajā brīdī steidzamības kārtā tiek pieņemts likums, lai glābtu komerctelevīziju finansiālo stāvokli?
Kāpēc blakus nav nekas steidzams par sabiedriskā medija situācijas uzlabošanu? Un šo “kāpēc” man ir aizvien vairāk. Un es kā pilsonis esmu sapratis, ka, pieņemot lēmumus, viņi ir aizmirsuši par pašu galveno – par nākotni. Man liekas, ka tie lēmumi nav pieņemti nākotnes vārdā.
– Nemitīgi dzirdams, ka valstij trūkst mērķu skaidrības. Vai sabiedriskajai televīzijai te arī nevajadzētu uzņemties kādu misiju, piedāvājot kvalitatīvu žurnālistiku?
– Žurnālistika diemžēl dzenas pēc reitingiem un popularitātes. Un to visvieglāk sasniegt ar tā saukto rokošo žurnālistiku, skandālu meklēšanu. Jā, es varu pārmest, ka kvalitatīvās žurnālistikas daļa ir ļoti aizrāvusies ar sevi, ar savas popularitātes veidošanu. Tā neveido alternatīvos piedāvājumus politiķiem, kuri varētu ieklausīties. Man pašam iztrūkst žurnālistikas, kurā būtu analizēti procesi, kas virza uz nākotni. Un te es atgriežos pie resursu trūkuma, jo sabiedriskais medijs nav vieta, kur ir labi darba apstākļi un konkurētspējīgas algas.
– Mediji, tajā skaitā sabiedriskā televīzija, bieži atražo vispārīgas vaimanas par to, ka valdība ir slikta. Žēl, ka tikai banku ekonomisti vienmēr ir tie, kas kaut ko saka un vērtē, bet pats žurnālists ne. Tas ir jautājums par personībām žurnālistikā.
– Neko nevaru pārmest cilvēkiem, kas šobrīd strādā televīzijā, nodrošinot, lai tā vispār izdzīvotu. Man ir 268 darbinieki uz stundu likmēm – viņi visu laiku ir tādā izdzīvošanas režīmā. Ja runājam par kvalitatīvu analītiku, tas nozīmē, ka cilvēkam ir nodrošināta darba vide, darba apstākļi, lai viņš var sevi nemitīgi papildināt un spētu teicami orientēties tēmā. Tas var notikt tikai tad, ja šī ir konkurētspējīga darbavieta, ja cilvēks, jau beidzot skolu, sapņo būt par tādu žurnālistu, tāpēc dara visu, lai tur nokļūtu. Tagad jau televīzijā brīžiem pat jālūdzas, jāmeklē darbinieki.
– Vai jums neviens nav pārmetis Dombura un Streipa prombūtni?
– Nevaru teikt, ka par to bijusi liela ažiotāža. Kas skar Jāni Domburu, esmu viņam piedāvājis jaunu sadarbības veidu, kas būtu intervija studijā viens pret vienu. Bet pagaidām tās sarunas nav virzījušās uz priekšu.
– Mūsu lasītājs Māris Krieviņš no Raunas jautā: vai latviskajiem televīzijas kanāliem nav ienācis prātā, ka arī mums vajadzētu kādu žurnālistu, kas varētu nostāties pretī “Bez cenzūras” vadītājam Latvijas krievu žurnālistam Aleksandram Mamikinam? Saprotams, lai to darītu, žurnālistam ir ne tikai labi jāorientējas politikā, jābūt izcilām juridiskajām zināšanām, bet arī jāspēj pietiekami labi žonglēt uz nekaunības asmeņa.
– Ir ienācis prātā, pat vairāk. Bet tam visam vajag resursus.
– NEPLP saskatījis ētikas pārkāpuma pazīmes, “Panorāmā” rādot pašnāvnieka lēkšanu no tilta. Kā jūs domājat – tas bija jārāda vai ne?
– Tā ir žurnālista un redaktora izšķiršanās. Ir jāprasa, kāda bija motivācija, izlemjot, kāpēc to rādīt. Neesmu tik augstas raudzes profesionālās ētikas pazinējs, bet, manuprāt, šie paši Breivīka slaktiņa kadri bija daudz briesmīgāki. Mani savulaik šokēja arī Kadafi iznīcināšana, kas tika parādīta, tie kadri joprojām ir skatāmi internetā. Un tad ir jautājums, kas ir tā robeža un vai šajā ziņā mēs varam atrauties no pasaules.
Bet mums kā sabiedriskajai televīzijai arī negribas, ka mēs ar savu saturu veicinātu publiskas pašnāvības, tāpēc es labprāt šo jautājumu pārrunātu ar profesionāliem psihologiem, lai izdarītu secinājumus. Katrā ziņā man nav ko pārmest saviem darbiniekiem par šo sižetu.
– Tomēr pēc “Panorāmas” videomateriāls tika izņemts no interneta. Vai bija kāds spiediens to darīt?
– Tas bija mūsu pašu ētisks lēmums. Aiz cieņas pret upura tuviniekiem mēs nolēmām mazināt tā notikuma vēsturisko pieejamību pēc tam, kad pats notikums, kas izraisīja lielu sabiedrības interesi, ir beidzies.
– Vai nav tā, ka sabiedrība, kas tiecas pēc izklaides, sāk diktēt TV saturu, kas tālāk atspoguļojas mūsu bērnu vērtību skalā?
– Taisnība jau ir, ka mēs savā ikdienas steigā savus bērnus mazliet atstājam novārtā. Un es gribu panākt, ka televīzija te nāk palīgā gan vecākiem, gan bērniem.
– Teletētis vai telemamma?
– Jā, televecāki. Tas nozīmē, ka mēs caur televīziju pasakām tās pamatvērtības. Man patika, kā viens ķīnietis reiz sarunā man teica: Ķīnā ir viens princips – lapām jānokrīt tur, kur ir saknes. Tas nozīmē to, ka tur, kur tu esi dzimis, tur tev arī jāmirst. Mēs, latvieši, diemžēl esam aizbēguši no savām teikām, savām pasakām, mēs esam aizmirsuši Skalbi. Manā izpratnē, mūsu uzdevums ir atgriezties pie šīm vērtībām.
Es arī sev uzdevu jautājumu, kāpēc cilvēki šeit izvēlas dzīvot, un tad es sapratu, ka vienīgais uzdevums ir nodot dzīvību tālāk. Tas nozīmē nodot bērniem tālāk to kultūru, intelektu un vidi, kurā mēs dzīvojam. Kamēr es esmu sabiedriskās televīzijas vadītājs, katru dienu nāku uz darbu ar domu, ka mans uzdevums ir panākt, lai sabiedriskais medijs ir tas, kas ir radīts nākotnei, ka tas strādā bērniem un bērnu bērniem.
