Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
23. aprīlis, 2012
Drukāt

Kots: Jādefinē sabiedriskās televīzijas prioritāte – reitings vai kvalitāte

kots1

Vienreiz būtu precīzi jādefinē, kas sabiedriskajai televīzijai ir svarīgāks – reitings vai kvalitāte, laikraksta “Neatkarīgā” rīkotā diskusijā par vienotā sabiedriskā medija izveidi uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektors Edgars Kots.

Viņš pauž sašutumu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāja Aināra Dimanta izteikto kritiku par sabiedriskās televīzijas ziņu raidījumu reitingiem.

“NEPLP priekšsēdētājs paziņo: tā ir katastrofa, ka komerctelevīzijām ziņu raidījumu reitingi ir augstāki nekā LTV. Atšķirības starp “Panorāmas” auditoriju ir kādi 15 000-20 000, bet tā jau skaitās katastrofa! Šādi izteikumi ļoti aizskar ziņu dienesta žurnālistus,” uzsver Kots.

LTV vadītājs skaidro, ka raidījumu kvalitāte un reitings nav simtprocentīgi savietojami jēdzieni.

“Atcerieties, savulaik bija raidījumu cikls “Vakara intervijas”, kuras vadīja [pašreizējais NEPLP loceklis] Gints Grūbe. Kad viņš intervēja Pāvelu Globu vai [Ņikitas] Hruščova mazdēlu, reitingi bija milzīgi. Ja iztaujāja Gidonu Krēmeru vai citus intelektuāļus, reitingi bija zemē. Tikko atspoguļojam kādu kašķi ar Aināru Šleseru, skatītājs uzreiz salīp ar ekrānu. Runājam par enerģētikas problēmām valstī – momentā vērojami kritumi. Popularitātes reitingus lielā mērā nosaka tematikas izvēle. Iedomājieties, ja “De facto” kādu laiku pētnieciski pievērstos ļoti svarīgajai enerģētikas tēmai, kas notiktu ar reitingiem…” akcentē Kots.

Viņš norāda, ka ir jāizšķiras, vai sabiedriskais medijs ir kvalitatīvas sabiedrības veidotājs vai spēlētājs reklāmas tirgū, kas pelna naudu izdzīvošanai.

Komunikācijas zinātņu eksperts Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks atzīst, ka ar sabiedrisko mediju raidījumu kvalitāti mēdz būt problēmas. Tomēr šādā gadījumā žurnālistam un redakcijai ir jāpalīdz saprast, kur ir kļūme, un svarīgākais – kas konkrēti jāizdara, lai sniegums būtu labāks.

“LTV reiz sarīkoja kursus novadu žurnālistiem – sižetu kvalitāte manāmi uzlabojās. Pēc kāda laika apmācītie aizgāja no reģionālajām televīzijām uz labāk apmaksātām darba vietām un kvalitāte atkal pasliktinājās,” atgādina eksperts.

Kruks arī norāda, ka arī pēc vienotā sabiedriskā medija koncepcijas īstenošanas saturam jāpaliek redakciju ziņā. Reformas tiešais mērķis ir uzlabot saturu, taču nav argumentēti parādīts, ka, struktūrām apvienojoties, žurnālisti, diktori, operatori sāks strādāt profesionālāk. “Tas līdzinās Ņikitas Hruščova politikai, kurš, apvienojot kolhozus un sadalot partijas komitejas, cerēja panākt labākus ražošanas rezultātus.”

Savukārt par tehniskiem risinājumiem var diskutēt, lai arī nav īsti saprotams, kādu mantu radio un televīzija var koplietot. “Izmantos tās pašas skaņu studijas? Skan racionāli, bet praktiski nav realizējams, jo radio un televīzijai ir atšķirīgi darba ritmi: vieni var ātri mainīt darba grafikus, otriem viss ir jādara savlaikus,” skaidro eksperts.

Viņš uzskata, ka par sabiedriskā pasūtījuma kvalitāti un kritērijiem jau sen spriež “patīk-nepatīk līmenī”.

“Neesmu dzirdējis kritiķu atsauces uz konkrētiem datiem, kas apliecinātu, cik labais vai sliktais ir izplatīts, kas tieši žurnālistu darbā nav pareizs,” akcentē Kruks.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+