×
Mobilā versija
Brīdinājums +12.7°C
Milija, Maiga
Svētdiena, 24. jūnijs, 2018
5. janvāris, 2018
Drukāt

Gulbis un Kovārnēns: māsa un brālis čekas dienestā (16)

Foto no Okupācijas muzeja krājumaFoto no Okupācijas muzeja krājuma

Čekas aģenti pirmskara Latvijā Kira Verhovska – žurnāliste, bibliotekāre, vēlāk sevi pieskaitīja "vecajai inteliģencei" –, un viņas brālis Kirils Verhovskis. Uz abu ziņojumu pamata aprāvās daudzas dzīvības.

Pirmskara Latvijā krievu valodā izdotā laikraksta “Segodņa” un žurnāla “Dļa vas” līdzstrādnieci Kiru Verhovsku padomju drošības orgāni savervēja 1935. gadā. Viņas brāli Kirilu – gadu vēlāk. Viņu segvārdi bija “Ļebedj” (Gulbis) un “Gaļčonok” (Kovārnēns).

1940. gada 20. augustā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes (UGB) darbinieki Rīgā arestēja žurnālistu Anatoliju Perovu-Busurinu. Viņš strādāja lielākajā Latvijas krievu laikrakstā “Segodņa”, tobrīd jau pārdēvētā par “Darba Avīzi”. Lietas izmeklēšanu uzdeva UGB Izmeklēšanas daļas darbiniekam, valsts drošības seržantam Andrejenko, kurš Latvijā bija ieradies no PSRS.

A. Perovam-Busurinam jau pirmās pratināšanas laikā lika nosaukt viņam zināmos “Krievu akadēmiskās biedrības” (RAO) dalībniekus. Viņš šajā biedrībā bija darbojies no 1937. līdz 1939. gadam. Kad pratināšana beidzās un arestēto aizveda no kabineta, izmeklētājs Andrejenko vēlreiz pārlasīja pratināšanas protokolus. No dažādajiem, tur minētajiem vārdiem acīs krita RAO bibliotekāre Kira Andrejevna Verhovska. A. Perovs-Busurins bija teicis, ka viņa esot ļoti nacionālistiski noskaņota, iestājusies par ebreju grautiņiem, ar riebumu izteikusies par Padomju Savienību, jo viņas tēvs 20. gadu sākumā nošauts Ļeņingradā. Te nu izmeklētājs aizdomājās pavisam nopietni: uzvārds viņam bija zināms, un ne tikai pa ausu galam dzirdēts. Iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika sekretārs jau divus mēnešus bija Kirils Andrejevičs Verhovskis! Viņa sieva Valentīna – UGB Izmeklēšanas daļas sekretāre. Turpinot lasīt arestētā liecības, izmeklētājs sajutās pavisam nelāgi, jo šis Kirils Verhovskis izrādījās padomju varu nīstošās Kiras brālis. Seržants Andrejenko apzinājās, ka jebkura nevērība var viņu pašu no izmeklētāja pārvērst par apsūdzēto. Tādēļ viņš tajā pašā dienā uzrakstīja ziņojumu UGB vadībai. UGB priekšnieks Semjons Šustins deva rīkojumu ievākt par Verhovskiem ziņas. Tika pārbaudīta Kirila kadru anketa, kā arī aizsūtīts pieprasījums NKVD Galvenajai valsts drošības pārvaldei (GUGB) uz Maskavu. Pēc kāda laika no turienes tika saņemta atbilde: “Izziņa par Rīgas rezidentūras aģentiem “Ļebedj” un “Gaļčonok”…”

Verhovsku dzimtas “evolūcija”

“Ļebedj” un “Gaļčonok” abiem bija doti līdzīgi uzdevumi – vākt informāciju par krievu sabiedriskajām, politiskajām u. c. organizācijām, nodot ziņas rezidentūrai. Tieši šī uzdevuma izpildes nolūkos Kira piedalījās RAO darbībā, bet Kirils iekļuva “Jaunās paaudzes nacionālā – darba savienībā” (NTSNP). Tā bija emigrācijā radīta antikomunistiska krievu organizācija, kas Latvijā darbojās nelegāli. Uzdevumus Verhovski izpildīja cītīgi, par ko liecina šis citāts: “NKVD GUGB 5. daļas rīcībā esošie materiāli par baltgvardu organizāciju darbību, uz kuru pamata pēdējā laikā tiek veikti aresti, vairākumā iegūti no “Ļebedj” un viņas brāļa K. A. Verhovska.” “Pēdējā laikā” nozīmēja – kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, kad aresti sākās jau nākamajā dienā un līdz augusta beigām bija apcietināti 462 cilvēki, 53 no viņiem kā visdažādāko “baltgvardu” un “baltemigrantu” organizāciju dalībnieki. Par traģisko likteni, kāds piemeklēja daudzus no viņiem, atbildīgi bija ne tikai čekisti, bet arī viņu informatori.

Kas bija šie Verhovski? Zināms, ka tēvs Andrejs Vladimirovičs bija dzelzceļa dienesta priekšnieks. Viņa sieva Serafima (dzimusi Kalniņa) – pareizticīgo garīdznieka Aleksandra Kalniņa un vācietes Elizabetes Banges meita. Vecākais Verhovsku bērns – meita Kira – piedzima 1906. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene aizbrauca uz Smoļensku, kur 1915. gadā piedzima dēls Kirils. Kopš 1916. gada Verhovski dzīvoja Sanktpēterburgā. Andreju Verhovski 1922. gadā arestēja “par kaitniecību transportā” un nošāva 1923. gada 11. septembrī, neraugoties uz to, ka viņa sieva personīgi brauca pie Ļeņina uz Maskavu un lūdza aizstāt nāves sodu ar citu soda veidu.

Ģimene atgriezās Latvijā, kad Kirils bija astoņus gadus vecs. Dzīve pēckara gados nebija nedz viegla, nedz nodrošināta. Pēc mātes nāves 1929. gadā Kirila audzināšanu uzņēmās viņa māsa. Paralēli krievu un latviešu valodai Kira pārvaldīja arī citas. Tas palīdzēja iekārtoties darbā “Segodņa”. Viņa tāpat nodarbojās ar grāmatu tulkošanu no angļu valodas uz krievu. Kirils pēc pamatskolas beigšanas 1931. gadā iestājās Krievu valsts ģimnāzijā, kuru beidza 1937. gadā. Vasarā un no mācībām brīvajā laikā viņš piestrādāja automobiļu garāžā, kā arī bija izsūtāmais “Segodņa” redakcijā. Tomēr materiālie apstākļi nevarēja būt vienīgais iemesls, lai aizrautos ar komunistiskām idejām. Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados daudzi skolēni un studenti paralēli mācībām strādāja, lai sakrātu naudu izglītībai. Tomēr visi tādēļ vien nedrūzmējās rindā, lai kļūtu par slepenajiem ziņotājiem. Nav tiešu ziņu par Kirila saistību ar kādu komunistisku organizāciju, tādēļ jādomā, ka “austrumu virzienā” viņš, visticamāk, sāka lūkoties māsas iespaidā. Bet kas lika viņai, garīdznieka mazmeitai, kuras tēvu nogalinājuši komunisti, sadarboties ar tiem un ziņot par draugiem, kolēģiem, paziņām? Varbūt uz šo jautājumu spētu atbildēt psihologi vai pat psihiatri. Viens gan skaidrs – pēc Latvijas okupācijas Verhovskiem sākās labi laiki. Materiālās problēmas izzuda. Kirils ar sievu pārcēlās uz labiekārtotu trīsistabu dzīvokli Šarlotes ielā 39 (tagad – K. Valdemāra iela 133). Draugi un paziņas cienīja, kaut vai aiz bailēm, bet tas nekas. Lai baidās no jaunajiem “dzīves saimniekiem”!

Kirila liktenīgā kļūda
Vasaras arestu neskartie NTSNP dalībnieki 1940. gada rudenī sāka apjaust, ka Kirils Verhovskis ir nodevējs. Tika pieņemts lēmums viņu nogalināt, un Boriss Golubevs šim nolūkam izveidoja grupu no savu biedru vidus. Tomēr plānu īstenot neizdevās, jo pavisam drīz daudzus no viņiem apcietināja. Domājams, organizācijā darbojās arī citi čekistu iesūtīti ziņotāji, kā arī pietiekami daudz informācijas jau bija iegūts, pratinot agrāk arestētos. Visu 1940. – 1941. gadā arestēto Latvijas krievu, to skaitā NTSNP dalībnieku, likteņi līdz šim nav pilnībā noskaidroti. Zināma tikai daļa faktu. Viktoru Kopilovu nošāva 1941. gada 25. martā, bet Pāvelu Kopilovu, Borisu Haritonovu, Vladimiru Jurkeviču, Ivanu Nazarovu un Vasiliju Ņikitinu – 1941. gada 22. jūnijā. Viņu līķus vēlāk ekshumēja Baltezerā un Stopiņos. Astrahaņas cietumā 1941. gada 27. novembrī nošāva Borisu Golubevu, Nikolaju Indrušenoku, Vladimiru Vengeļevski, Vladimiru Petrovu-Demidovu, Zinoviju Solovjovu, Juriju Vankinu, Igoru Azejevu un Dmitriju Rižkovu. Lielākā daļa no tiem, kam piesprieda ieslodzījumu, mira gulagā no bada un slimībām.

Tikmēr Kirila Verhovska karjera 1941. gada sākumā bija pašā plaukumā. Likās, nekas vairs netraucēs virzīties aizvien tālāk. Taču 9. janvārī viņš pats savai nākotnei pārvilka svītru. Kirilam bija uzdots nogādāt dzelzceļa stacijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietniekam Vsevolodam Merkulovam adresētu sūtījumu. Tas bija pašrocīgi jānodod feldjēgeriem tālākai nogādāšanai uz Maskavu. Taču Kirils nokavēja. Kad viņš ieradās stacijā, vilciens jau bija sācis kustēties. Viņš pieskrēja pie vagona, iedeva sūtījumu pavadonim un lūdza to nodot feldjēgeriem. Šāda rīcība bija brēcošs slepenības noteikumu pārkāpums attiecībā uz īpaši svarīgu NKVD dokumentu nosūtīšanu. Viņš ne tikai iedeva sūtījumu nepiederošai personai, bet arī “izgaismoja” feldjēgerus – speciālus kurjerus, kuri nodrošināja svarīgu un pārsvarā slepenu dokumentu nogādāšanu! Padomju Savienībā jebkuru čekistu par šādu pārkāpumu iesēdinātu tuvākajā tukšajā kamerā un viņa tālākais liktenis būtu neapskaužams. Taču “jaunajās” republikās bija jārīkojas nedaudz “kulturālāk”. Kirils Verhovskis tika cauri ar izbīli un rājienu. Tomēr agrākās uzticēšanās vairs nebija. 1941. gada jūnijā viņu atvaļināja no darba orgānos un norīkoja uz “Spectorgu”. Ilgi jaunajā darbavietā strādāt neiznāca, jo sākās karš. Kirils Verhovskis kopā ar ģimeni un māsu Kiru bēga uz PSRS. 1941. vai 1942. gadā, būdams 201. Latviešu divīzijas karavīrs, viņš tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem. Formālais aresta iemesls nav zināms, un tam arī nav īpašas nozīmes. Pēc sprieduma pasludināšanas Kirilu nenosūtīja uz nometni, bet gan uz fronti, kur viņš krita 1942. gada 28. jūlijā. Vīra arests kļuva par iemeslu, lai 1944. gadā Valentīnai Verhovskai tiktu atteikta pieņemšana darbā NKVD. Viņas tālākais liktenis nav zināms.

“Vecā inteliģente”

Kiras Verhovskas sadarbība ar čekistiem un vaina arestos nebija noslēpums Latvijas krievu vidū. Pēc kara, emigrācijā Minhenē, rakstniece Irina Saburova 1947. – 1949. gadā uzrakstīja romānu “Vecpilsētas kuģi”. Par saviem paziņām un pat draugiem ziņojošās žurnālistes Varvaras Vereskovas prototips bija tieši Kira Verhovska, ko priekšvārdā apstiprina autore.

Kara laiku Kira pavadīja evakuācijā: 1943. gadā dzīvoja Omskas apgabalā, bet 1944. gadā – Toboļskā, kur strādāja amatniecības skolā. Pēc kara atgriezās Latvijā un, spriežot pēc visa, turpināja uzturēt sakarus ar valsts drošības orgāniem. 50. un 60. gados viņa strādāja LPSR Ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā. Tikšanās ar viņu grāmatā “Kalpības gadi” piemin bijušais VDK darbinieks Imants Lešinskis. Viņš raksta, ka vienā no ārzemju delegācijas pieņemšanām Rakstnieku savienības namā Kira stādījusies priekšā kā Emīlija Benjamiņa – bijusī “preses karaliene” un nama īpašniece…

Kira bija pazīstama arī 60. gadu inteliģences aprindās. Pie viņas viesojušies dzejnieki Vadims Perelmuters, Anatols Imermanis, Vizma Belševica. Šķiet, “vecās inteliģences” pārstāves tēls kalpoja kā magnēts tā laika mākslas pasaules cilvēkiem. Diez vai kāds spēja iedomāties, ar ko patiesībā viņam darīšana un kādas problēmas var sekot sirsnīgai sarunai pie tējas tases.

Par Kiras Verhovskas dzīves pēdējiem gadiem informācijas nav. Viņa nomira 1980. gadā. Dzīvo vidū, šķiet, vairs nav arī to, kuriem “Ļebedj” un “Gaļčonok” dēļ nācās iziet cauri NKVD cietumiem un nometnēm. Taču saglabājušās liecības un palikušas atmiņas. Šajā gadījumā – ar asiņu smaku. Savu cilvēku asiņu.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Jā, 30.- tos gados kaimiņvalsts aktivitāte Latvijā bija vismaz tikpat liela kā tagad. Labi, ka vismaz vēsturiski tā tiek apzināta.

  2. iz veestures kambariem Atbildēt

    katrai impeerijai bija savi launi, zveerigi asinsuni, bet tie tomēr vienmeer darbojas pret iekarotaas, okupetaas valsts piloniem. kameer krieviem norma – vispirms saveejos zmiedza un zmiedz bez zeelastiibas un protams ari citu, iekaroto valstu aktiivakos un godigakos pilsonus, to patriotus, kas gleevi un akli nepadevas krievu agresoriem. arii nodeveejus tikai goda pilsoņi – patriotili likvideeja, jo tie vienmeer bija sliktaaki par agresoriem un radiija lielaako launumu ilgterminaa savaam tautaam.

  3. virgo 5. janvāris, 2018 18:49
    Atbildēt

    Tādu netrūkst arī šodien, tikai tagad čeka saucās par Pūķina “FSB”.

    Un arī asiņainas, pretīgas liekulības un alkatības mistrojums ir saglabājies šim čekas perējumam – fdd!
    Un nešaubīgi šis aparāts turpina vispirms savējo iznīcināšanu, nepareizi klepojošo krievu pilsoņu “nelaimes gadījumi” LV ir garum garā rindā skaitāmi sākot no 1939-45.g.. Protams, ka tiem nelojālo nekrievu cilmes upuri bija un ir šo maskēto slepkavu sarakstā.

  4. nemālēsim par idejiskajiem cīnītājiem Atbildēt

    Ne jau komunismu mīlēja Verhovski, bet, sirdī būdami imperijas piekritēji līdz matu galiem, bija sašutuši līdz sirds dziļumiem par to, ka nevarēja pietiekami ērti uzsēsties uz kakla iedzimtajiem…
    Mūsdienās jau arī, 1/3 daļa latv(ij)iešu vismaz, ar sirdi ir kremļa [patīkamajā] propagandā, bet parazitē Latvijā, nevis savā roģinā.

  5. Gulbis un Kovārnēns, Peters un Ziedonis?
    “Gala slēdzienā − kuŗā pusē stāv komūnists Jānis Peters? Viņa uztverē Latvija nav brīva, no krieviem neatkarīga valsts; viņš visu redz sociālisma krāsās.
    Bet − tā nav latviešu griba ne okupētajā Latvijā, ne šeit trimdā.
    Var pieminēt, ka par J. Peteru kādreiz Imants Lešinskis teica, ka tas esot čekas darbinieks, tāpat kā I. Ziedonis.
    Jānis Peters negrib neko citu kā neatkarīgu guberņu Latviju lielās cilvēku slepkavotājas PSRS ietvaros.
    Šajā ziņā, vismaz pagaidām, mums ar viņu nav pa ceļam.
    Kārlis Štāmers, Brīvā Latvija, 12.9.88. ( pārpublicēts – Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988.)

    • Attiecībā uz Peteru,prātā nāk viņa runa pie Brīvības Pieminekļa 1988.g.,kur viņš PSRS sauca par unikālu veidojumu!?

      • Nu un, ka teica vienu, bet darīja ko citu? Par pretinieka maldināšanas efektivitāti jau SunDzi daudz rakstīja, tāpēc vērtēsim reālos darbus, tad tuvāk vēsturiskajai patiesībai nokļūsim.
        Starp citu, “Tikai pēc Lešinska nāves (1985. g.) plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš sadarbojies jau kopš 1960. gada.” Dubultaģenta Imanta Lešinska memuāri iznākuši grāmatā. (la.lv)

  6. vien vārdu sakot sarkanie nezvēri .

  7. “…Jaunās paaudzes nacionālā – darba savienībā” (NTSNP). Tā bija emigrācijā radīta antikomunistiska krievu organizācija, kas Latvijā darbojās nelegāli.” Nav brīnums, ka tādiem “nelegāļiem” kara laikā piemēroja kara laika likuma pantus. “Baltos cimdos” jau NTSNP biedri nestrādāja – ne viena vien padomju varas atbalstītāja asinis nācās savām rokām nomazgāt? Kad par NTSNP darbiem stāstīs?

    • Stāstiet. Tas nav aizliegts.

      • Daudzi stāstīja, taču viņiem neticēja un netic arī pašlaik tie, kuru rokās ir “čekas maisu” atslēgas:
        “Kārļa Štāmera informācijas avoti vēsta − kā Jānis Peters, tā Imants Ziedonis esot čekas darbinieki. To latviešu sabiedrības apgaismošanai apgalvojis Imants Lešinskis − cilvēks, kas lielāko daļu sava mūža kā okupantu aparatčiks piedalījās latviešu tautas apspiešanā. Šim „patriotam” acīmredzami pieder Štāmera pilnīgā uzticība. Komūnists un − pēc paša liecības − čekists Lešinskis Štāmera savādajā vērtību pasaulē nav uzskatāms kā latviešu tautas ienaidnieks.” Brunis Rubess, Brīvā Latvija, 26.9.88.(pārbulicēts – Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988.)

  8. Tādu netrūkst arī šodien, tikai tagad čeka saucās par Pūķina “FSB”.

Draugiem Facebook Twitter Google+