Krājējs ar zelta rokām 0
Ikšķilietis Roberts Kulpe (82) ne tikai spēlē galda tenisu un novusu, vingro, fotografē un aktīvi darbojas vietējā pensionāru biedrībā, bet arī krāj naudas zīmes un Dziesmu svētku atribūtiku. Viņa privātkolekcijas izstādītas gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļā “Dauderi” Rīgā, gan Rīgas Latviešu biedrības namā, gan kaimiņu novados.
Banknotes no papīra un polimēriem
“Naudu kolekcionēju jau kopš bērnības. Dzīvoju Liepājā un ikreiz, satiekot uz ielas jūrnieku, kas pabijis ārzemēs, jautāju pēc sīknaudas. Toreiz jau papīra naudu tik viegli nevarēja dabūt, tādēļ krāju monētas. Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, pievērsos papīra naudai,” stāsta seniors. Tagad viņa īpašumā ir ne tikai simtiem naudas zīmju, kas bijušas apgrozībā Latvijas teritorijā no cara laikiem līdz pat mūsdienām, bet arī citu pasaules valstu banknotes, kas tematiski izkārtotas daudzās vitrīnās.
Visplašākā un, kā manāms, arī sirdij vistuvākā kolekcijas daļa veltīta mūsu valsts naudas vēsturei. “Īpašs prieks par 890. gadā kaltu arābu monētu, kas savulaik atrasta Nāves salā Salaspils tuvumā. Pa Daugavas ūdens ceļu kopā ar tirgotājiem tā senos laikos nonākusi mūsu teritorijā. Manā kolekcijā ir arī Jelgavas, Liepājas un Ventspils nauda, kas tika izlaista 1915. gadā, Bermonta un Rīgas pagaidu valdības nauda,” ar lepnumu balsī stāsta kolekcionārs, piebilstot, ka ļoti gribas iegūt arī kādu Cēsu apriņķa strādnieku deputātu padomes naudiņu jeb tā sauktos aizņēmuma kuponus.
Vienā vitrīnā aplūkojama ulmaņlaiku nauda – arī samērā retā 50 latu banknote ar Latvijas panorāmu, otrā – okupācijas pavadoņi – reihsmarkas, červonci un rubļi, visbeidzot, Latvijas jaunāko laiku nauda – “repši”, lati un eiro. Sava vieta arī Ventspils ventiem un citās valstīs izgatavotām naudas zīmēm suvenīriem, to vidū arī garšīgajai jeb šokolādes naudai, par kuru īpašu interesi parasti izrāda paši jaunākie izstāžu apmeklētāji.
“Kā jūs domājat, vai esmu miljonārs?” jautā pensionārs un uzreiz pats arī atbild, ka esot ne tikai miljonārs, bet pat miljardieris. To apliecina Zimbabves naudas zīmes ar daudzām nullēm aiz pirmā cipara. Ar līdzīga nomināla banknotēm no aizjūras zemēm sakrāta pilna vitrīna. Ļoti plaša ir arī Krievijas pagājušā gadsimta sākuma naudas kolekcija, kurā atrodama arī Tālo Austrumu Republikas nauda. Netrūkst arī Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas valstu banknošu. Blakus katrai vitrīnā izkārtotajai naudas zīmei kolekcionārs piespraudis mazu karodziņu, lai skatītājiem vieglāk saprast, no kuras valsts tā nākusi.
Uzmanību piesaista nākotnes jeb polimēru naudas zīmes no Kongo, Rumānijas, Singapūras un citām valstīm. Tās tiek izgatavotas Šveicē un saglabājas trīs četras reizes ilgāk nekā papīra nauda, tādēļ to droši var locīt, burzīt, pat mazgāt. Pagrozot banknoti rokā, tā maina krāsu – no zilas uz zaļu, no rozā uz sarkanu. Šāda materiāla naudu viltot ir sevišķi grūti. Izstādes laikā kolekcionārs reizēm mudinot bērnus būt vērīgiem un sameklēt visas naudas zīmes, kas nav izgatavotas no papīra.
Kopumā 17 stiklotajās koka vitrīnās izkārtotas vairāk nekā 800 naudas vienības. “Lai saliktu visas, vajadzētu vēl apmēram desmit vitrīnu,” lēš pensionārs un pajoko: “Dzīves laikā neesmu dzēris vai pīpējis. Visu ietaupīto naudiņu ieguldīju kolekcijā.”
Viņš sapņo kādu no tematiskajām kolekcijām savākt pilnībā. It īpaši tas sakāms par Latvijas naudu – pietrūkstot vien četru “naudiņu”, taču tās esot ļoti retas un maksājot dārgi. To kolekcionārs no salīdzinoši nelielās skolotāja pensijas nevarot atļauties.
O! Lūk, kur meitenes!
“1984. gadā, kad kopā ar sievu un abiem bērniem dziedāju Ikšķiles novada jauktajā korī, ieguvu savu pirmo Dziesmu svētku nozīmīti. Apmaiņas ceļā ieguvu arī dažu citu koru nozīmītes – pamazām sakrāju ar tām pilnu vitrīnu,” Roberts Kulpe atsauc atmiņā savas otras kolekcijas pirmsākumus.
Kopš tā laika Dziesmu svētku tēmai veltīto priekšmetu kolekcija pieaugusi līdz desmit tematiskām vitrīnām, kas vēsta gan par pirmajiem, gan vēlākajiem Dziesmu svētkiem, latviešu Dziesmu svētkiem ārzemēs, gan skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem.
“Gribētos papildināt to kolekcijas daļu, kas vēsta par pirmskara novadu, pilsētu Dziesmu svētkiem. Manā kolekcijā ir 62 tā saukto “mazo” Dziesmu svētku nozīmītes, bet citi kolekcionāri sakrājuši jau ap 100. Tās, tāpat kā svētku ieejas kartes vai programmas, ir ļoti grūti dabūt, jo izgatavotas nelielā daudzumā, daļa kara laikā pazudusi. Var tikai pabrīnīties, ka ulmaņlaikos katrs novads, katra mazpilsēta varēja rīkot Dziesmu svētkus un pasūtīt skaistas metāla nozīmītes,” stāsta seniors, norādot uz 1. Dundagas novada Dziesmu svētku nozīmīti, kas datēta ar 1937. gadu, un piebilstot, ka otros svētkus novads varējis sarīkot tikai pēc pusgadsimta. Roberts Kulpe krāj arī dziedāšanas biedrību un koru nozīmītes, cepurītes.
“Tautastērpu nav manā kolekcijā, tos man aizdeva. Pirmajā izstādē, kas notika Ikšķiles baznīcā, bija jāizdomā, kā tos labāk parādīt. Galu galā pats izgatavoju manekenus. Tagad tērpi ir izstādes sastāvdaļa, “Dauderu” muzejā tie bija izstādes “odziņa”. Kā ienāk telpā, tā redz– lūk, kur stāv meitenes!” viņš saka. “Neesmu no tiem, kas krāj tikai savam priekam, lai turētu kolekcijas savā albumā vai sekcijā. Domāju par to, kā tās parādīt tautai.”
Arī stiklotās koka vitrīnas ir paša kolekcionāra darinātas. Ne jau velti 27 gadus – līdz pat aiziešanai pensijā – nostrādājis par pasniedzēju Rīgas 17. profesionāli tehniskajā mākslas mēbeļu vidusskolā, bet pēc tam vēl 15 gadus – par galdnieku bērnudārzā. Vitrīnas top galdnieka darbnīcā, kas ierīkota mājas pagrabā. Lai tās visas nogādātu izstādes vietā, nepieciešamas divas automašīnas. Tad kolekcionāram talkā nāk dēls un meita, bet reizēm arī kāds no četriem mazbērniem, izlīdzot ne tikai ar transportu, bet arī vitrīnu noformējumu.
