Latvijā
Sabiedrība

Toms Kreicbergs: Krājot bagāts nekļūsi. Bet nodrošināts gan 16

Foto-Karīna Miezāja

Toms Kreicbergs savos samērā jaunos gados (32) strādājis investīciju bankās Volstrītā, uzrakstījis pāris grāmatu (gan fantastikas stāstus, gan romānus), konsultējis biznesu, pasniedzis Latīņamerikas dejas, bet tagad veido jaunu otrā līmeņa pensiju fondu.

Vai tik dažāda pieredze palīdz?

T. Kreicbergs: Volstrītā strādāju pie darījumu strukturēšanas un izgāju nākotnes vadītāju apmācības. Finanšu krīzes laikā piedzīvoju darbinieku plēšanos savā starpā, “dunču duršanu mugurā”. Ne tik traki, kā rādīts filmā “Volstrītas vilks”, tuvāk īstenībai ir drāma “Iespēju robeža” par kādu Volstrītas investīciju banku. Morāli noguru, studiju parādu nomaksāju, tad ieinteresēja rakstniecība.

Arī pašlaik Volstrītā strādā daži no Latvijas. Ir arī citi, kas raksta grāmatas. Man pašam tas liekas interesantākais dzīvē – ja var padarboties nopietni un dziļi dažādās dzīves jomās, tad biznesā šāda daudzšķautņaina pieredze ir ļoti noderīga.

Esmu studējis fiziku. Lai kaut ko ģeniālu sasniegtu, visu mūžu fokusēti jāiet šajā virzienā. Otra pieeja: iedziļināties vairākās jomās, kad rodas plašāks skats uz dzīvi, kas man noder rakstniecībā un biznesā. “Fizmatos” iemāca domāt. Ja vēl ir citas maņas, spēja citiem izskaidrot. Arī konsultējot uzņēmumu, pieņemsim, pogu ražošanā, es nevarēšu ieteikt, kā labāk taisīt pogas, toties, no malas skatoties, varu ieteikt, kā labāk veidot biznesu, tādējādi uzņēmumam ietaupot gan ar mārketingu, gan finanšu konsultācijām.

Jāatzīst, ka savā blogā www.tomskreicbergs.lv sarežģītās finanšu lietas protat skaidrot kodolīgi un sulīgi. Kā pelnīt naudu Latvijā. Kā kļūt bagātam. Ko šeit uzskatīt par bagātnieku…

Nav mans mērķis mācīt, kā kļūt bagātam. Ir daudzi ceļi, kā kļūt bagātam, un es tos norādu. Bet pats es tos neizvēlējos. Lielākā daļa, kas gribētu būt bagāti, dzīvo ilūzijās. Pat strādājot labi apmaksātā darbā un veidojot karjeru Latvijā, veltīgi gaidīt, ka kaut kad tas notiks. Tā tas nenotiek. Var kļūt labi nodrošināts, un tas nav slikti. Lielākajai daļai sabiedrības un arī man ar to pietiek – darīt darbu, kas patīk, mazliet uzkrāt vecumdienām. Krājot bagāts nekļūsi. Ja tu ej uz miljoniem, tad jāiet uzņēmējdarbībā, jāuzņemas riski un jābūt agresīvākam.

Kas ir bagātības mēraukla Latvijā? Kā Edgara Liepiņa dziesmā “tad man būtu sievu daudz”?

Katram tā ir atšķirīga. Es personīgi uzskatu, ka bagāts ir tas, kas ar uzkrājumiem vien var nodrošināt sev diezgan labu dzīves līmeni. Piemēram, ja kontā ir tikai viens miljons, pasaulē pieņemts uzskatīt, ka katru gadu var 4% izņemt ārā, neapdraudot ieguldītās naudas ilgmūžību. Ar 40 tūkstošiem gadā, pat samaksājot kapitāla pieauguma nodokli, var dzīvot, ne pirkstiņa nepakustinot.

Sataustāma bagātība ir kapitāla daudzums, kas dod pasīvus ienākumus, vienlīdzīgus ar TOP 1% strādājošo algu. Latvijā simtā, bet bagātākā daļa gada sākumā bija 7757 cilvēki, kas saņēma algu 4000 eiro vai vairāk. Pieņemot to kā etalonu nodrošinātai dzīvei, iznāk, ka kontā jābūt 1,2 miljoniem eiro. Pat šiem lielo algu saņēmējiem vajag 25 gadus, lai nopelnītu 1,2 miljonus. Bet šajā laikā arī jādzīvo. Skaidrs, ka, strādājot algotu darbu un krājot, bagāts nekļūsi. Līdz debesīm vēl tālu. Ir ārkārtīgi ilgi un smagi jāstrādā vai ļoti sāpīgi jāsper citiem, lai tur nonāktu. Tas noteikti rada emocionālu diskomfortu un sagrauž, kas mani nemotivē.

Ļoti svarīgi strādāt ar savu psiholoģiju, lai, pelnot naudu, nesāktu pakaļdzīšanās tam An
drim, kuram ir bentlijs un par pieciem miljoniem vairāk. Lai neiedzīvotos kompleksos. Lai nejustos atkarīgs no darba devēja. Lai nebaidītos no ekonomikas sabrukuma. Nez vai tikai naudas dēļ ir vērts. Jāsaprot, kāpēc dzīvo.

Vai jūs nemulsina banku politika: tās aicina gan noguldīt naudu, gan vienlaikus – aizņemties līdz trešdaļai no algas? Cilvēkus mudina aizņemties, lai ieguldītu. Banka pelna abos gadījumos, bet ko iegūst tās klients?

To sauc par finanšu sabalansēšanu. Ātrie kredīti man nepatīk, jo statistika pierāda, ka tie vairāk velk nabadzībā nekā no tās ceļ ārā. Ir kredītu kategorijas, kas atvieglo dzīvi. Piemēram, hipotekārais, ja to izmanto piesardzīgi, nevis spekulatīvi un iegādājas mājokli gadījumā, kad ikmēneša maksājumi par to ir izdevīgāki nekā īres maksāšana. Tam pašreiz zemas procentu likmes. Vai tad izvēle īrēt un ieguldīt ir labāka?

Mašīnas līzings nav gudrākais aizņemšanās veids. Ekonomiski atbildīga izvēle tā ir tikai tad, ja tās iegāde palīdz radīt vērtību. Jāatšķir, kurā brīdī risini reālu ekonomisku problēmu un kurā – nodrošini sev luksusu. Tajā pašā laikā lieko naudu var ieguldīt tirgos, kuros var nopelnīt augstākas procentu likmes.

Tāpēc tur nesaskatu pretrunu.

Valsts aicina pilsoņus noguldīt visos trijos pensiju līmeņos. Trešais brīvprātīgs. Diemžēl pārliecinājos, ka trešajā līmenī noguldītā nauda padsmit gados nav nesusi ienākumus…

Trešajā pensiju līmenī pats neuzkrāju, jo banku komisijas procents tur ir visaugstākais. Laikam bankas rēķinās ar to, ka jūs no valsts varat atgūt nodokļu atvieglojumus par iemaksāto summu un ka nenervozēsit par šo fondu ienesīgumu. Turklāt gan trešajā pensiju līmenī, gan uzkrājošajai dzīvības apdrošināšanai ir apzināti augsts komisijas procents – par to bankas klusē un cer, ka klienti arī klusēs, jo no mīnusiem tos izvilks valsts ar pārmaksātā nodokļa atmaksu.

Otrais pensiju līmenis, kurā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvelk 6%, jau ir obligāts lielākai daļai strādājošo. Ar kādu domu 30 uzņēmēji ir izveidojuši “Indexo” pensiju fondu?

Lielākai daļai sabiedrības lielākais iekrājums ir otrais pensiju līmenis. Pašreizējo tirgu sadalījušas lielās bankas, kas 14 gadus mierīgi sēdēja un ar komisijas maksām pelnīja naudu. Bankām ir filiāļu tīkls un klienti, kuriem, kolīdz ienāk bankā, dod parak
stīt pieteikumu uz tās apsaimniekoto pensiju plānu. Mums filiāļu nav. Klientu nav. Mums radikāli jāmaina spēles noteikumi, lai varētu piesaistīt cilvēku uzmanību.

Pirmkārt, atklāti runājam par to, par ko 14 gadus neviens nedomāja. Otrkārt, piedāvājam zemākas izmaksas. Treškārt, esam caurspīdīgi. Bankas parasti paņem no klienta naudu, iegulda jūsu izvēlētajā plānā un tad… pāriegulda citos dārgos fondos, kurus pārvalda paši. Un komisiju paņem dubultā. Mēs solām parādīt naudas ceļus. Ja tirgus iet uz leju, tad sapratīsiet, kāpēc.

Jūsu akcionāri solās apkalpot lētāk nekā bankas un ienest klientiem vairāk naudas. Vai tiešām uzņēmēji vēlas nopelnīt mazāk nekā bankas?

Šis ir apjoma bizness. Ja mēs varam iekustināt tautu un pārliecināt, ka šī vīzija ir spēcīga, tad arī mēs varam pelnīt. Jo mūsu izmaksas ir zemas. Apstaigājām pusi Rīgas uzņēmēju un 30 uzņēmēji ieguldīja kapitālā 2,3 miljonus eiro. Mēs šo naudu varējām savākt no trim četriem, kas bija uz to gatavi. Bet šajā gadījumā, kad uzņēmējam ieguldīta liela nauda, būtu grūti izvairīties no spiediena atgūt ieguldījumus īstermiņā. Mēs orientējamies uz ilgtermiņu.

Tā vai tā naudu turat “Svedbankā”, par ko jums jāmaksā. Kā sanāk tā zemā komisijas maksa?

Jā, mēs maksājam bankai komisiju. Mūsu noteiktajā komisijas maksā 0,75% gadā ir iekļauti viņu pieprasītie 0,09% gadā. Tā ir iespējami zemākā šobrīd.

Lai tāda tā paliktu, jums nepieciešams, lai lielākā daļa strādājošo pāriet uz “Indexo” pensiju plānu?

Nē, ar mūsu zemajām izmaksām pat vairāku gadu griezumā mums pietiek ar dažiem procentiem no tirgus (kas pavisam ir ap 30 miljardiem eiro), lai būtu rentabli. Dažas bankas pērn no otrā pensiju līmeņa ieguva 40 miljonus. Nav šaubu, ka izmaksu nosegšanai tām pietiek ar dažiem miljoniem. Pārējais ir krējums. Redzam, ka klienti ieinteresējušies par mums – pensiju plāns “Indexo Izaugsme” vienas nedēļas laikā piesaistījis astoņus miljonus eiro un 1100 dalībniekus.

Ja orientējaties uz ilgtermiņu, tad jau plānojat svārstīties līdz ar tirgu. Kam tas būtu pieņemams un kam ne?

Šim plānam mēs neiesakām pieteikties tiem, kam līdz pensijai palicis mazāk par desmit gadiem. Nākotnē izveidosim kādu konservatīvu plānu. Bet “Indexo Izaugsme” iegulda tirgū visā pasaulē – tirgus indeksos, kas nozīmē, ka tas ir pasargāts no kāda konkrēta uzņēmuma neveiksmēm. Toties tas nav pasargāts no tirgus svārstībām – tādām, kādas bija 2008. – 2009. gada krīzē. Tad tas aizietu mīnusos, bet pēc tam attīstītos kopā ar ekonomiku. Jāspēj sagaidīt krīzes beigas. Svārstāmies kopā ar krīzēm, bet augam līdz ar pasaules attīstību. Statistika rāda, ka ilgtermiņā šāda pieeja ir izdevīgāka nekā mēģinājums uzminēt gaidāmās tirgus svārstības. Tomēr neviens nevaram solīt nākotnē atkārtot pagātnes rezultātus.

Jūs esat ielauzušies banku tradicionālajā lauciņā. Tāpat kā ātro kredītu firmas izrāva patēriņa kreditēšanas pīrāgu no banku mutes. Tāpat kā savstarpējo aizdevumu platformas – kā “Mintos” – iegrauzušās noguldījumu biznesā. Vai ir vēl kādas jomas, kurās saredzat iespēju bankas atspiest vēl tālāk atpakaļ to seifos?

Saistītie raksti

Pasaulē finanšu tehnoloģiju kustība ir ļoti spēcīga un tūkstošiem “fintech” uzņēmumu meklē veidus, kā ar modernajām tehnoloģijām radīt drošas alternatīvas banku pakalpojumiem. Piemēram, ASV ir tāds serviss “Mint”, kas saslēgts ar visām lielajām bankām, no klienta visiem kontiem savāc un izanalizē visus tēriņus un sniedz kopējo bildi, kur tērē par maz, kur – par daudz. To arī pats ASV lietoju.

Ir pat tāds skatījums, ka bankas ar laiku kļūs par infrastruktūras nodrošinātāju un ka pārskaitījumus, kredītus, noguldījumus nodrošinās neatkarīgie pakalpojumu sniedzēji. Bankas, protams, strīdas pretī un pašas izstrādā jaunus pakalpojumus. Viens ir skaidrs: pēc 10 – 15 gadiem viss izskatīsies ļoti atšķirīgi nekā šobrīd.

LA.lv