Krāsa, kas maigi plūst 0
Daugavpilī Marka Rotko mākslas centrā līdz 8. aprīlim jaunajā izstāžu sezonā apskatāma arī izstāde “Latvijas laikmetīgais akvarelis” un norvēģu mākslinieka Jona Arnes Mogsteta personālizstāde “Iespējas skaistums”.
Ekspozīcija “Latvijas laikmetīgais akvarelis” veltīta akvareļa glezniecībai Latvijas autoru izpildījumā, savukārt norvēģu mākslinieka Jona Arnes Mogsteta personālizstāde “Iespējas skaistums”, lai arī tehniski nav akvarelis, tomēr vairākos aspektos sasaucas ar to un ļauj paplašināt skatītāju priekšstatus par īpatnējo glezniecības paņēmienu, kurā būtisks ir pigments, uzsūcoša materiāla virsma un plūdinājums.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ir veicis būtisku darbu, kopizstādē “Latvijas laikmetīgais akvarelis” eksponējot to autoru darbus, kuri šobrīd aktīvi darbojas akvareļtehnikā Latvijā. Izstādē pārstāvēti Dainis Gudovskis, Helēna Heinrihsone, Irīda Lazdiņa, Irēna Lūse, Anita Meldere, Baiba Priedīte, Inese Siliņa, Ieva Spalviņa un Jānis Spalviņš. Dažas no šīm personām zināmas kā jaudīgi autori citās mākslas nozarēs, piemēram, glezniecībā, stikla mākslā, taču akvareļglezniecības darbi rāda viņu meistarību un radošo izdomu tieši šī medija piedāvāto iespēju ietvaros. Ir autori un autores, kuru vārds speciālistu aprindās ir gandrīz vai sinonīms akvareļglezniecībai neatkarīgi no tā, ar kādu profesiju šie autori nodarbojas ikdienā.
Pašķetinot pirmo priekšstatu par akvareļglezniecību, varētu domāt, ka akvarelis ir piemērots vien liriskām ainām ar saules pielijušām pļavām, tumšiem siliem, Vecrīgas bruģētajām ieliņām vai arī poētiskai dramatikai, tēlojot jūru un laukus negaisā. Šādu iespaidu par akvareļglezniecības raksturu veidojusi mākslas kombinātu serializētā produkcija, kas 20. gadsimta otrajā pusē tika radīta un padarīta pieejama padomju kultūras industrijas ietvaros. Taču izstādē redzamo autoru darbi apliecina šī medija piedāvāto izteiksmju daudzveidību un piemērotību noteiktu autorstilu iemiesošanai, kas sižetu un manieres ziņā ir tieši tikpat daudzveidīgi kā to radītāji. Izstādē sastapsiet dažādas gradācijas spektrā no lirikas un poētikas līdz ekspresivitātei un abstrakcijai. Anita Meldere, Irēna Lūse, Jānis Spalviņš ir neapstrīdami Latvijas akvareļglezniecības grandi. Īpaša atkāpe jāvelta Helēnai Heinrihsonei – viņas glezniecībā izmantotā tēlu sistēma ir pārcelta akvareļdarbos, kas varbūt autores glezniecības ietvaros piedāvā vien šarmantu atkāpi, līdzīgi kā, piemēram, gleznojumi uz porcelāna, taču viņas darbi ķecerīgi “krīt ārā” no izstādes, parādot, cik radikāli citādāks var būt Latvijas akvarelis.
Pirmā izstāde ļauj konstatēt un iepazīties ar situāciju šī brīža akvareļglezniecībā Latvijā, toties otrā izstāde ļauj novērtēt līdzīgas tehnikas lietojumu norvēģu mākslinieka Jona Arnes Mogsteta darbos un stilistiski daudz tiešāk vilkt paralēles ar vektoru, ko mākslas centram piešķir abstrakcionista Marka Rotko vārda lietošana nosaukumā.
Jons Arne Mogstets Daugavpilī tiek pārstāvēts ar vairākām darbu sērijām. Tās ir atšķirīgas vizuālās izteiksmes ziņā, taču darbus apvieno izmantotie materiāli un tehnika jeb paņēmienu kopums un maniere, kādā autors strādā. Uz audekla virsmas tiek klātas, skalotas un plūdinātas tekstilkrāsas, veidojot šķietami stihiskus krāsu plūdinājumus, kas slāņu veidā tiek pretnostatīti kontrolētiem ģeometriskiem laukumiem akrila un eļļas tehnikā. Precīzā un haotiskā, tumšā un gaišā virsējā slāņa un šķietami dziļāko slāņu kārtojums, no vienas puses, lieliski funkcionē kā abstrakta māksla, kurā var meklēt formālu glezniecisku uzdevumu risinājumu, kas atstāj iespaidu saskaņā ar krāsu un formu uztveres psiholoģijas likumiem. Taču, no otras puses, šie pretnostatījumi iezīmē robežas arī iztēles telpai, kurā iespējams ielasīt kādu tematisku saturu, sākot no etnogrāfiskām un sociālantropoloģiskām asociācijām, ko raisa atslēgvārdi “tekstilkrāsa”, “plīvurs” u. tml., līdz pat poētiskām iterācijām par abstraktām idejām no mākslas filozofijas un estētikas teorijas apcirkņiem. Pretnostatījumu radītā kapacitāte parādās ne tikai konkrētos darbos, bet arī sēriju atlasē un izvietojumā.
Mogsteta darbi Daugavpilī lasāmi kā lielisks vingrinājums brīvam dažādu materiālu lietojumam un abstraktu ideju iemiesošanai medijā, kura materialitāte citos gadījumos varētu būt ierobežojoša. No tradīcijas žņaugiem raisās vaļā arī akvareļglezniecība lokālajā variācijā – būtu interesanti redzēt akvarelistu personālizstādes, kas ļautu pilnvērtīgāk novērtēt to, kā autors spēj pakļaut un savām iecerēm lietot akvareli, kurp viņu darbs ved kopējā mākslas nozīmē. Vai arī, ņemot vērā Daugavpils galvenās izstāžu telpas iespējas, būtu lieliski pieredzēt kādu vērienīgu, izsvērtu un ekspozīcijas ziņā kvalitatīvi iekārtotu Latvijas akvareļglezniecības kopskati.
