Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
27. jūnijs, 2017
Drukāt

Krāšņa izskaņa Rīgas festivālam

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pēc Jēkaba Jančevska brīnišķīgā un emocionāli uzrunājošā jaundarba “Kremerata Baltica” lasījumā un krievu meistara Leonīda Desjatņikova cikla “Krievu gadalaiki” interpretācijas ar vijolnieku Gidonu Krēmeru un dziedātāju Oļesju Petrovu, pēc amerikāņu viesmākslinieces Šeinas Stīlas uzstāšanās Latvijas Radio bigbenda pavadībā un Uģa Prauliņa oratorijas “Te Deum laudamus” atgriešanās koncertrepertuārā sagaidīta pēdējā Rīgas festivāla virsotne – astotā un noslēdzošā programma 2017. gada 21. jūnijā Dzintaru koncertzālē. Iepriekšējā Rīgas festivāla noslēgums pienāca ar Gustava Mālera Astoto simfoniju, vēl gadu iepriekš Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts ievadīja Ludviga van Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumu, un arī šogad turpināta tradīcija, ka Rīgas festivāla fināls brīvdabas koncertzālē tiek svinēts ar vērienu. Šoreiz programmas apjomīgākā daļa – Karla Orfa kantāte “Carmina Burana”, kuras atskaņojumā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas Radio koris, Rīgas Doma zēnu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā, taču vēl pirms tam – Fransisa Pulenka koncerts ērģelēm, timpāniem un stīgu orķestrim.

Bez šaubām, Pulenka opuss repertuārā parādījās galvenokārt tādēļ, lai publiku priecētu ar Ivetas Apkalnas spēli, taču jāteic, ka programma šajā koncertā bija veidota ļoti veiksmīgi – Pulenka simfoniskā partitūra un Orfa skatuviskā kantāte rakstīta gandrīz vienlaikus 30. gadu otrajā pusē, abus skaņdarbus vienojot atsaucēm uz aizgājušo laikmetu kultūru (vācu viduslaiku laicīgā dzeja Orfam un pirmsklasicisma estētikas iezīmes Pulenkam) un mūzikā paustajam laikmeta gara atspulgam ar visām emocionālajām zemstrāvām un priekšnojautām. Andra Pogas pieredze un intuīcija abos gadījumos izrādījās pietiekami pārliecinoša, lai pienācīgi atklātu mūzikas vēstījumu tā bagātīgumā un daudzdimensionalitātē, un Pulenka ērģeļkoncerta lasījumā Iveta Apkalna viņam pievienojās ar ne mazāku mērķtiecību un iztēli. Rezultāts saucams par pirmklasīgu interpretāciju – ērģelniece arī no digitālā instrumenta prata panākt saistošu un kolorītu tembrāli dinamisko gammu, kuru ar dzīvīgām un impulsīvām noskaņām un krāsām papildināja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupa un Elīnas Endzeles spēlētie timpāni; priekšnesums izcēlās ar spriegu un pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju, mūziķiem tajā pašā laikā sekmīgi iejūtoties arī Dzintaru koncertzāles akustikā; solistes, orķestra un diriģenta saskanīgajā veikumā Pulenka mūzikas liriskie, majestātiskie un dramatiskie tēli guva īpašu spozmi un intensitāti, ļaujot skaņdarba ritējumam un tā konceptuālajām atklāsmēm sekot ar neatslābstošu uzmanību.

Līdzīgu iespaidu radīja Karla Orfa lieldarba lasījums – Andra Pogas vadībā kantātes dramaturģiskā arhitektonika tika strukturēta skaidri un racionāli, neatstājot novārtā nevienu būtisku interpretācijas parametru un muzikālās domas pavedienu, taču tieši šādā ceļā diriģents un viņa radošie līdzgaitnieki atstāja visplašāko telpu emocionālām izpausmēm un impulsiem. “Carmina Burana” interpretācijā līdz ar to spilgti iezīmējās gan mūzikā rodamais humors, groteska un vitalitāte, gan liriskas poēzijas brīži, gan arī triumfāla rakstura pacēlums, šim tēlu, noskaņu un nianšu daudzveidīgumam viscaur saglabājot precīzu un pārskatāmu veidolu. Arī šeit – veiksmīgi pārvaldīta akustiskā telpa, arī šeit – izkopta tembru dramaturģija un līdzsvarots dinamiskais balanss, kur īstajos rakursos izgaismojās gan apjomīgā kora vīru, sieviešu un zēnu balsis, gan mežragi, flautas un citi koka un metāla pūšaminstrumenti, gan arī stīgu ansambļa spēle un sitaminstrumentu partijas. Klāt vēl nāca solistu trio – Gunta Gelgote, Mihails Čuļpajevs un Vītauts Jozapaitis –, kuru vidū vispieredzējušākais bija lietuviešu baritons, viņa sniegumam saistot kā ar vokālām kvalitātēm, tā ar muzikāli skatuvisku šarmu. Jādomā, ka Orfa kantātes vienkāršība ir mānīga, un viegli neklājās nevienam no vokālistiem, mūzikas skaņurakstam pārbaudot arī Vītauta Jozapaiša spēju robežas; viņa mākslinieciskais diapazons tomēr atzīstams par plašāku nekā Guntai Gelgotei un Mihailam Čuļpajevam, lai gan arī viņi darīja ļoti daudz, lai soprāna un tenora dziedājums iegūtu emocionāli un tembrāli košas un valdzinošas aprises.

Rīgas festivāla izskaņa arī šogad vēstīja par augstu profesionālo līmeni, apliecinot, ka festivāls tā septiņu gadu pastāvēšanas laikā kļuvis par respektējamu notikumu, kura programmām noteikti vērts pievērst uzmanību. Un atliek vienīgi novēlēt, lai mūziķi Latvijā atcerētos, ka Karls Orfs savā astoņdesmit septiņus gadus ilgajā mūžā radījis ne tikai “Carmina Burana” – vēl jau ir arī citas skatuviskās kantātes, piemēram, “Catulli Carmina” vai arī opera “Antigone”, kuru lieliski varētu pievienot režisoru Mihaila Gruzdova un Elmāra Seņkova interpretācijām. Tāpat Fransisa Pulenka daiļradē vēl ir neapgūtas vērtības, tādēļ jācer, ka abu 20. gadsimta meistaru opusi Latvijas koncertzālēs netiks aizmirsti arī turpmāk.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+