Kultūra
Kultūrpolitika

Vāgnera zāle. Krāšņa. Vēsturiska. Nevienam nevajadzīga? 2


Saskaņā ar programmu “Mantojums 2018” Vāgnera zāles apsekošanai bija jāsākas 2006. gadā un līdz 2018. gadam jātiek rekonstruētai. Taču nomainījušies jau četri ministri, bet nekādas skaidrības par ēkas likteni joprojām nav.
Saskaņā ar programmu “Mantojums 2018” Vāgnera zāles apsekošanai bija jāsākas 2006. gadā un līdz 2018. gadam jātiek rekonstruētai. Taču nomainījušies jau četri ministri, bet nekādas skaidrības par ēkas likteni joprojām nav.
Foto – Evija Trifanova/LETA

Nojaukt vai saglabāt?
Šogad aprit desmit gadu, kopš pastāvīgām kultūras norisēm slēgta Vāgnera zāle, un trīs – kopš dibināta Rīgas Riharda Vāgnera biedrība, kas aktīvi veicina tās atjaunošanu. Tomēr krāšņais kādreizējais Pilsētas teātris pagaidām savu rindu kultūras prioritāšu sarakstā tā arī nav sagaidījis, kaut tikko aktualizēts jautājums par iespējamiem finansiālajiem ceļiem tā rekonstrukcijai. Pēc pašreizējām aplēsēm, nama renovācijas izmaksas sasniedz 18,8 miljonus eiro, un, tā kā Kultūras ministrijas (KM) makā šādu līdzekļu nav, risinājums atkal tiek meklēts publiskās privātās partnerības modelī. “KZ” izpētīja, cik tas izdevīgs valstij un kultūras procesam.

Galerijas nosaukums

1782. gadā celtā ēka Vāgnera ielā 4 – pirmais stacionārais Rīgas pilsētas teātris – pusapaļo 235 gadu jubileju šogad svin klusi. Pērnruden šeit notika izstāde Tēlniecības kvadriennāles ietvaros, apliecinot, ka VAS “Valsts nekustamie īpašumi” ēku uztur pienācīgā stāvoklī un to ir iespējams izmantot atsevišķiem kultūras pasākumiem, tomēr neviens cits pagaidām to nav vēlējies darīt. Varētu vaicāt – ja reiz savulaik greznā un gana plašā – četrarpus tūkstošus kvadrātmetru lielā – trīsstāvu nama liktenis pilsētniekiem, kuriem tas savulaik dāvināts, un valsts iestādēm ir vienlīdz vienaldzīgs, varam droši jaukt namu nost?! Teorētiski tas būtu iespējams, taču arhitekta Kristofera Hāberlanda projektētais nams iekļauts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, bet tā interjera elementi un podiņu krāsnis – mākslas pieminekļu sarakstā, nemaz nerunājot par vēsturiskajām saitēm ar pasaulslaveno komponistu Rihardu Vāgneru.

Valsts nauda – prioritātēm

Vāgnera zāle atrodas valsts bilancē un, kā 6. jūnijā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē norādīja KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš, dažos tuvākajos gados valstij tik un tā nāksies izlemt par tālāko rīcību. Uz rīcību piespiedīs vispirms jau ēkas tehniskais stāvoklis, kuru 2011. gadā celtniecības un ģeotehniskās inženierizpētes firma “Hanza projekts” novērtēja kā nedrošu, atzinumā rakstot, ka “ilgajā pastāvēšanas laikā (..) ēkai ir veidojušās pamatu noturības pro­blēmas, kas izpaužas kā samērā plašs sienu un pārsegumu plaisājums”, savukārt gadu vēlāk apsekošanas aktā ieteica veikt ēkas pamatu stiprināšanu, kā arī nomainīt un renovēt neapmierinošā un sliktā stāvoklī esošās ēkas konstrukcijas. “Ja tuvākajā laikā ar šo namu neko nedarīsim, pēc desmit, piecpa­dsmit gadiem Rīgas centrā būs grausts,” Sandis Voldiņš bija lakonisks.

Tiek lēsts, ka atjaunošana varētu prasīt aptuveni 18,8 miljonus eiro. Skaidrs, ka ar daudzajiem restaurējamajiem objektiem, kā arī plānoto Rīgas akustiskās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību, kas šobrīd ir KM prioritāšu augšgalā, šādus līdzekļus atrast valsts budžetā tuvākajos gados ir pilnīgi nereāli, taču visai liels risks arī, ka ar katru novilcinātu gadu Vāgnera zāles restaurācija un rekonstrukcija varētu jau prasīt ievērojami lielākus līdzekļus.

Īsu brīdi Vāgnera zālei bija cerība tikt atjaunotai par valsts un, iespējams, ES līdzekļiem – pirms dažiem gadiem, spriežot par telpām, kurās izmitināt Jauno Rīgas teātri (JRT) laikā, kamēr tiek rekonstruēta ēka Lāčplēša ielā 25, kā viena no versijām izskatīta arī Vāgnera zāles atjaunošana, atzina KM sabiedrisko attiecību speciāliste Lita Kokale. Tiesa, šī ideja apskatīta pavisam īslaicīgi, nav veikti pat nekādi aprēķini par tās iespējamo izdevīgumu.

Garām palaista arī Vāgnera 200 gadu jubileja, kad, iespējams, būtu varēts atrast kādu turīgu komponista cienītāju vācbaltu vidū. Tikai gadu pēc jubilejas, 2014. gadā, nodibinājās Rīgas Riharda Vāgnera operteātra renovācijas fonds, kurā darbojas māk­slas zinātnieks Ojārs Spārītis, komponiste Ilona Breģe, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Guntis Gailītis un arhitekte Zaiga Gaile, bet pašā 2015. gada sākumā – Rīgas Riharda Vāgnera biedrība, kura iekļāvusies starptautiskajā Vāgnera biedrību tīklā.

Aizdomīgais PPP

Kā reālākais ceļš nama renovācijai jau pirms diviem gadiem izvirzīts publiskās privātās partnerības (PPP) modelis, kurā no vienas puses iesaistītos valsts, no otras – privātais partneris, kas tiks izvēlēts konkursa kārtībā. Patlaban par nepieciešamību atjaunot grezno namu visneatlaidīgāk runā Rīgas Vāgnera biedrība, kuru pārstāvošais uzņēmējs Māris Gailis veicis arī aprēķinus, cik lielus līdzekļus šis darbs varētu prasīt, un izveidojis piedāvājumu par to, kā ēku varētu piepildīt ar saturu.

Absurdi, bet lēmumu pieņemšanas procesam Latvijā raksturīgi ir tas, ka praktiskais darbs pie Vāgnera zāles atjaunošanas projekta divos gados uz priekšu nav pavirzījies tādēļ, ka vēl arvien nav skaidrs, kurš – Kultūras vai Finanšu ministrija – uzņemsies projekta tālāko virzību caur instancēm. Arī vairāk nekā nedēļu pēc 6. jūnijā notikušās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes Kultūras ministrija norādīja, ka tiek gaidīta Ministru prezidenta rezolūcija par to, kā abām ministrijām projektā sadarboties. Sandis Voldiņš pauda – Finanšu ministrijai ir ievērojami lielāki cilvēkresursi, kuriem turklāt ir nozīmīgāka pieredze apjomīgu projektu īstenošanā.

Māris Gailis optimistiski lēš – ja valstij līdz šā gada beigām izdotos sakārtot Vāgnera zāles pārraudzību un izsludināt rekonstrukcijas iepirkumu, pēc trim gadiem nams varētu vērt durvis apmeklētājiem.

Pašā sēdē tika izteikti gan argumenti par labu publiskās privātās partnerības modelim, gan arī izvirzīti iebildumi. Toskait Kultūras ministrija varētu būt īpaši piesardzīga, jo burtiski šajās dienās tai piespriests samaksāt vairāk nekā 600 000 eiro par citu savulaik neīstenotu PPP projektu – Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanu Andrejostā. Tāpat Kultūras vai Finanšu ministrijas speciālistiem būtu vērts aprēķināt, vai PPP projekts šajā gadījumā izrādītos izdevīgāks par vienkāršu aizņemšanos bankā. Māris Gailis aprēķinājis, ka valstij par Vāgnera zāles atjaunošanu privātajam partnerim būtu jāmaksā aptuveni 1,12 miljoni eiro ikkatrā no trim remonta un pēc tam vēl 27 izmantošanas gadus – šajā summā ierēķināta arī investora peļņa. Privātais partneris arī rūpētos par ēkas satura nodrošināšanu, bet pirms tās nodošanas valstij veiktu vēl vienu fundamentālu remontu.

Ļoti nopietni valstij būtu jāapsver, vai Vāgnera zāli gluži vienkārši nepārdot privātam investoram – kaut gan nepieciešamie ieguldījumi ir lieli, tomēr, kā vērtē speciālisti, ērtā atrašanās vieta un tās vēsturiskā vērtība namu padarītu pieprasītu. Šādā gadījumā, iespējams, valsts var uzlikt kādu apgrūtinājumu – piemēram, prasību nelielā daļā ēkas atvēlēt vietu muzejam, kas veltīts Vāgneram. Katrā ziņā nedrīkstētu notikt tā, ka plānotā Rīgas koncertzāle un Vāgnera nama atjaunošana iegūst prioritāti iepretim kultūrā strādājošo algām vai mākslas procesiem, kam nepieciešams Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums.

Ko iegūtu Rīga?

Vizuāli – vēl vienu sakārtotu, vēsturiski un arhitektoniski vērtīgu ēku pašā vecpilsētas sirdī. Telpu dažādiem neliela mēroga teātra un mūzikas sarīkojumiem – Vāgnera zālē pēc rekonstrukcijas varētu būt aptuveni 400 vietu. Guntis Gailītis norāda, ka Vāgnera ielas 4. nama atjaunošana radītu arī prestižas īres telpas, pēc kurām viņš prognozē lielu pieprasījumu, jo šeit savulaik atradusies ne tikai zāle, kura devusi vārdu visam namam, bet arī bijušas laikrakstu redakcijas, darbojušās deju studijas, savukārt augšējā stāvā atradušies pat pāris īres dzīvokļi.

Rīgas Riharda Vāgnera operteātra renovācijas fonda priekšsēdētājs, muzikologs Arnolds Klotiņš piebilst, ka atjaunotā Vāgnera zāle būtu lieliska vieta Operteātra fonda sarīkojumiem, kuri patlaban galvenokārt risinās “Ziemeļblāzmā” vai arī ārpus Rīgas. “Protams, tur būtu vieta arī sabiedriskām telpām, piemēram, restorānam, tāpat ļoti skaists ir ēkas iekšpagalms, kurā sākotnēji varēja ieiet pat no trim ielām,” teic muzikologs. Pirms dažiem gadiem šajā iekšpagalmā senās mūzikas speciālists Māris Kupčs bija sarīkojis ļoti skaistu baroka operas uzvedumu.

Ieguvums noteikti būtu arī vēl viens kultūrtūrisma objekts – pareizi izspēlējot Vāgnera kārti, būtu atrasts papildu piesaistes punkts tūristiem – īpaši no Vācijas Rīgā iebraucošajiem, taču, kā norāda Guntis Gailītis, arī citās pasaules valstīs ir Vāgnera daiļrades cienītāji, kuri gatavi doties gluži vai svētceļojumā uz vietām, kas saistās ar slavenā komponista vārdu. Māra Gaiļa izstrādātajā projektā Vāgnera muzejs ir viena no obligātām atjaunotā nama sastāvdaļām. “Šai ēkai, ja to atjaunotu, noteikti būtu liela pievienotā vērtība un ļoti daudz gribētāju tajā īrēt telpas,” pauda Guntis Gailītis, piebilstot – tā kā ēka dibināta kā Rīgas pilsētas teātris, būtu skaisti, ja tā šo funkciju varētu pildīt arī pēc atjaunošanas.

VĀGNERA ZĀLES VĒSTURES HRONIKA

* Rīgas pilsētas teātris dibināts 1782. gadā, Rīgai to dāvināja mecenāts Oto Hermanis fon Fītinghofs.

* Savos pirmsākumos teātris neatpalika no izcilākajiem līdziniekiem Eiropā, rādot labākos iestudējumus – piemēram, Mocarta opera “Bēgšana no seraja”, kas tapusi 1782. gadā, pirmizrādi Rīgā piedzīvoja nieka trīs gadus vēlāk.

* Augstāko punktu teātris pieredzēja 19. gs. 30. gadu nogalē, kad piedzīvoja pirmo remontu un 1837. – 1839. gadā, kad tajā par diriģentu darbojās jaunais Rihards Vāgners. Viņš šeit iestudēja piecas operas un lika arī pamatu operai “Rienci”, un, no Rīgas aizbraucot, paturēja Rīgas pilsētas teātra izkārtojumu sava Baireitas teātra uzbūvei.

* Te koncertējušas arī mūzikas zvaigznes Ferencs Lists, Klāra Šūmane un Hektors Berliozs.

Saistītie raksti

* 1863. gadā teātris pārcēlās uz daudz lielākām telpām tagadējā Latvijas Nacionālās operas ēkā. Tā nams tika atvēlēts noliktavu, bibliotēkas un citām vajadzībām, bijusī teātra zāle vairākkārt pārbūvēta un aizbūvēta.

* 1988. gadā ēkas augšējo stāvu, kur līdz Otrajam pasaules karam bija mitinājusies Rīgas vācu saviesīgā biedrība “Musse”, restaurēja un balles zāli piemēroja kamermūzikas koncertiem, kur tie skanēja vēl nepilnus 30 gadus – līdz 2007. gadam.

 

 

Galvenie veicamie darbi:

* Fasādes atjaunošama, pamatu stiprināšana;

* Atjaunot zāli – amfiteātri ar 400 sēdvietām.

* Musses zāles rekonstrukcija ar 400 vietām.

* Vāgnera muzeja ierīkošana (~ 350 m2).

* Prognozējamās izmaksas: 18,8 miljoni eiro, iespējamais pieejamības maksājums: 1,27 miljoni eiro (30 gados).

LA.lv
LA
LA.lv
Kultūra
Svētku koncertā izskanēs desmit nozīmīgākās un iedvesmojošākās dziesmas
17 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Iznācis Latvijas operas un baleta izrāžu scenogrāfijai un kostīmiem veltīts albums
18 stundas
LE
LETA
Kultūra
Magrita glezna izsolē nopirkta par 23,8 miljoniem eiro
20 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SD
Sandra Dieziņa

Laukos
Firma Liepājā, īpašnieki – Krievijā, uz kuģa – ukraiņi un krievi. Kā zvejnieki kļūst par shēmotāju ķīlniekiem
59 minūtes
ĢZ
Ģirts Zvirbulis
Latvijā
Partijas “iepauzē” ar valdības veidošanu 1
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Kādi laikapstākļi gaidāmi 18.novembrī? Jaunākā sinoptiķu prognoze
1 stunda
LA
LA.lv
Ekonomika
Valstij pasniegti īpaši Latvijas simtgades ģerboņi
2 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Trampa draugi iznāk no skapja
2 stundas