Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Krāšņais mītiskais papardes zieds


Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Mūsdienās papardes zieds visbiežāk ir tēlains apzīmējums mīlestības fiziskajai izpausmei, lai gan folklorā papardes ziedam ir daudz plašāka nozīme – tas ir neaprakstāmi skaists zieds, pārcilvēcisku zināšanu un spēka avots.

 

Zieda meklētājam jāiztur pārbaudījumi – jāstājas pretī tumsas spēkiem un jāpierāda drosme. Folkloras pierakstos vērojama priekšstatu daudzveidība par papardes ziedu, tā meklēšanu un īpašībām.

 

“Visas lauka puķes zied, 
papardīte vien nezied.”

 

Papardes zieds atradējam dāvā lielas vērtības – laimi, zināšanas un veiksmi. Atradējam solīta patiesi liela laime visa mūža garumā. Jelgavas pusē cilvēki ticējuši: lai gūtu laimi, papardes zieds ir nevis jāglabā sev klāt, bet gan jāapēd.

Viena no plaši aprakstītām spējām ir palikšana par neredzamu: “Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties.” Tā stāstīts Apes novada Jaunrozē. Amatas novada Kliģenē teikts, ka šis cilvēks ne tikai kļūst neredzams, bet “pat caur aizslēgtām durvīm tāds ietiek”.

 

Zieda īpašnieks ieguva spējas atrast apslēptu mantu. Tas, kurš nesāja papardes ziedu sev līdzi, bija pasargāts no visām nelaimēm.

 

Šāds dārgums tika glabāts īpaši rūpīgi – papardes ziedu vajadzēja iekalt krustiņā un glabāt cieši jo cieši, citādi nelabais to nozogot. Bauskas novada Bruknā stāstīts, ka papardes zieds jāglabā aiz ādas – Jāņu naktī jāsargā papardes zieds, kad tas pusnaktī uzzied, tas jānorauj, ar nazi jāiegriež rokā un rētā jāieliek zieds, pēc tam vaina jāaizdziedē. Tam, kuram būšot tāds zieds, tas zinās visu – gan notikumus, gan spēs atrast nozaudētas lietas.

 

“Tā zied Jāņu naksniņā, 
kad ļautiņi neredzēja.”

 

Daudzveidīga, taču vienmēr sarežģīta un briesmu pilna bijusi papardes zieda iegūšana. To meklējot, veiktas neparastas darbības un lietoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, īpašs apģērbs.

Papardes ziedu sargājuši dažādi mošķi, kas patiesībā bijuši raganas, burvji un velni, kuri paši gribējuši tikt pie zieda. Pieņēmuši čūsku, vilku, lāču, pūķu izskatu, tie centušies novērst zieda meklētāja uzmanību, likt viņam smieties, runāt vai sabīties. Vajadzējis lielu drosmi un stingru apņemšanos, lai nešķīsteņu plāni neizdotos. Te līdzējusi riņķa apvilkšana ap ziedu – aplī raganas un mošķi nevarēja iekļūt. Tomēr tie palikuši ārpusē un visu laiku māžojušies – te mežs šņācis, kā gatavs aizlidot pa gaisu, te staigājuši un gaudojuši ķēmīgi radījumi.

 

Kad papardes zieds sācis ziedēt, nelabo trakulības situšas īpaši augstu vilni. Tomēr drosmīgajam papardes zieda meklētājam vajadzējis saņemties un aši to noplūkt. Palicis vēl ceļš mājup. Tad nedrīkstējis atpakaļ atskatīties. Aiz muguras notikušas raibas lietas, un, ja atskatījies, viss gājiens pēc papardes zieda veltīgs.

 

Spilgts piemērs briesmām, kas piemeklē zieda meklētāju, ir 1891. gadā “Mājas Viesī” publicētais stāsts par Drošsirdīgo zaldātu. “Naktī nogājis turp, nostājies zināmā vietā un, krustu mezdams, lasījis dziesmu grāmatā. Nākuši visādi spoki, gribējuši viņu aizbaidīt: rādījušies rūcēji zvēri, vēlušās kamoliem čūskas virsū, bet zaldāts nebijies, zinādams, ka tie viņam neko nevar darīt.”

Mūsdienās daži cilvēki vēl atceras, ka palīglīdzeklis zieda iegūšanai ir zīda nēzdodziņš. Ticējumos un teikās teikts, ka kabatlakatiņš bija jāpaklāj zem papardes krūma un tajā paparde nobirdināja ziedus. Nēzdodziņā tos vēlāk arī uzglabāja. Taču tā nebija vienīgā lieta, kuru varēja izmantot, lai tiktu pie noslēpumainā zieda. Balvos aprakstīts īpašs papardes zieda meklēšanas apģērbs: “Jāņa naktī vīzes jāapaun ačgārniski, ar purniem uz papēžiem, tad jāsatinas baltā palagā un jāuzmeklē papardes zieds. Tad var iet, kur grib, un darīt, ko grib, neviens neredz.”

Irlavā stāstīts par kādu citu metodi: “Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.”

Tomēr ne vienmēr papardes zieda meklēšana saistījās ar stāšanos pretī velniem un citām nešķīstībām.

 

Papardes zieds varēja nejauši iekrist gājēja zābakā vai pastalā, liekot tam brīnīties par to, ka pasaule pēkšņi ir daudz savādāka. Kliģenē stāstīts par ganu, kam Jāņu naktī, govi meklējot, vīzē iekritis papardes zieds, gans to nepamanījis, tikai “brīnojies, ka tik piepēži visas lietas viņam zināmas”.

 

Savukārt Trikātā aprakstīts gadījums, kad kāds papardes zieda meklētājs nejauši aizmidzis pie papardes cera un papardes zieds viņam nemanot aizkritis aiz pastalas. Tad “vīrs uzmodies un gājis uz māju, kad nogulējis, nogulējis savu laimi. Nāk pie mājas, citi sāk smieties, kur šim viena kāja palikusi. Iet gan kā citi cilvēki, bet vienas kājas nav! Vīrs paskatās pats: ir abas kājas. Nu tik viņš sapratis, ka no papardes zieda kāja palikusi citiem neredzama.” Savukārt Cēsīs pierakstīts brīdinājums – “ja Jāņu nakti redz papardes ziedu, bet to nenorauj, tad tam tai gadā jāmirst”.

 

“Papardīte Jāņu nakti 
zelta miglu nomigloja.”

Teikās un ticējumos tiek norādīts, ka paparde zied tieši Jāņu nakts pusnaktī. Zieda meklētājam jādodas uz paparžu audzēm vai vienkārši jāstaigā pa mežu un jāmeklē. Ticējumos stāstīts, ka zied īpašs paparžu veids – svētas paparde.

Papardes zieds izskatās krāšņi. Aizgājušo gadsimtu cilvēki par to stāstīja tā: “Paparde zied ap pašu pusnakti sudraba ziediem”, “zied paparde ar krāšņiem ziediem”, “zied zelta ziediem”, “viņas (papardes) noziedot vienā acumirklī”. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem – zelta vai pat dimanta ziediem. Papardes, kas nozied “zelta miglu miglodamas”, aprakstītas arī tautasdziesmās. Retāk minēti dažādu nokrāsu papardes ziedi – tautasdziesmās apdziedātas dzeltenu un zilu ziedu papardes. Dažreiz runāts par dzīvnieku klātbūtni papardes zieda tuvumā. Lieliecavā pierakstīts, ka “pusnaktī var redzēt žurku uz pīlādža ziediņa papardes galā”, savukārt Džūkstē “pusnaktī redz papardes galā spīdošus ziediņus un čūsku”, lai iegūtu ziedu, dzīvnieki jānotver un jānonāvē.

 

“Jāņu naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied.”

/Latv. tautas ticējums/

Ne tikai brīnumainās spējas un zināšanas meklēja papardēs. Papardei Jāņu laikā bija arī cits pielietojums – ar tām tika zīlēts. Nākotnes pareģošanai izmantoja papardes sakni. Jāņu vakarā, saulei rietot, izrāvuši papardi, bet tās sakni vai kātu pārgriezuši šķērsām pušu – kāds burts tur iekšā bijis salasāms, ar tādu sākšoties nākamā vīra vārds. Ļoti praktisks pielietojums papardei bijis Kokneses un Skujenes pagastā – tur papardes istabā nestas, lai iznīdētu blaktis.

Šodien papardes zieda nozīme ir mainījusies – tā bieži izsauc smaidus, jokus. Tomēr, lai gan gadsimtu gaitā zudusi nozīme, kādu mūsu senči piešķīra papardes ziedam, taču, zinot stāstus, ticējumus un dziesmas par šo neizsakāmi skaisto parādību, mēs katrs varam aizdomāties par meklējumu dabu, laimes un gudrības nozīmi un varbūt šajos Jāņos pameklēt arī citu – senāku papardes ziedu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+