Foto – Anda Krauze

Krāsojam un priecājamies! Padomi, kā dažādi nokrāsot skaistas olas 3

Olu krāsošana, ripināšana, mainīšanās ar tām ir neatņemama pagānisko Lieldienu sastāvdaļa. Šie rituāli simbolizē auglību un spēku, zemes atvēršanos jaunai dzīvībai.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Olu krāsošana, protams, vislielāko prieku sagādā bērniem, bet prieku gūst arī pieaugušie. Un tam ir pamatojums – var ļaut brīvu vaļu fantāzijai, jo nav nekādu ierobežojumu un gandrīz neparedzams rezultāts. Tinot vaļā sīpolu mizās vai citos dabas materiālos ievīstīto olu, krāsotājus pārņem tikpat liels satraukums kā podnieku, kurš no cepļa izņem apdedzinātos traukus. Gan vienā, gan otrā gadījumā pārsteigums garantēts!

Nedēļu pirms Pūpolu svētdienas olu krāsošanas priekiem nodevos arī es. Nolēmu izmantot melleņu ievārījumu un sasaldētas svaigās mellenes, sarkanīgo karkadē jeb hibiska tēju, kumelīšu tēju un kurkumas pulveri, sīpolu mizas, kā arī putraimus, kuskusa smalkos graudiņus, kafijas biezumus, dilles, lociņus, pētersīļu lapas, sniegpulkstenīšu un narcišu ziediņus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Katrs novārījums tapa savā katlā. Sāku ar sīpolu mizām un karkadē tēju. Šīs dabas krāsvielas diezgan bagātīgi pievienoju ūdenim un vārīju aptuveni 30 minūtes. Lai krāsa būtu noturīgāka, ūdenim pievienoju sāli un etiķi (500 ml ūdens ņēmu aptuveni ēdamkaroti sāls un tikpat daudz etiķa), un tikai tad liku olas. Lai tām nebūtu termošoks, no ledusskapja izņemtās paturēju siltā ūdenī.

Olas, kuras tāpat ieliku novārījumā, sanāca tumšas, zaļganīgas. Savukārt ietītajām vīstoklīti, kam pievienoti putraimi, zaļumi, ziediņi, smalki sagrieztas sīpolu mizas, bija dzīvespriecīgāks zaļgani pelēks krāsojums.

Diezin vai vēl kādreiz izmantošu kumelīšu tējas un kurkumas novārījumu. Manuprāt, olas tajā iegūst diezgan neizteiksmīgu toni. Ja pietin sīpolu mizas, ir mazliet dzīvīgāks izskats, taču šaubos, vai daudzi, ieraugot kurkumā krāsotu olu, iesauksies – vai, cik skaista!

Toties sīpolu mizas nepievīla! Vienalga, vai izmanto baltas vai brūnas olas, vai tāpat liek mizu novārījumā vai tin vīstoklī, rotājumam izmantojot, ko sirds kāro un pēc kā roka sniedzas, rezultāts vienmēr būs labs.

Taču vakara nagla izrādījās svaigās mellenēs un šo ogu ievārījumā krāsotas olas. Tās, kurām pieliku sasmalcinātas sīpolu mizas, diļļu vēdeklīšus un pa kādam putraimam, līdzinājās krāšņam gobelēnam, bet novārījumā tāpat ieliktās bija baložpelēkas ar viegli rozā tonējumu.

Gluži kā alķīmiķei rosoties virtuvē, sapratu, ka augu krāsvielas bieži vien vēl labāk nokrāso audumu un rokas. Tagad man uz lupatu grīdceliņa ir violets traips no melleņu sulas. Kaut gan zibenīgi to berzu ar dažādiem mazgāšanas līdzekļiem, traips nepazuda. Labi vismaz, ka tam ir Latvijas kontūra!